Gandrīz neticami II19

Pagājušā gadsimta 90tajos gados popmūzikas debesīs iedegusies jauna zvaigzne – vācu duets „Milli Vanilli”. Viņu pirmais klips „Girl You Know It’s True” sācis pārspēt visus pārdošanas rekordus, arī „sitis pušu” Maiklu Džeksonu. Un pilnīgi likumsakarīgi bija tas, ka 1990. gadā duets saņēmis „Grammy” balvu kā labākais debijas projekts, jo viņu mūzikas albums ASV ieguvis platīna diska statusu sešas reizes, bet Kanādā – desmit. Bez tam viņi trīs reizes tikuši apbalvoti ar „American Music Award” prēmiju. Tad nekas neliecinājis, ka viss var “saiet grīstē”, bet visu sabojājis egoisms un kaitīgi ieradumi. Konektikutā dziedot “dzīvajā” bojātā fonogramma sākusi atkārtot vienu un to pašu frāzi. Tad arī atklājies, ka balsis studiju ierakstos pieder pavisam citiem cilvēkiem.

Galvenais atbildīgais par krāpšanos bijis grupas producents Frenks Farians (Frank Farian), kurš izdomājis, ka grupa uz skatuves tikai dejos un plātīs mutes, bet dziedās pavisam citi dziedātāji. Kad abi dueta dalībnieki – Fabs Morvans (Fabrice Morvan) un Robs Pilatus (Robert Pilatus) sākuši lietot narkotikas, noslēguši līgumu par pornofilmas uzņemšanu un beigās atteikušies no sava producenta, Farians izstāstījis žurnālistiem, ka Robam un Fabam nav nekā kopēja ar viņu it kā dziedātajām dziesmām. Izcēlies skandāls, tikušas atņemtas prēmijas, pret ierakstu studiju un grupu tiesā bijušas iesniegtas 26 prasības. Pēc skandāla un vairāku miljonu soda naudas nomaksāšanas Frenks Farians 1997. gadā atkal piekritis kļūt par grupas producentu. Bet nu jau dalībnieki dziedājuši paši. Tomēr tad jau Pilatus bijis spēcīgi atkarīgs no alkohola un narkotikām un jaunā albuma prezentācijas dienā ticis atrasts miris viesnīcas numurā no narkotiku un alkohola pārdozēšanas. Morvans mēģinājis turpināt mūziķa karjeru, tomēr bijušo slavu atgūt nespējis.

Vācietis Vilhelms Foigts (Wilhelm Voigt) dzimis 1849. gadā un bijis kurpnieks. Jau 14 gadu vecumā uz divām nedēļām ticis notiesāts par sīku zādzību. Par dokumentu viltošanu un zādzībām 1891. gadā viņš no saviem 42 gadiem cietumos esot pavadījis – 25. Slavens Vilhelms kļuvis ar to, ka 1906. gada 16. oktobrī Berlīnes priekšpilsētā Kopenikā (Köpenick) iznomājis prūšu armijas kapteiņa formas tērpu, devies vietējo kazarmu virzienā un pavēlējis uz ielas nejauši apstādinātiem četriem grenadieriem un seržantam doties viņam līdzi. Tad Foigts licis arestēt Kopenikas burgmistru un mantzini. Pēc tam viņš viens pats, bez jebkādas pretestības, ieņēmis vietējo rātsnamu un konfiscējis pilsētas kasi. Piedevām, visas viņa pavēles gan burgmistrs, gan kareivji esot pildījuši bez ierunām.

