1922. gada vasarā nelielā kūtī ārpus Minhenes okultās Tūles un Vril biedrības gatavojās uzsākt darbu pie starpdimensiju kosmosa kuģa vai lidmašīnas, kuru būvei izmantos iegūto informāciju no Marijas Orsikas un Sigurnas (Biedrību biedres, kuras it kā iegūst telepātiskas ziņas no Aldebaranas sistēmas jeb Vērša zvaigznāja āriešiem, 64 gaismas gadu attālumā).
Marija, Tūles biedre, saņēma informāciju, kā viņa pati ticēja, no āriešiem citur kosmosā, īpaši no planētas Aldebaranas sistēmā, jau kopš 1919. gada, bet nevarēja pārtulkot šo valodu un saņemtos dīvainos garīgos attēlus.
Attēlā: Marija Orsika. Atvainojos par attēla izmēru, šo abu Tūles biedreņu attēli nav atrodami diži lielākā izmērā.
Sigurna, arī Vril biedre, palīdzēja pārvērst jeb iztulkot šos paziņojumus un attēlus. Valoda bija līdzīga seno šumeru valodai (un kā jau mēs zinām no intresantiem spoku rakstiem, šumeriem, iespējams, bijusi šāda tāda saistība ar citplanētiešiem). Attēli bija līdzīga apļveida lidmašinai ar vēl dīvaināku cilindrisku dzinēju, kas bija tālu no visas tā laika zinātnes.
Attēlā: Sigurna. Atvainojos par attēla izmēru, šo abu Tūles biedreņu attēli nav atrodami diži lielākā izmērā.
Tūle un Vril slepeni sauca šo kuģi par Jenseitsflugmaschine jeb Citas Pasaules Lidmašīnu. Biedrības izmantoja savus biedrus, lai iegūtu līdzekļus no Vācijas biznesa aprindām, lai būvētu mašīnu zem kodētā nosaukuma JFM. 1922. gada laikā tika sagādātas detaļas no dažādās fabrikām, visus izdevumus pilnībā apmaksāja Tūle un Vril.
Attēlā: Aldebaranas zvaigznājs
Pats lidaparāts bija diska formā, kuru veidoja trīs kopā savienotas diska plates ar cilindrisku barošanas bloku centrā, cauri visām trim plāksnēm. Centrālā diska plate bija 8 metru diametrā, virs tās paralēli plate 6,5 metru diametrā un apakšā paralēli vidējai plātnei 7 metru diametra plātne. Visu trīs diska plātņu centriem cauri gāja 2.4 metrus augsta, cilindriska elektroapgādes ierīce, kas ietilpa 1.8 metrus lielā caurumā, kas tika piestiprināta pie masīva atsvara, lai stabilizētu apartūru, kad ierīce tika darbināta.
Tiklīdz aktivizēta, cilindriskā elektroapgādes ierīce, kas sastāv no elektromotora un lieljaudas ģeneratora, sāka darbināt augšējo un apakšējo diska plātni pretējos virzienos, lai radītu spēcīgus, rotējošus un maināmas intensitātes elektromagnētiskos laukus. Ar elektromagnētisko lauku intensitāti manipulēja, lai radītu frekvenču lauku svārstības tik daudz, ka pēc teorijas būtu jāizveidojas starpdimensiju kanālam, caur kura vārtiem jeb portālu varētu doties uz citu zvaigžņu sistēmu vai pasauli. Okultisti sauc to par balto caurumu, kas šajā gadījumā, izmantojot frekvences svārstības, teorētiski varētu savienot JFM ar Aldebaranu, kur JFM satiktos ar Šumeru floti (citplanētiešu flote gaidītu tos).
Attēlā: JFM ilustrētā versija.
Vienīgais šī lidaparāta mērķis bija sasniegt Aldebaranu un sazināties tieši ar tiem āriešu citplanētiešiem, kas snieguši Zemes iedzīvotājiem tehnisku infromāciju, izmantojot psihisko atklāsmi. Atšķirībā no melnajiem caurumiem, kas izmanto savu postošo gravitācijas spēku, lai teorētiski izsistu caurumu telpā un laikā, okultisti ticēja gravitācijas manipulācijām, izmantojot augstas intensitātes lauku svārstības, lai pakāpeniski atvērtu nelielu kanālu telpā un laikā, pietiekami plašu, lai JFM varētu doties tam cauri.
Divus gadus tika veikti pētījumi ar JFM, līdz 1924. gadā lidaparāts nezināmu iemeslu dēļ tika steidzīgi demontēts un pārvests uz Augsburgu, kur galu galā tas tika nodots glabāšanai Messerschmitt fabrikā. Kara beigās vairs neesot bijis ne miņas no JFM. Varbūt tā tika iznīcināta sabiedroto bombardēšanas laikā vai vienkārši to iznīcināja paši vācieši aiz bailēm. Nekas nav pilnīgi skaidrs, taču jaunākā informācija liecina, ka JFM varētu būt tikusi pārvietota tālāk uz ziemeļiem, līdz Pēnemindei zinātniskai izpētei un pārbūvei.
JFM daudzās ārzemju vietā neprecīzi saukta par "Fon Brauna disku". Fon Brauns "oficiāli" nekad netika pieminējis nekādus disku lidaparātus Pēnemindes bāzē, taču sakarā ar viņa pēckara ārstēšanos ASV un tālāk sekojošo pilsonības piešķiršanu viņa un viņa raķešzinātnieku komandai (potenciālajiem kara noziedzniekiem), tas nebūtu bijis prātīgi no viņa puses stāstīt par diskiem. Viņš palika pie klusēšanas un par to tika atalgots. Tomēr Pēneminde vienmēr bija iecerēta kā kosmosa kuģu pacelšanās vieta.
Vai JFM faktiski strādāja, vai nē, viena lieta ir pavisam droša - Tūle un Vril, izmantojot Minhenes Tehniskās Universitātes profesora Vinfrīda Otto Šūmaņa palīdzību, ieguva viņa izstrādātos levitatotorus, kuri turpmāk tika izmantoti disku būvniecībā, sākot ar RFZ diskiem 1937. gadā un beidzot ar fantastiskajiem Haunebu un Vril diskiem 1939.-1945. gadā.
Attēlā: Aldebaranas kosmosa kuģis, Vril skices.
Interesanti, tik žēl ,ka nekas tāds oficiāli nav apstiprināts un kaut kā neticās, ka mūsdienās neviens ar šīm lietām nenodarbojās. Iespējams visās ziņās ,ko saņemam par lidojošajiem šķīvīšiem ir vainojami paši cilvēki, entuzjasti ,kas kaut ko tādu mēģina uzbūvēt. Nu vnk neticu ,ka musdienās ar to neviens nenodarbojās.
Gribētos ticēt... Taču dzīvē mācieties fiziku, lai nav tāds sviests jādomā. Tad varbūt drīzāk kaut ko derīgu uztaisīsiet.
Interesanti palasīt. Izklausās nereāli ka tādas tehnoloģijas tika izstrādātas un apgūtas jau gandrīz pirms simts gadiem, nez kādi grandiozi projekti slēpjas mūsdienās aiz slepenības zīmogiem 
