Man ar to sapņu paralīzi ir tā. Kad es apzinos, ka tas ir sapnis ir forši līdz brīdim, kad man prātā iešaujas aša doma, ko es nevaru kontrolēt - iztēloties kādu monstru, un tad sākās...
Paralīzes laikā jūtu acis, it kā varu kustināt acābolus, bet plakstiņus atvērt nevaru, nekā izmesīgāk cenšos atvērt acis, nekā manas smadzenes arvien vairāk cenšas mani pārbiedēt, sapnī projektējot manas leilākās bailes un nekā vairāk sāc panikot, nekā grūtāk pamosties. Tad vienu brīdi saņemos un, ignorējot bailes, mēģinu kustināt kāju un roku pirkstus ( rakstā arī šis paņēmiens ir minēts), tikai tad acis izdodas atvērt. Gadās arī tā, ka tev izdodas atvērt acis, bet tu esi pārāk noguris, lai tās noturētu vaļā, acis momentāni aizveras un atkal esi ievilkts sapnī.
Pretīgi arī tas, kad pamosties, esi nereāli pārbijies, gribas, lai tev būtu kāds blakus, bet nekā - vismaz kādu pusstundu nevaru atiet no bailēm un negribu aizmigt.
Pirms kādiem trīs mēnešiem bija interesants sapnis. Atkal bija tā paralīze ( sapņoju par kkādu 3 metrīgu monstru), biju pārbijies, panikoju, kādu minūti ar visu spēku centos atvērt acis, kad beidzot izdevās pamosties bija jau rīts. Uzreiz gāju uz virtuvi, tur astapu savu māsu, izrunājos ar viņu par savu murgu, pēc tam veicu ik rīta procedūras ( paēdu, saģērbos u.t.t). Kad iznācu ārā no poģika, 100 m attālumā no manis stāvēja tas pats monstrs, un tad es no šoka pamodos vēlreiz. Šoreiz pa īstam.