Šajā rakstā vēlos salīdzināt vācu un krievu tankus. Par cik apjoms ir liels un informācijas daudz, rakstam ir 3 daļas. Tad nu pienākusi pēdējā daļa -> ''Smagie tanki''
Links uz 1. daļu ''Vieglie tanki'' ->
http://www.spoki.lv/vesture/2PK-vacu-un-krievu-tanku/446633">http://www.spoki.lv/vesture/2PK-vacu-un-krievu-tanku/446633
Links uz 2. daļu ''Vidējie tanki'' ->
http://www.spoki.lv/vesture/2PK-vacu-un-krievu-tanku/447060
Ievads
2.P.K pierādīja, ka tanki ir kļuvuši par vadošo motorizēto vienību karadarbības veikšanā. Salīdzinot ar 1.P.K, šī tehnika tika pielietota daudz plašāk un daudzveidīgāk. Notika arī lielākā tanku kauja pasaules vēsturē – Kurskas kauja, 1943. g 12. jūlijā, kurā piedalījās apmēram 1500 tanku. Tā kā šī kauja (kontekstā ar visu operāciju „Citadele”) ir viena no nozīmīgākajām kara gaitā un uzskatām par vienu no lūzuma punktiem austrumu frontē, tad savā salīdzinājumā vēlos koncentrēties uz šajā kaujā iesaistīto pušu tehniku. Proti – Vācijas un PSRS armiju tankiem. Lai arī PSRS lendlīza programmas ietvaros saņema Sherman tankus no ASV, tomēr to kopējais skaits sasniedza tikai apmēram 4000 visas programmas laikā, kamēr tikai T-34 tika saražoti vairāk kā 80000 (ieskaitot pēckara periodu). Tādējādi varam uzskatīt,ka amerikāņu tanku ietekme PSRS bruņotajos spēkos nav vērā ņemama un šajā salīdzinājumā tie netiek iekļauti. Tanku klasifikācija ir izvēlēta relatīva, jo nav noteiktu standartu, kas attiektos uz tanku iedalījumu.
Smagie tanki
Lai arī 2. P.K laikā tika iecerēti arī daži īpaši eksotiski projekti, kā piemēram 1500 tonnu smagais Landkreuzer P. 1500 Monster, tomēr smagie tanki klasiskā izpratnē palika 40 – 60 tonnas smagi, ar biezām bruņām (līdz pat 150mm) un jaudīgiem ieročiem. Šie tanki, lai arī skaita ziņā nevarēja sacensties ar vidējiem tankiem, tomēr pēdējos kara gados pierādīja sevi kā vadošo spēku kaujās, salīdzinoši mazo ātrumu kompensējot ar iespaidīgo ugunsspēku. Mūsdienās smago tanku ražošana faktiski neeksistē, jo esošie pamata kaujas tanki savā svarā ir sasnieguši šīs pašas 60 tonnas, kamēr tālāka masas palielināšana nedotu nekādas priekšrocības.
Kaut arī nācās saskarties ar dažādiem viedokļiem, attiecībā uz klasifikāciju, taču šeit aplūkotos Vācijas armijas tankus uzskatīt par vidējiem nebūtu korekti, jo to svars bija virs 40 tonnām, pret Panzer IV maksimālajām 24 tonnām. Izprotot to, ka ar esošajiem tankiem nav iespējams adekvāti pretoties T – 34 pārspēkam, vismaz skaitliskajam, tika izlemts attīstīt smagākus un labāk bruņotus tankus, kas spētu pat mazākā skaitā nodarīt lielākus postījumus. Tā radās Panzerkampfwagen V un VI, pazīstami arī kā Panther un Tiger.
