Šausmīgie stāstiņi! - Meža balss.6

Zēni gatavojās pirmo nakti pavadīt draiski, bet meitenēm nekas tāds pat prātā nebija... Nometnes iekārtojums bija samērā sadalīts pa dzimumiem... divās teltīs gulēja tikai zēni un mazliet tālāk bija divas teltis, kur gulēja meitenes. Nakts vidū zēni pamodās no kādas skaistas dziedāšanas, tā bija ļoti maiga sievietes balss, kas lika visiem čaļiem sajusties tā, itkā uz pasaules vairs nebūtu nekādu problēmu. Nākamajā rītā Gregorijs ieleca vienā no meiteņu teltīm un jautāja, kura tad bija ta dižā dziedone nakts vidū. Meitenes neko nav sapratušas un teica, ka neviena neesot dziedājusi, protams, zēni uzskatīja, ka viņas mēģin tikai viņus apvest ap stūri.

Visiem bija liela vēlme doties uz rīta peldi, meitenes ieskrēja krūmos pārģērbties, kamēr puiši jau droši leca iekšā. Visi baigi ākstījās, veidoja dažādus trikus un šļakstījās... Pīters sadzirdēja kādu dūdojošu balsi, kas viņu aicināja :''Papeldi uz vidiņu, papeldi uz vidiņu! Vai tu mani redzi? Man tev ir ļoti patīkams pārsteigums, es tevi gaidu!'' Pīters paskatījās uz ezera vidu un redzēja peldam kādu jaunu meiteni ar gaišiem, gariem matiem. Viņš ievēroja ka pārējie džeki bija samērā aizņemti, meitenes jau bija ielīdušas un visi baigi izbaudīja ūdens priekus, bet Pīters nenoturējās kārdinājumam un sāka, nevienam neko nesakot, peldēt pie gaišmatainās meitenes. Viņš viņai tika klāt un pamanīja, ka viņa ir apburoši skaista un kaila, uzreiz viņš piesakra un mazlietiņ novērsās, bet meitene tajā pašā pārdabiski maigajā balsī teica: '' Nekautrējies, tu droši vari u zm ani skaīties, es jau tevi gaidīju, vai nevēlies mani noskūpstīt?'' Pīters nesapratu ko nu tagad darīt, bet viņa vīrieša instinkti jau ķērās pie lietas un viņš piepeldēja viņai klāt. ''Vārbūt mums vajadzētu izpeldēt maliņā?''-Pīters izdvesa : ''Šī nav tā ērtākā vietiņa mūsu izpriecām!'' Bet tikko kā viņš šos vārdus izteica, meitene ienira zem ūdens saķēra Pītera kāju un mēģināja ievilkt viņu dzelmē, meitenes roka bija ledus auksta, aukstums pārņēma visu Pītera ķermeni, viņš mēģināja pakliegt, bet sanāca tikai vājš gārdziens un mutē sasmēlās ūdens. Viss sāka kļūt izplūdis, galvā bija dzirdama tā pati dziesma, ko zēni dzirdēja pa nakti, tikai daudz naidīgākā tonī un balsi,kas to dziedāja, vairs nevarēja saukt par skaistu. Kaut kur cauri dziesmai varēja dzirdēt Tīnas izmisuma kliedzienu : ''Ko pie velna Pīters tur dara?!? Viņš slīkst! Mums vajag palīdzēt! Ak Dievs!!'' Un Pītera redzesloks satumsa, aukstums bija divtik spēcīgs.... Viņš vēl centās paglābties, bet aukstā roka bija spēcīgāka un viņš nokļuva bezsamaņā...