Savācis naudiņu un pavēlējis grenadieriem vēl pusstundu palikt savās vietās, Foigts devies uz staciju. Vilcienā viņš pārģērbies privātās drēbēs un „nozudis”. Pēc 10 dienām afērists tomēr ticis arestēts un notiesāts uz četriem gadiem, bet jau pēc gada ticis atbrīvots pirms termiņa pēc Vācijas ķeizara Vilhelma II Hohencollerna (Friedrich Wilhelm Albert Viktor von Preußen) pavēles, kurš esot bijis sajūsmā par Foigta „gājieniem”. Notikums padarījis Vilhelmu par ļoti populāru un 1909. gadā esot izdota grāmata, kurā autors aprakstot šos neticamos piedzīvojumus. Pensijā Foigts devies kā bagāts cilvēks un līdz sava mūža galam 1922. gadā dzīvojis savā privātmājā Luksemburgā.

1875. gadā Čikāgā (Chicago) dzimušais Džozefs Veils (Joseph Weil) tiekot uzskatīts par vienu no pazīstamākajiem 20. gadsimta afēristiem. Viņam pat esot bijusi iesauka – blēžu karalis. Jau jaunībā viņš uzsācis ceļu uz slavu ar to, ka apmānījis slikti redzošus fermerus, kuriem pārdevis „brīnišķīgas” brilles zelta rāmītī. Vientieši domājuši, ka iedzīvojas uz jaunekļa rēķina, pērkot lieliskas acenes tikai par 3 – 4 dolāriem, kaut gan tās, īstenībā, maksājušas 15 centus.

Pati zināmākā Džozefa blēdība bijusi – krāpšanās ar viltus bankas palīdzību. Veils padzirdējis, ka Munsijas (Muncie) Nacionālā Tirdzniecības banka (National Trade Bank) pārvācoties uz citām telpām. Viņš noīrējis tukšo namu un izveidojis tur fiktīvu banku, lai veiktu vienu vienīgu darījumu. Džozefs nolīdzis veselu sīku afēristu grupu, kuri izlikušies par bankas darbiniekiem. Pie kasēm stāvējušas rindas, kasieri strādājuši ar naudu, durvis tikušas apsargātas un klerki ar dokumentiem staigājuši šurpu – turpu. Veila palīgs pa to laiku „apstrādājis” kādu Čikāgas multimiljonāru, kuram pastāstījis, ka bankas īpašnieks gribot pārdot zemi par ceturtdaļu tās vērtības. Bet tā kā darījums esot slepens, tad maksāt vajadzēšot ar skaidru naudu. Pie stacijas klientu sagaidījis lepns limuzīns un leģendai noticējušo miljonāru atvedis uz banku ar visu koferi, kurā bijis pusmiljons dolāru. Gaidīt uz tikšanos ar bankas īpašnieku esot nācies stundu, kuras laikā bankā „mutuļojis” darbs – veiksmīgā uzņēmuma darbinieki runājuši pa telefonu, ka vajagot pastiprināt apsardzi un ka naudu jau vairāk neesot kur salikt. Saticis klientu, sagurušais baņķieris tomēr sākumā neesot gribējis veikt darījumu, tomēr pēc kāda laika ļāvis sevi pierunāt un pārdevis zemi par 400 tūkstošiem dolāru. Laimīgais pircējs bijis priecīgs par ietaupītajiem 100 tūkstošiem. Krāpnieki taču būtu paņēmuši visu naudu.

Par Džozefa Veila upuri esot kļuvis arī pats Benito Musolīni (Benito Mussolini), pie kura Džozefs esot aizbraucis kā šahtu inženieris un pārdevis Dučem bagātīgu šahtu izstrādes tiesības Kolorado. Kad itāļu specdienesti sapratuši krāpšanu, Veils jau paspējis nozust ar diviem miljoniem dolāru. Nauda krāpniekam neesot ilgi turējusies, jo viņš mīlējis sievietes un bagātu dzīvi. Bez tam, katru reizi nonākot cietumā, kur viņš pavadījis 10 gadus, Džozefa mantu katru reizi esot pievācis viņa brālis. Džozefa Veila dzīve esot bijusi piedzīvojumiem bagāta un miris viņš 1976. gadā – 101 gada vecumā.