Viss sākās pavisam nevainīgi. Es sēdēju studijā, malkoju kafiju un garlaikojos, jo nebija ko darīt… Vārdu sakot, gaidīju kārtējo pasaules galu. Pārlapoju pārlūkprogrammā atvērtās tīmekļa vietnes, kad apstājos pie Twitter.com… “Viss! Man pietiek!”, es nodomāju pie sevis, “šim salkanajam pirms Ziemassvētku teātrim ir jādara gals!” Tāpēc ietvītoju: “ZIŅOJU! Ja atsūtīsi man savu dzīves vietas adresi, aizsūtīšu apsveikumu pa pastu… Vai arī aptīrīšu dzīvokli. Ho ho ho! “
Pēc kāda laiciņa saņēmu no kādas jaunkundzes privātu vēstuli, kurā bija norādīta viņas adrese. Kas to būtu domājis, ka pie sievietēm var piekļūt tik viegli – ar sitienu pa pieri?! Tad nu es tāds sēžu un domāju, ko darīt… “Pie velna! Lai iet arī! Uzrakstīšu viņai Ziemassvētku vēstuli!”, pie sevis noteicu.
Rindkopu zemāk pievienoju vēstules elektronisko kopiju.
“Ļ. cien. E.R. jaunkundze!
Sakarā ar to, ka neuzticos “Latvijas Pasts” darbiniekiem (Es zinu, ka jūs šo lasāt, smerdeļi!), aploksnē nepievienoju piecus latus, par kuru vēlamo esamību izteicās apburošā E. R. jaunkundze. Bet ar šo vēstuli es, Oskars fon Nelietis Adamovičš Kvints de la Treiseris, apliecinu, ka cienījamā E. R. jaunkundze pēc manas nāves, protams, ja vēl būs jaunkundze vai cienījama, drīkst pārdot manu aknu melnajā tirgū. Ņemot vērā, ka esmu veselīgs vaislas zirgs (zirga gadā dzimis jauneklis), pieņemu, ka nodzīvošu vismaz vēl gadus sešdesmit un manas nodzertās aknas vērtība melnajā tirgū nepārsniegs 10 Ls (pēc iestāšanā eirozonā +/- 15 eiro).
Turpinot šo vēstuli, man Jums ir jāatzīstas cienītā E. R. jaunkundze! Es Jums šo vēstuli rakstu ar mokām. Skatos uz Jūsu interneta vietnē „draugiem.lv” augšupielādēto profila fotogrāfiju un cenšos rast īstos vārdus; šķiet, ka Jūsu daile ir sasējusi manu mēli mezglā, roka neklausa. Es atvainojos par savu rokrakstu jau laikus! Vienkārši ar kreiso roku nespēju rakstīt glīši, jo traucē labās rokas plaukstas vertikāli masējošās kustības… Bet tas, ko vēlos Jums teikt – es ļoti gribu ēst! Tikko atgriezos mājās no darba un tieši tāpēc arī glaudu izsalkušo kuņģa kungu, tādējādi mēģinot viņu pielabināt, lai nerūc tik pikti.
Es lūdzos pēc Jūsu piedošanas. Atvainojiet mani! Bet vai tas ir grēks, ka es tik ļoti alkstu pēc dienišķās maizes? Ja būtu ēdis, tad spētu turpināt šo sirds plosošo vēstuli vēl un vēl…
Ceru, ka pēc vēstules izlasīšanas uz mani neturēsiet ļaunu prātu un spēsiet man piedod, ka pametu Jums veltītās vēstules rakstīšanu krāsnī ceptu tupeņu dēļ.
Jūsu Oskars.
R. 19. decembrī”
Diez viņa man atbildēs?
fuck the logic!
