10 lietas, ko varat darīt pēc nāves.2

Ceļot pa pasauli kā skandalozas izstādes dalībniekam. Ginters van Hāgens organizēja skandalozu izstādi Body World – izstādē ir apskatāmi cilvēku ķermeņi un to daļas, saglabātas no sairšanas ar unikālo plastifikācijas metodi Van Hāgenam ir dokumentāli apstiprinājumi, ka visi cilvēku ķermeņi, kuri izstādīti , ir labprātīgs ziedojums.

Apsildīt pilsētu. Kremēšana prasa lielu enerģijas ieguldījumu, pie tam, siltums, kas rodas ķermenis sadegot, vienkārši izkūp gaisā. Dažas Eiropas krematorijas ir atradušas risinājumu un tā piemēram no 1997. gada zviedru pilsētā Helsinborga vietējā krematorija nodrošina 10 % no pilsētā patērētās siltumenerģijas

Kļūt par preci. Cilvēka mirstīgo atlieku tirdzniecība vienmēr ir bijusi ienesīga lieta. Viduslaikos bija ļaudis , kuri atraka nesenus apbedījumus un pārdeva cilvēku līķus ārstiem un zinātniekiem. Šobrīd gan ir programmas , kuru mērķis ir ķermeņa ziedošana pētniekiem un citiem ieinteresētajiem. Bet tā kā legāli nav iespējams pārdot ķermeni vai kādu tā daļu, starpnieki , kas piegādā ķermeņus, iekasē smukas summas par „transportēšanas un uzglabāšanas pakalpojumiem” . Vesela rumpja transportēšana maksā apmēram 1000 dolāru, ja sadala pa daļām tad sanāk dārgāk – galva aptuveni 500 dolāru, rokas un kājas apmēram 280 dolāru gabalā bet torss līdz pat 5000 dolāriem.

Kļūt par ekskursiju priekšmetu. Slavenais krievu revolucionārs Vladimirs Iļjičs Ļeņins ( īstajā vārda Uļjanovs) gribēja , lai viņu apglabā kopā ar ģimeni. Bet pēc Ļeņina nāves 1924. gadā Staļins uzstāja, ka lielā revolucionāra ķermenis ir jāizliek publiskai apskatei mauzolejā sarkanajā laukumā. Staļins vēlējās, lai cilvēki apskatītu un atcerētos savu vadoni kā mūžīgu revolūcijas relikviju. Tā rezultātā tika izveidota speciāla organizācija, kas kopj un rūpējas par revolūcijas tēva mirstīgajām atliekām. Par laimi šobrīd Krievijas valdība izskata iespēju atdot Ļeņina pīšļus zemei.

Kļūt par vajāšanas upuri. 1931. gadā Floridā no tuberkulozes mira jauna un skaista sieviete vārdā Elena Hoijsa un kļuva par kāda Karla fon Kozela apmātības objektu. Larls apmaksāja Elenas iebalzamēšanu un apbedīšanu pazemes mauzolejā. Tomēr 1933 gadā viņš slepus izveda sievietes ķermeni no mauzoleja uz savām mājām. Turpmākos 7 gadus viņš dzīvoja ar Elenas ķermeni kā savu sievu. Tā tas turpinājās līdz mirklim kamēr sievietes radinieki nenoskaidroja kur atrodas viņas mirstīgās atliekas un neatņēma Karlam viņa pielūgsmes objektu. 1952. gadā Karlu atrada mirušu savās mājās un viņam blakus bija vaska lelle- precīza Elenas kopija.

Neizplatīt epidēmiju. Ļaudis, kuri gājuši bojā dabas katastrofu rezultātā ( cunami, plūdi, viesuļvētras), bieži tiek apglabāti vai sadedzināti vienkopus un dara to pēc iespējas ātrāk. Uzskata, ka tāda rīcība novērš vai samazina epidēmijas. Tomēr pēc Vispasaules veselības aizsardzības teiktā, ļaudis, kas gājuši bojā dabas katastrofās, nav bīstamāki par veselajiem cilvēkiem. Pie tam, vairums patogēno mikroorganismu nespēj ilgi dzīvot līķī. Ko gan vainot ? Drīzāk vainojami ir antisanitārie apstākļi, kuros dzīvo cilvēki pēc katastrofām.

Stāties tiesas priekšā. 897 gadā Romas pāvests Stīvens VI apvainoja bijušo pāvestu Formozu zvēresta noziegumā un baznīcas kanonu pārkāpšanā. Stīvens VI ļoti gribēja , lai iepriekšējais pāvests stājas tiesas priekšā. Vienīgā problēma bija tāda, ka iepriekšējais pāvests jau deviņus mēnešus bija miris. Stīvens izlaboja šo mazo kļūmi liekot ekshuminēt Formoza ķermeni, apģērbjot to pāvesta regālijās un liekot tam stāties tiesas priekšā.

Dzīvot saldētavā. Speciālisti ir nonākuši pie slēdziena , ka kriokonservācija – līķu iesaldēšana to atgriešanai dzīvē tālā nākotnē- nav labākais veids ķermeņu uzglabāšanai. Pirmkārt, saldējamās kameras mēdz plīst. Otrkārt, sasaldēšanas rezultātā tiek bojātas cilvēku šūnas – ūdens sasalstot izplešas un „uzspridzina” šūnas. Sākotnēji tika uzskatīts , ka nākotnes medicīna varēs šo kļūdu labot un izārstēt arī tās kaites , kuras cilvēkam bijušas dzīvam esot. Šobrīd gan vairāk zinātnieki sliecas uz vitrifikācijas pusi. Vitrifikācijas procesā viss ūdens ķermenī tiek aizstāts ar anti sasalstošu aģentu un ķermenis pēc tam tiek uzglabāts zemā temperatūrā , bet nekad nepārvēršas par ledus gabalu. 2005 . gadā zinātniekiem izdevās pēc vitrifikācijas procesa „atdzīvināt” truša aknas un atgriezt tām visas funkcijas.