6 izcili kara varoņi, kurus nepelnīti piečakarēja..33

De Golla jaunais franču karaspēks sadeva pa pakaļu visiem, kas stājās tiem pretī. Un tas nemaz nepārsteidz, jo 65% armijas nemaz nebija francūži, bet pat tas neliedza viņiem iesoļot Parīzē un iespert Hitleram pa stakli.

Kā viņus apčakarēja? De Golla armija guva uzvaru pēc uzvaras un tika līdz pašam Parīzes slieksnim, un, kad viņi ar amerikāņu un britu sabiedroto atbalstu bija gatavi triecienā atgūt Parīzi, sabiedrotie pateica: "Mēs nekarosim kopā ar melnajiem!!" Redz’ tie vēl bija laiki , kad melnie un baltie ASV armijā nedrīkstēja dienēt kopā . Laikam jau amerikāņi bija iedomājušies, ka labāk izskatīsies, ja Parīzi ieņems labi koptie un smukie ārieši, nevis netīrie, pumpainie nēģeri ar musulmaņiem. Pirms de Gollam beidzot atļāva atkarot savu valsti, viņam vajadzēja atrast pietiekami daudz balto (laikam, lai varētu aizstāt tos, kuri neizturēja melanīna testu.)

Protams, ka de Gollam tas kļuva par lielu izaicinājumu. Viņa risinājums - aizņemties saujiņu spāņu karavīru, ietērpt tos beretēs un smalkās franču ūsiņās. Tikmēr afrikāņi tika nosūtīti mājās bez jebkāda goda un apbalvojumiem, bet vismaz viņiem bija sociālās garantijas, tiesa, tikai līdz 1959. g., kad franči neizskaidrojamā kārtā apgrieza viņiem militārās pensijas un mērķtiecīgi mēģināja slēpt viņu lomu karā.

Nākamos divarpus gadus Pileckis slepus vāca informāciju par vācu plāniem, atrodoties visu laiku ”slavenākajā” vācu nāves nometnē, un stoiciskā mierā ziņoja par šausmām, kas tur notika (tā, it kā viņš lasītu laika ziņas): "Šodien mūs aplaistīja ar ledusaukstu ūdeni, man ar metāla stieni iebelza pa žokli un es izspļāvu divus zobus, pēc tam sākās smaga asiņošana. No šī brīža mēs bijām tikai numuri - es valkāju numuru 4859."

Pēc kāda laika, saprotot, ka sabiedrotie tikai sēž uz īksķa un neliekas ne zinis par visu ”koncentrācijas nometņu padarīšanu”, Pileckis izbēga no nometnes 1943. gadā. Tā kā iefiltrēšanās un izbēgšana no Aušvicas padarīja viņu par skarbāko veci visā Eiropā, Pileckis bija gatavs otrajam raundam - šoreiz pret Gestapo. Viņš piedalījās Varšavas sacelšanās kaujās, pēc kurām viņu sagūstīja un iemeta atpakaļ nometnē.

Kā viņu apčakarēja? Tāpat kā dažas citas Eiropas valstis, arī Polija lielā nacisma naida ietekmē kļuva par komunistu valsti. Tu varbūt iedomājies, ka PSRS Pilecki apbalvoja par panākumiem cīņā pret nacistisko Vāciju, bet problēma bija tā, ka Pileckis neatbalstīja sociālismu, kas liek domāt, ka vienīgā atšķirība starp Hitleru un Staļinu bija ūsu platums (kaut gan mums latviešiem tas nav jaunums).. Tā nu viņš atgriezās atpakaļ Polijā, lai turpinātu savu hobiju – iefiltrēties dažādās instancēs un atklāt šausminošus noziegumus. Polijas Padomju valdība gan izdomāja, ka tas ir neforši un arestēja Pilecki. Viņam piesprieda trīs nāves sodus (laikam arī viņi zināja, ka Vitoldu Pilecki ar ar vienu piegājienu nevar nomušīt). Līdz Padomju Savienības sabrukumam 90. gadu sākumā, pat viņa vārda pieminēšana varēja beigties čekas pagrabos. Pēc PSRS sabrukuma Pilecki reabilitēja un viņa vārdā nosauca ielu. Manuprāt, viņiem vajadzētu tēmēt vēl augstāk un pārdēvēt Poliju par Pileckiju. Čalis būtu to pelnījis..