Koncepcija par šiem tankiem radās jau 1935. g, taču līdz reāliem prototipiem un ražošanai viss tika novests tikai 1942. gadā. Firmu MAN un Daimler – Benz konkursa rezultātā radās smagais tanks Panther, kas faktiski veidoja tanku spēku mugurkaulu kara otrajā pusē. Tas bija 44 tonnas smags tanks, aprīkots ar 75mm lielgabalu, kas spēja caursist arī T – 34 bruņas. Pats tanks tika aprīkots ar 70 – 110m biezām bruņām, kas nodrošināja lielisku ekipāžas aizsardzību. Pateicoties Maybach motoru jaudai, tanka mobilitāte nesamazinājās, jo tika nodrošināts maksimālais ātrus ap 55km/h. Arī balstiekārta tika modificēta, lai piemērotu to pieaugšajai masai un nodrošinātu mīkstāku gaitu. Taču tās konstrukcija izrādījās neveiksmīga attiecībā pret dubļiem un sniegu, kā rezultātā austrumu frontē bija novērojams skats, kad šie tanki ar sasalušu balstiekārtu bija neizkustināmi. Turklāt tanks izrādījās arī sarežģīts ražošanā un materiālietilpīgs. Steigas dēļ, tas tika palaists ražošanā pilnībā neizmēģināts, ar neatklātiem defektiem, proti pastiprinātu dzinēja pārkaršanu un transmisijas neizturību. Līdz ar to, 1943. gada pirmajā pusē tas ne tikai zaudēja karavīru uzticību, bet arī nepieļāva pilnvērtīgu karadarbību, jo liela daļa tanku tika zaudēta tehnisku iemeslu dēļ, nevis kaujā. Īpaši tas atsaucās uz operāciju Citadele, jeb Kurskas kauju. Lai arī Hitlers pavēlēja ražot 600 tankus mēnesī, taču resursu trūkuma un sabiedroto bombardēšanas dēļ, maksimālais skaits, ko izdevās saražot vienā mēnesī, bija 330. Līdz kara beigām kopumā tika saražoti apmēram 6000 tanku, kas ir samērā iespaidīgs skaitlis, ņemot vērā apstākļus. Tiesa gan, šis tanks dažādos aprakstos tiek pieminēts samērā maz un tā loma nenovērtēta pietiekami.
Slavenākais Vācijas armijas tanks, nenoliedzami ir Panzerkampfwagen VI jeb Tiger un tā variācijas. Nenoliedzot tā tehnisko progresu un risinājumus, tomēr jāatzīst ka pēckara historiogrāfijā tas ir pārvērtēts un teju glorificēts. Tas bija smagākais 2. Pasaules kara tanks, sasniedzot 55 tonnu masu. Idejas par Panzer IV pēcteci radās jau 1938. gadā, taču projektēšanas darbi aizņēma daudz lai, līdz ar to reālā prototipu atrādīšana Hitleram notika tikai 1942. g sākumā, ražošanai sākoties tikai augustā. Tiger bija sarežģīta kara mašīna, kur viena eksemplāra izgatavošanai vajadzēja līdz pat 300000 cilvēkstundu, kas ir bija apmēram 2 reizes vairāk kā Panther. Arvien grūtākajos apstākļos, tas radīja lielas problēmas un automātiski samazināja šo tank pieejamību frontē. Pats tanks bija aprīkots ar 88mm lielgabalu, kas spēja caursist jebkura Padomju armijas tanka bruņas. Tikmēr uzstādītās bruņas bija 110mm biezas, turklāt veiksmīgi izvietotas, spiežot meklēt konkrētus vājos punktus lai izsistu tanku no ierindas. Taču mobilitāte un lietojamība diemžēl lika vēlēties ko labāku. Balstiekārtas konstrukcija bija tāda pati kā Panther, kas nozīmēja grūtības austrumu frontē. Arī dzinēja jauda bija nepietiekama tik lielai tanka masai, kā rezultātā manevrētspēja samazinājās, kamēr maksimālais ātrums bija tikai 38km/h, kas samazināja tanka spēku pat piemērota reljefa kaujas vietās. Sarežģītības dēļ arī tanka mehāniskā izturība bija samērā zema, jo nebija laika, lai novērstu visas „bērnu slimības”. It kā nepietiktu ar šīm negatīvajām īpašībām, degvielas patēriņš samazināja tanka darbības radiusu līdz apmēram 120km (uz pusi mazāk kā Panther), tas bija pārāk smags lielākai daļai tiltu pat Vācijā, un bija par platu, lai normāli transportētu uz dzelzsceļa platformām. Tas bija spēcīgs ierocis pieredzējušu ekipāžu rokās, taču karam turpinoties, to kļuva arvien mazāk. Turklāt to apdraudēja arī padomju tanku IS – 2 lielgabals, kas spēja nodarīt bojājumus Tiger pat līdz 1,5km attālumam. Kopā tika saražoti apmēram 1350 tanki (1942.g. jūlijs – 1944.g. augusts) , kas bija krietni par maz, lai radikāli mainītu kara gaitu.
