Šis ir stāsts par kādu ģimeni, kura dzīvoja netālu no reaktora (Pripetē). Stāsts ir smags. Cilvēki ir maz informēti par to, kas tonakt notika. Pasaule par to uzzināja vēlu un tikai nelielu informācijas daudzumu, kura papildus tika izpušķota, ziņojot, ka viss tiek kontrolēts un drīz likvidēts... Bet tā nebija...
Ceru, ka stāsts Jums interesēs. Tas ir diezgan garš, tādēļ to publicēšu pa daļām. Bet, manuprāt, nenožēlosiet, ja to izlasīsiet... Kad es pirmo reizi izlasīju šo stāstu, man iekšā kaut kas noklikšķēja... Ja nav slinkums lasiet... nenožēlosiet...
Černobiļas stāsts (1)4
146
0
„Es nezinu, ko stāstīt... Par nāvi vai par mīlestību? Vai arī tas ir viens un tas pats... Par ko? ... Mēs bijām nesen apprecējušies. Pat uz veikalu gājām, sadevušies rokās. Vienmēr divatā. Es viņam teicu: „Es tevi mīlu.” Bet es vēl nezināju, cik ļoti es viņu mīlēju... Nespēju iedomāties... Viņš strādāja ugunsdzēsēju depo, mēs dzīvojām tā kopmītnēs. Otrajā stāvā. Tur bija vēl trīs jaunas ģimenes, uz visām viena virtuve. Lejā, pirmajā stāvā stāvēja mašīnas. Sarkanas ugunsdzēsēju mašīnas. Tas bija viņa darbs. Es vienmēr zināju, kur viņš ir, kā viņam klājas. Nakts vidū izdzirdēju troksni. Kliedzienus. Paskatījos pa logu. Viņš mani ieraudzīja: „Aizver vēdlodziņu un ej gulēt. Stacijā ir ugunsgrēks. Es drīz atgriezīšos.”
Pašu sprādzienu es neredzēju. Tikai liesmas. Viss it ka mirdzēja... Visas debesis... Kvēpi. Briesmīgs karstums. Bet viņš vēl nebrauc. Kvēpi tāpēc, ka dega bitums, stacijas jumts pārliets ar bitumu. Vēlāk viņš atcerējās, ka esot staigājuši kā pa sveķiem. Citi centās noslāpēt liesmas, bet viņš rāpoja. Piecēlās. Stūma ar kājām degošo grafītu... Viņi aizbrauca bez brezenta tērpiem, tikai kreklos. Viņus nebrīdināja, izsauca kā uz parastu ugunsgrēku...
Autors: Foto: AP
Četri... Pieci... Seši... Sešos mēs gribējām braukt pie viņa vecākiem. Stādīt kartupeļus. No Pripetes pilsētas līdz Sperižjes sādžai, kurā dzīvoja viņa vecāki, bija 40 kilometri. Sēt, art... Viņa iemīļotie darbi... Māte bieži atcerējās, ka abi ar tēvu nav gribējuši laist viņu uz pilsētu, pat jaunu māju uzbūvējuši. Iesauca armijā. Viņš dienēja Maskavā ugunsdzēsēju daļā, kad atgriezās: tikai uz ugunsdzēsējiem! Neko citu viņš neatzina. (klusē) Dažreiz es it kā dzirdu viņa balsi... Dzīvs... Pat fotogrāfijas mani tā neietekmē kā balss. Bet viņš mani nekad nesauc. Un miegā... Viņu saucu es.
Septiņi... Septiņos man paziņoja, ka viņš ir slimnīcā. Es aizskrēju, bet slimnīcu jau bija aplenkusi milicija, nevienu nelaida. Iebrauca tikai neatliekamās palīdzības mašīnas. Miliči kliedza: „Mašīnas ir radioaktīvas, netuvojieties.” Atskrēju ne tikai es, atskrēja visas sievas, kuru vīri tonakt bija stacijā. Es ar steigu sāku meklēt savu paziņu, viņa strādāja šajā slimnīcā par ārsti. Es saķēru viņas halātu, kad viņa kāpa ārā no mašīnas: „Ielaid mani!”- „Nevaru! Viņam ir slikti. Viņiem visiem ir slikti.” Es viņu turēju: „Tikai paskatīties.” ”Labi,” viņa teica, „tad skrienam. Tikai 15-20 minūtes.” Es viņu ieraudzīju... Viss pietūcis... Acis gandrīz nevarēja redzēt... „Vajag pienu. Daudz piena!” teica mana paziņa, „lai viņi izdzer kaut trīs litrus.”- „Bet viņš nedzer pienu.” – „Tagad dzers.” Pēc kāda laika daudzi šīs slimnīcas ārsti, medmāsas, īpaši sanitāres, saslims. Nomirs. Bet toreiz neviens to nezināja...
Desmitos no rīta nomira operators Šišenkos... Viņš nomira pirmais... Pirmajā dienā... Mēs uzzinājām, ka zem drupām ir palicis otrs – Veļera Hodemčuks. Viņu tā arī neizvilka. Iebetonēja. Bet mēs vēl nezinājām, ka viņi visi ir pirmie. Jautāju: „Vesjeņka, ko darīt?”- „Brauc prom no šejienes! Brauc prom! Tev būs bērns.” Es biju stāvoklī. Kā es viņu atstāšu? Lūdz: „Brauc prom! Glāb bērnu!”- „Vispirms es tev atvedīšu pienu, pēc tam izlemsim.”
Atskrēja mana draudzene Taņa Kibenoka. Viņas vīrs bija tajā pašā palātā. Viņai līdzi bija tēvs, viņam bija mašīna. Mēs sēdāmies mašīnā un braucām uz tuvāko sādžu pēc piena, apmēram trīs kilometrus no pilsētas... Nopirkām daudz trīslitru burkas ar pienu... Sešas – lai pietiktu visiem. No piena viņi briesmīgi vēma... Nemitīgi zaudēja samaņu, viņiem pilināja zāles. Nezin kāpēc ārsti apgalvoja, ka viņi ir saindējušies ar dūmiem, neviens nerunāja par radiāciju. Pilsētu pārpildīja kara tehnika, visi ceļi tika slēgti. Visur karavīri. Vilcieni nekursēja. Ielas mazgāja ar kaut kādu baltu pulveri... Es uztraucos, kā mēs rīt tiksim uz sādžu, lai nopirktu viņiem siltu pienu? Neviens nerunāja par radiāciju... Tikai karavīri bija uzvilkuši respiratorus... Pilsētnieki nesa no veikaliem maizi, konfektes vaļējās paciņās. Uz letēm bija kūkas... Parasta dzīve. Tikai... Ielas mazgāja ar kaut kādu pulveri........./Turpinājums nākamajā rakstā/
Tev patiks šie raksti
jo man iisti nau ko darii tgt 