Eksperimenti ar bērniem33

Bērni, kuri skatījās agresīvo video, ntērējot laiku, metās mocīt nabaga klaunu. Kāds bērns pielika klaunam pie deniņiem pistoli un teica, ka ar baudu izšķaidīs viņam smadzenes.

Abās pārējās grupās nebija ne mazākās tieksmes uz vardarbību.

Pēc tam, kad Bandura publicēja savu eksperimentu rezultātus, sākās iebildes, ka tas viss neko nepierāda, jo gumijas lietas jau priekš tam ir domātas, lai viņas varētu spārdīt.

Tad tas viss tika atkārtots ar dzīvu klaunu, un rezultāti bija tādi paši.

Kas tālāk notika ar šiem bērniem, Banduru, protams, neinteresēja.

Aijovas universitātes zinātnieki nolēma izpētīt, kā bērniem rodas vainas sajūta. Tāpēc tika veikts ekspewriments "Salauztā lelle".

Pieaugušais parādīja bērnam lelli, un  stāstīja aizkustinošu stāstu, cik šī lelle viņam ir  īpaša. Pēc tam lelli iedeva bērnam, piesakot ļoti uzmanīties. Tiklīdz lelle nokļuva bērna rokās, viņa neglābjami izjuka- tajā bija iestrādāts speciāls mehānisms. Pieaugušajam, pēc instrukcijas, bija dziļi jānopūšas un klusējot jāsēž kādu brīdi. Iedomājieties bērnu, kurš sēž kapa klusumā zem pieaugušā pārmetošā skatiena. Tādas minūtes liekas bezgalīgas. 

Bērni, kurus notikušais bija visvairāk šokējis, turpmākos piecus gadus uzvedās nevainojami. Nav tikai skaidrs, vai viņiem izveidojās veselīga vainas sajūta, vai viņi vienkārši iemācījās no pieaugušajiem gaidīt pretīgas riebeklības.

4. 

Kā tikai mazi bērni sāk rāpot, viņi ātri iemācās, ka no augstākas vietas uz zemāku nevajag rāpot, jo var nokrist. Bet vai viņi zinās, ka ir jāuzmanās, ja nebūs krituši ne reizi dzīvē?

Kornvelas universitātes zinātnieki Eleonora Gibsone un Ričards Volks ķērās pie šā jautājuma izpētes. Viņi uztaisīja "vizuālu bezdibeni"- konstrukciju no vairogiem, kuri bija novietoti virs stikla galda. Rezultātā radās pilnīga ilūzija, ka priekšā ir tukša telpa līdz pat grīdai. Liekas, ka praktisku briesmu bērniem nebija. Bērnus pa vienam nolika uz ķraujas" malas, un mātes viņus aicināja pie sevis, liekot līst pāri stiklam. Viņi nez kur bija izrakuši tādas māmiņas, kuras bija ar mieru aicināt darīt savus  bērnus kaut ko, ko viņi pamatoti uzskatīja par  acīmredzami bīstamu. Faktiski bērniem nācās izvēlēties starp paklausību un pašsaglabāšanās instinktu. Tādā veidā tika notestēti 36 bērni vecumā no 6 līdz 14 mēnešiem. Tikai trīs no viņiem bija ar mieru līst pa stiklu. Vairums pagriezās un rāpoja atpakaļ. Pārējie vienkārši sāka raudāt.

Eksperimenta gala secinājums bija, ka, lai arī vairums bērnu noreaģēja adekvāti situācijai, "bērnus tomēr nedrīkst atstāt uz kraujas malas, jo reālā situācijā viņi var nokrist pat tad, ja prot noteikt dziļumu". 

Ir gan atklājums!

Tas bija tajos laikos, kas meitenes sūtīja uz skolu tikai tāpēc, lai viņas iemācītos būt par labām mājsaimniecēm. 

Kādam prātā ienāca "spīdoša" ideja- ka, lai iemācītu pusauga meitenēm būt par labām mātēm, viņām ir jāvingrinās ar dzīviem "uzskates līdzekļiem" Tas ir, bāreņiem. 

Sākot ar  1920 gadu dažas mācību iestādes sāka "aizņemties" simtiem bērnu no bāreņu patversmēm, lai ar viņām varētu praktizēties skolnieces. Bērnus turēja atsevišķā klasē, kur stundu laikā ielaida 8-12 nākamās māmiņas. Patiesie bērnu vārdi nez kāpēc tika turēti noslēpumā, tāpēc meitenes viņiem izdomāja iesaukas, bieži aizvainojošas. Pēc gada vai diviem "uzskates līdzekļi" tika nodoti adopcijai. 

Programma eksistēja līdz 1960. gadam. .