Lai arī Tiger bija iespaidīgs spēks, taču tika uzskatīts, ka to vēl var uzlabot. Tā radās Tiger II, jeb King Tiger.Neskatoties uz nosaukumu, tas bija drīzāk uzlabots un jaudīgāks Panther variants, kas ļāva uzlabot ražošanas unifikāciju un palielināt apjomus. Taču šis tanks, neskatoties uz uzlaboto 88mm lielgabalu, kas spēja iznīcināt jebkuru pretinieka tanku līdz pat 3km attālumam un 180mm biezuma bruņām kas faktiski izslēdza iespēju tikt sakautam tiešā trāpījumā, tomēr bija nolemts neveiksmei. Tā masa sasniedz 70 t, kamēr dzinējs palikta tas pats kas pirmajā modelī, tādējādi samazinot darbības radiusu vēl. Tieši tādēļ, liela daļa šo tanku tika pamesti pēc kaujām, jo nepietika degvielas, ar ko atgriezties atpakaļ bāzē. Šo tanku arī piešķīra tikai elitārām armijas vienībām, bieži vien tas nenonāca tur kur bija visnepieciešamākais. Turklāt sarežģītības dēļ tika uzbūvēti tikai 485 eksemplāri, laikā no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada martam.
Pieminams arī smagākais jebkad uzbūvētais tanks Maus, kas sasniedza 188 t svaru. Tālāk par 2 prototipiem nekas neturpinājās, jo tika saprasts, ka šāda svara un izmēru tehnika ir bezperspektīva pieaugošajos kara dinamikas apstākļos.
Padomju armijas smagie tanki ir plašākai publikai tikpat kā nezināmi, jo tos aizēnoja T – 34 kults. Smago tanku dažādie prototipi tika veidoti jau sākot no 1930. g, taču tie tā arī nesasniedza nopietnus ražošanas apjomus, jo lielākoties bija neveiksmīgi un neatbilda virspavēlniecības prasībām. Ziemas karā izmēģinātie T – 100, T – 35 un SMK tika atzīti par pārāk sarežģītiem. Izanalizējot kļūdas, tika izstrādāts smagais tanks KV – 1 (nosaukts par godu aizsardzības tautas komisāram Klimentam Vorošilovam). Tā pamatkorpuss un balstiekārta tika pārņemta no SMK, taču tas tika aprīkots tikai ar vienu galveno lielgabalu. Dzinējs un transmisija bija unificēta ar T – 34, tādējādi samazinot produkcijas izmaksas un resursus. Tanks svēra 45 t un bija aprīkots ar 76,2mm lielgabalu, tā bruņas gan bija tikai 70mm biezas, vēlāk palielinot līdz 100-110mm. Kopā tika saražoti 3015 tanki, laikā no 1940. g sākuma līdz 1943. g. Tanks sevi pierādīja kā uzticamu un samērā spēcīgu kaujās, taču tā ugunsspēks un manevrētspēja sāka palikt par vāju, uz skatuves parādoties Panther tankiem. Tika ieviesta arī KV – 1S modifikācija, ar samazinātu bruņu biezumu, atsaucoties uz prasību pēc lielāka ātruma un manevrētspējas. Taču 4 t ieguvums uz kopējās masas fona bija samērā niecīgs un neattaisnoja lielāko ievainojamību. Maksimālā ātruma palielinājums no 30 uz 41km/h tikai nostādījā to vienā līmenī ar Panther. Taču tika saražoti 1370 šīs modifikācijas tanki.
Parādoties jaunajiem vācu tankiem, kļuva skaidrs, ka nepieciešami uzlabojumi un esošais KV tanks ir nepietiekams. Tādējādi tika radīta jauna tanku sērija – IS (nosaukta par godu Josifam Staļinam). Par pamatu tika ņemts esošais KV – 1 tanks, taču tas tika pārveidots gandrīz līdz nepazīšanai. Tam bija uzlabojumi ikvienā jomā, rezultātā radot adekvātu atbildi vācu smagajiem tankiem. Par galveno ieroci tika izvēlēts 85mm lielgabals, ar kuru aprīkotos tankus nosauca par IS – 1. Taču tajā pašā laikā šis lielgabals tika uzstādīts arī T – 34 un radās nepieciešamība smago tanku apbruņot ar ko jaudīgāku. Tika izvēlēts 100mm lielgabals, taču to nebija iespējams saražot pietiekamā daudzumā, tādēļ tika pāriets uz 122mm liegabalu, tā kā to atļāva tanka konstrukcija. Līdz ar šo ieroča nomaiņu, tanka indekss mainījās uz IS – 2. Arī pirmie modeļi, kurus paspēja saražot vien 107 eksemplāros (1943. g ziemā), tika modificēti ar jauno bruņojumu. Diemžēl šim lielgabalam bija būtisks mīnuss – lēnais šaušanas ātrums. Pat trenēta ekipāža spēja izšaut vien 2 – 3 šāviņus minūtē. Uzlabotais modelis, kas parādījās vasarā gan uzlaboja situāciju, taču ne radikāli. Šie tanki svēra 46 t un bija ietverti 120mm biezās bruņās, kas tos pasargāja no vācu smago tanku uzbrukumiem, jo 122mm lielgabala darbības radiuss bija lielāks kā vācu 88mm lielgabalam.Ātruma un darbības radiusa ziņā gan tanks neatšķīrās no pretiniekiem, spējot nodrošināt darbības radiusu vien 140km, taču uzbrukuma apstākļos ar to pietika. Maksimālais ātrums nepārsniedza 40 km/h. Atšķirībā no vācu ražojumiem, IS – 2 bija vienkāršs un samērā unificēts ar T -34, kas ļāva tā izlaidi nodrošināt lielos apjomos un bez dažādu nepārbaudītu risinājumu izmantošanas. Kopumā tika saražoti 3854 tanki, laikā no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada maijam. To ražošana un modifikācijas turpinājās arī pēc kara beigām. Par turpmāko modifikāciju IS – 3 gan ir diskusijas, taču nav nekādu konkrētu liecību, ka šis tanks būtu pielietots 1945. gada kaujās.