''Viņš ir dzīvs?'' Satraukta jautāja Lolita. ''Man liekas, ka jā!'' Emīls nopūtās. ''Skatieties! Viņš atvēra acis!'' Marta izsaucās. Pīters piecēlās sēdus un pamanīja, ka tagad ir uzmanības centrā. ''Ko pie velna tu darīji ezera vidū?!?'' - Ar dusmu intonāciju Jēkabs iesaucās, kaut varēja redzēt ka viņs par spīti dusmām ir arī atvieglots. Marija piegāja pie Pītera un nopūtās: - ''Tev paveicās, ka Jēkabs paspēja tevi izvilkt... Man jau likās,ka tu esi.... nu....''. Pīters visiem paskaidroja par gaišmataino meiteni ezera vidū, bet viņš nedomāja,k a draugi būs tik nesaprotoši. ''Pff.... Tu vakarnakt noteikti pa daudz iedzēri!'' Gregorijs sūdzējās. Pīters neapmierināts noburkšēja pretī : ''Mēs vakar neko vispār nedzērām, alkohols ir atstāts tak uz pārējām dienām!'' Emīls bažīgi paskaījās uz Pīteru un teica: ''Ja jau tev rādās tādi gļuki skaidrā, tadm an šķiet, ka aliņam ķerties klāt tu vispār nevari!''. Visa atlikusī diena tika pavadīta klusumā,kad Marta un Marija nolēma doties uz mežu prieka pēc palasīt ogas un sēnes. Vēl jo projām neviens nepārmina ne vārda, kad atskanēja kliedzieni! Gregorijs izmisis iesaucās : ''Cerams, ka meitenes atkal negrasās mūs te apmuļķot!'' Lolita neizpratnē prasīja: ''Kā lūdzu? Atkal?!'' Jēkabs nicīgi viņai izdvesa: '' Nu... kā tad bija ar to dziedāšanu?'' ''Mēs nedziedājām!!!'' -Tīna nikni nomurmināja. ''Bļāviens taču! Beidziet strīdēties!'' Pīters kliedza: ''Es zinu,k a te kautk as nav ta kā vajag un mums jādodas palīgā Martai un Marijai. Pēkšņi no meža izskrēja Marija, viņas drēpes bija sagraizītas un viņa izskatījās saskrāpēta: ''Ak Dievs! Āk Diēvs! Mums uzbruka! Mums uzbruka KOKS!''

''Tas nav smieklīgi!'' Gregorijs uzbrēca. :''oteikti tu, Pīter esi uz vienu roku ar viņām! No sākuma dziedāšana naktī, tad kailas un ļaunas blondīnes ezera vidū un tagad koki, kas uzbrūk! Ko jūs esat salietojušies?!?'' Marija histērijā izkliedza: ''Pajautā Martai, kuru koks ir noslepkavojis!!! Tas vienkārši sāka kustēties, ar zariem viņas saķēra un uzvilka lapotnē!'' Gregorijs tikai nosprauslāja un nikni slāja uz mežu ''Iešu izvilkt Martas no turienes ārā! Pietiks spēlēties te!'' Laiks gāja... Pa lēnam iestājās tumsa, šur tur bija dzirdama kāda pūce. ''Man liekas, ka derētu iet viņus sameklēt!'' -Emīls ierosināja. ''Gan jau tie tur izdomājuši vienkārši padraiskoties!'' Jēkabs novīpsnināja. ''Marta ir mirusi!'' Marija histēriski izbļāva. ''Labi, es eju viņus meklēt''-, Emīls teica. ''Esmu ar tevi!''- Pīters piebalsoja. ''Es arī eju''-Tīna iesaucās: ''Pagaidiet, paņemšu kameru, lai tos tur plikus var nofilmēt''! Kamēr Pīters,Emīls un Tīna iegāja mežā, Jēkabs Lolita un Marija palika apmetnē. Pagāja laiks un tumsa jau bija iestājusies pilnībā. Pēkšņi Jēkabs sadzirdēja kādu skaistu dziesmu, kas viņu burktiski nobūra. ''Nāc te pie manis, esmu mežiņā! Gaidu tevi te! Nāc padraiskoties ar mani te, zinu, ka gribi to!'' Jēkabs ievēroja un nosprieda , ka ne Marija ne Lolita neko no dziesmas nedzird. ''Uzgaidiet te! Aiziešu mazliet nokārtot vajadzības!'' -Jēkabs teica un iegāja mežā. Tur aiz liela koka atradās kāda skaista meitene ar gariem gaišiem matiem, viņa bija kaila... Meitene pasmaidīja un teica: '' Es jau tevi gaidīju... Tagad esmu tavās rokās!'' Jēkabs neko negaidot, sāka darboties, bet viņam par pārsteigumu, procesa vidu viņš attapās,ka tas ir koks, un viņš ''ņemas'' ar mazu dobumu. Viņš šokā un pretīgumā atsprāga atpakaļ, bet bija par vēlu, Ap viņa kaklu apvijās smalki zariņi un pacēla viņu virs zemes... Viņš vairs neko nespēja izdarīt un palika karājamies gaisā, līdz bez dzīvības tika ievilkts lapotnē.