Deivids Reimers piedzima 1965 gadā kā viens no dvīņiem Vinipegā. Kad viņam bija 8 mēneši, vecāki aiznesa viņu pie ārsta, lai izdarītu apgraizīšanu. Skalpeļa vietā ārstam nez kā ienāca prātā izmantot aparātu, kas domāts piededzināšanai ar elektrisko strāvu. Procedūras rezultātā viņš praktiski sadedzināja bērnam dzimumlocekli. 

Satriektie vecāki griezās pēc palīdzības pie psihiatra Džona Manija, kurš specializējās seksuālās identitātes pētīšanā. Viņš ieteica veikt dzimuma maiņas operāciju un audzināt Deividu kā meiteni. 

Vecāki bija ar mieru darīt visu, lai palīdzētu savam bērnam un sekoja ārsta padomam. Viņi nezināja, ka viņu bērns Maniju interesē tikai kā izdevīgs eksperimentu objekts. Manijs gribēja pierādīt, ka audzināšana, nevis daba, nosaka bērna seksuālo identitāti. Tas apstāklis, ka Deividam bija dvīņubrālis, Manijam likās ideāla iespēja apstiprināt savu hipotēzi.. Problēma bija tajā, ka Deivids kategoriski negribēja kļūt par Brendu, atteicās nēsāt kleitas Skolā par viņu smējās, jo viņa/viņš uzvedās kā puika. Izmisušajiem vecākiem pietika muļkķības griezties atkārtoti pie tā paša bezatbildīgā psihologa, un viņš pārliecināja viņus, ka vainīgs ir "grūtais vecums". Visu šo laiku Manijs bija publicējis neskaitāmus rakstus par savu "veiksmīgo" eksperimentu, kuru uzskatīja par savu pilnīgo zinātnisko triumfu. Kad Deivids izauga un uzzināja patiesību, Manijs pārtrauca gan savu darbu, gan publikācijas. Tikai 1997. gadā izdevās arhīvos atrast dokumentus, kuri pilnīgi pierādīja viņa vainu. Daivids  pārstāja lietot hormonus un  veica rekonstrukcijas operācijas, lai atgūtu savu īsto vīrišķo izskatu un nomainīja vārdu atpakaļ no Brendas uz Deividu. Vēlāk viņš pat apprecējās un adoptēja trīs bērnus. Tomēr 2004. gadā no viņa  aizgāja sieva un viņš beidza savu dzīvi pašnāvībā. 

Zviedrijā ir  bērnudārzs, kurā likvidētas dzimumatšķirības. Te vairs nelieto vārdus “zēns” vai “meitene”, to vietā stājies “hen”- vidējās dzimtes  vārds, kāda  zviedru valodā līdz šim netika eksistējusi. Pedagogi domā, ka tādējādi viņi sekmīgi likvidējuši dzimumu stereotipus, panākot pilnīgu dzimumu līdztiesību. un deklarē, ka šeit nepastāv dzimumatšķirības- tas ir, drīzāk viņi spītigi tēlo, ka tādu nav. Bērnudārzā ir aizliegtas pasakas par Īkstīti un Sniegbaltīti – acīmredzot šie tēli pārāk spilgti uzsver dzimumu atšķirības. Tā vietā bērniem lasa stāstījumu par diviem žirafu tēviņiem, kas ir ļoti nobēdājušies par to, ka tiem nevar būt bērni, līdz kamēr tie atrod pamestu krokodila olu. Gandrīz visas grāmatas te ir par viendzimuma pāriem, vientuļiem vecākiem un bāreņiem. 

Teorētiski tiek propagandēta dzimumu līdztiesība- faktiski, pavērojot šīs kustības aktīvistus, visur redzamas ir sievietes, un ļoti regulāri tiek pieminēta doma, ka zēni nav jāaudzina vardarbīgi un agresīvi, kādi normāli audzināti puisēni nav jau tāpat. Praktiski tiek likts uzsvars uz zēnu sievišķošanu, nevis līdztiesību. Arī Viteriku ģimenē Kanādā ir acīmredzami, ka, lai arī ģimene propagandē ideju, ka bērni varēs brīvi izvēlēt6ies, kādam dzimumam piederēt, dominējošā ir māte un zēni vairāk sliecas uz sievišķīgo pusi, nekā uz vīrišķo, un Viterika kundzes teiktais "''neatklājot sava bērna dzimumu, es pasaulei saku: lūdzu, vai jūs varat vienkārši ļaut Storm atklāt patstāvīgi, kas viņš/a vēlas būt?'' ir tikai liekulība.  Īstenībā  jau  šobrīd mācību metodikas skolās diskriminē zēnus, un sakarā ar to, ka skolotājas pārsvarā ir sievietes, ir vairāk piemērotas meitenīšu, nekā puisēnu apmācībai- jo veidi, kādos iegaumē jaunu informāciju dažādu dzimumu bērni ir atšķirīgi. 

Viteriku ģimene- abi vecākie ir puikas- jaunākā dzimumu vecāki slēpj.