Smago tanku kategorijā būtiskā atšķirība ir tā, ka Padomju armijas bruņojumā smagie tanki bija jau sākot no pirmajām kara dienām. Tiesa gan, uz kopējās nesagatavotības fona 1941. g vasarā, to loma bija nebūtiska. Savukārt turpmākajās kaujās, sākot ar nākamo, KV – 1 nācās saskarties ar Panther un Tiger tankiem, kas bija labāk bruņoti un spēja to apdraudēt ārpus KV lielgabala darbības radiusa. Līdz ar IS – 2 parādīšanos šī situācija tika līdzsvarota un pat daļēji pārsvars bija Padomju pusē. Īpaši tas izpaudās slapjajā sezonā (rudens – pavasaris), kad padomju tanki spēja daudz vieglāk pārvietoties un nekļuva par upuri dubļainajiem ceļiem. Turklāt to izturība bija krietni vien augstāka par vācu tanku avangardiskajiem risinājumiem, kas radīja vairāk problēmu nekā priekšrocību kaujas apstākļos. Tāpat tas pozitīvi ietekmēja arī tanku izlaides ātrumu, kas ļāva aizpildīt zaudējumus krietni labāk kā pretiniekam, kārtējo reizi to uzvarot ar skaitlisku pārspēku. Taču nenoliedzami, IS – 2 ieviestie risinājumi tika lieliski izmantoti arī turpmākajās padomju tanku paaudzēs, kas liecina par to veiksmīgumu.
Secinājumi
Kopumā apskatot tanku karaspēka salīdzinājumu, jāsecina, ka tiek pielietotas divas dažādas stratēģijas, kuras tieši salīdzināt ir grūti, turklāt Vācijas stratēģija mainās kara gaitā.
Ja iesākumā uzsvars tiek likts uz zibenskara taktiku, kas pieprasa no tankiem ātrumu un labu manevrētspēju, kā arī tālu darbības radiusu, lai sekmīgi darbotos lielā attālumā no atbalsta vienībām, tad kara turpinājumā to nomainīja vajadzība pēc lielas jaudas lielgabaliem un spēcīgām bruņām, lai spētu aizstāvēties pret uzbrukošās armijas uguns pārspēku.
Savukārt Padomju armijā tiek likts uzsvars uz universāliem tankiem, kas sastāv no kompromisiem visās jomās, taču vienlaikus ir piemēroti lokālajiem apstākļiem un viegli izgatavošanā, ļaujot realizēt skaitliskā pārspēka taktiku. Turklāt netika pielietoti nepārbaudīti risinājumi, kas varētu apdraudēt tanku kaujasspēju, tādējādi faktiski neriskējot ar stratēģiski svarīgām kaujām.
Šajā gadījumā jāsecina, ka karā tomēr sevi labāk pierāda vienkārši risinājumi, kuri labāk padodas remontam lauka apstākļos un ir piemēroti skarbiem apstākļiem. Turklāt svarīgi ir arī pareizi novērtēt materiālu ietilpību un ražošanas resursus, kas var būtiski ietekmēt tanku pieejamību karadarbības apgabalos. Tieši ievērojot šos kritērijus, Padomju savienība spēja pavērst spēku samēru tanku karaspēkā sev par labu.
Zemāk pievienoju arī bilds ar rakstā pieminētajiem tankiem, lai būtu ilustratīvs priekšstats, par ko iet runa :)
Par pievienoto video >
Filma par leģendāro vācu Panzer 6 - Tiger.