Emīls, Pīters un Tīna skrēja cauri visam mežam, ausa jau pirmie saules stari, kaut cik izgaismodami apkārtni un viņu skatam pavērsās milzīgs, vientuļš koks... ''Kaut kas man šeit izskatās neparasti!''- Emīls nopūtās... ''ĀĀĀ! Ak Diēvs!''-Tīna šausmās iespiedzās. Peteris pavērās uz koku un ilgi nebija jāprāto, stumbrā iekšā bija Marta, Gregorijs, Jēkabs un Lolita, bet viņi nebija kā cilvēki, viņi izskatījās kā koksnes izaugumi no stumbra, matu vietā bija sūnas. ''Šeit nav Marijas!''-Tīna iesaucās. Visi trīs viņi skrēja uz apmetni.Skats nebija patīkams, pašlaik marija cīnījās vēl pēc dzīvības, karādamās koku zaros. Emīls skrēja viņas atbrīvot, bet zari saķēra arī viņu. ''Pīter! Palīdzi viņiem!'' Tīna histērijā kliedza. Bet Pīters bija vienkārši pamiris. Viņš dzirdēja čukstus: ''Kāpēc tu nenāci ar mani? Man tu tik ļoti patīc? Bet tavi draugi man tevi atņēma! Tāpēc man nāksies no sākuma paņemt viņus!'' Pīters nezināja vairsk o daŗīt, bet nu jau bija par vēlu, zari iecēla Emīlu un Mariju lapotnē,k ur no viņiem nebija ne vēsts. ''Tīna, tu būsi nākamā!''-Pīters kliedza. ''Ko? Tu taču man nedraudi?!''-Tīna sašutumā kliedza pretī! ''Nē! Viņa teica, ka ņems tevi! Es to nedrīkstu pieļaut!''-Pīters ar asarām acīs teica. ''Es neko nesa....''-Tīna iesāka, bet Pīters skrienot mežā viņu pārkliedza:''Tev viņa nav vajadzīga! Ņem mani! Nāku pie tevis! Iešu ar tevi kur tu gribi, betl iec viņu mierā!''.

Viņa priekšā no meža iznāca meitene, pa pusei cilvēks, pa pusei koks, bet tomēr apburoši skaista. Pīters noelsās un teica: ''Hmm... nedomā ka tikai tu gribi mani! Es gribu būt kopā arī ar tevi!'' Kokmeitene pasmaidīja un teica: '' Es jau no paša sākuma zināju,ka tu zini par mani, tāpēc vēlējies tieši šeit atbraukt, bet tavi draugi tevi nebūtu man atdevuši!'' Pīters ieskatījās viņas acīs: ''Tev tomēr nevajadzēja viņus paņemt! Vismaz atstāj Tīnu, viņa vairs netraucēs!'' Kokmeitene atkal līdzjūtīgi pasmaidīja: ''Viņa var iet, jo mēs esam tagad kopā!'' Pīters apskāva kokmeiteni un Tīnas acu priekšā viņi pārtapa lielā kokā, kura izaugumos varēja saskatīt divus apkampušos cilēkus. ''Es nespēju tam noticēt!'' Tīna šņukstēja un vēja ātrumā skrēja uz pilsētu, pa ceļam klupdama un krisdama, bet viņai vajadzēja tur tikt! Un viņa tika.

Kaut arī Tīna bija vienīgā,kas izdzīvoja, viņas dzīve vairāk nebija normāla, viņa baidījās no kokiem, nevēlējās iziet no pilsētas, viņai bija paniskas bailes no alejām, parkiem un no visa, kas saistījās ar augiem. Viņa histēriski skaidroja visiem šo stāstu, protams neviens neticēja, bet kad runa bija par viņas draugu slepkavībām, Tīna bija vienīgā dzīvā un galvenā aizdomās turamā, bet kad policisti ieradās uz viņas dzīvokli viņa tika atrasta pakārusies. Uz galda bija zīmīte : ''Es nespēju tā dzīvot! Bez draugiem, ar mūžīgu baiļu sajūtu! Un tā biju es, kas viņus noslepkavoju, tapēc nosodiet mani!''