Pasaule ir liela un bieži vien ari biedējoša. Māņticība padara to it kā drošāku: ticējumi māca, kas nes laimi un kā izvairīties no nelaimes. Kaut arī nav lāgā ticams, ka melna kaķa ieraudzīšana vai sāls izberšana var ietekmēt nākotni, tomēr visās pasaules valstīs, visās kultūras pastāv simtiem, pat tūkstošiem šādu ticējumu.
"1. Bailes no skaitļiem, 2. Krāsu spēks un 3. Vērtīgais sāls".
Ja iepatiksies, turpināšu. :)
1.Neveiksmīgā maltīte. Agrākais un, iespējams, pazīstamākais māņu ticējums par skaitli 13 ir šāds: ja pie viena galda kopā pusdieno 13 cilvēki, viens no tiem nākamā gada laikā nomirs. šādā situācijā noteikti ir jāatrod vēl viens viesis vai, sliktākajā gadījumā, četrpadsmitā dalībnieka vietā jānosēdina mīkstā rotaļlieta. Neviens nezina, kā šis ticējums radies. Iespējams, tas saistāms ar Svēto Vakarēdienu - maltīti, kurā piedalījās 13 cilvēki. Pēc šīm vakariņām Jūda nodeva Jēzu, un viņš tika sists krustā. Taču šis nebūt nav vienīgais gadījums, kad Jēzus tikās ar saviem 12 mācekļiem, turklāt šis ticējums parādījās ne agrāk par 19.gs, t.i., gandrīz 2000 gadus pēc Svētā Vakarēdiena.
Liktenīgais četrinieks. Ķīnā, Japānā, Korejā un Taivānā skaitlis 4 ir tabu. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs: vārds, ar kuru apzīmē skaitli 4, izklausās līdzīgs vārdam "nāve". Šajās valstīs skaitlis 4 netiek iekļauts automobiļu numura zīmēs, dzīvokļu un māju numerācijā pēc skaitļa 3 parasti seko 5. Tapat notiek arī citu valstu teritorijās, kurās dzīvo lielas ķīniešu populācijas, piemēram, Toronto un Kanādā.
Pārsniedzot 12. Skaitli 12 uzskata par pabeigtu, veselu un pilnīgu. Zodiakā ir 12 zīmes, gada - 12 mēneši, diena un naktī - katrā 12 stundas. Bija 12 Israēla ciltis, un Bībele stāsta par 12 mācekļiem. Norvēģu mitoloģijā ir 12 dievi, un arī grieķu Olimpā bija 12 dievi. Iespējams skaitlis 13 izraisa aizdomas un šausmas tāpēc, ka tas pārsniedz perfekto 12 un iesniedzas iespējami bīstamā teritorijā. Indonēzijā nelaimīgs skaitlis 12, bet Itālijā - 17. Savukārt Ķīnā skaitlis 13 ir laimīgs, jo tā nosaukums izklausās līdzīgs vārdiem "noteikti izdosies".
Apollo 13. Skaitļa 13 iedarbīgums spilgti atklājās NASA trešajā mēģinājumā izsēdināt cilvēkus uz Mēness, un te nav runa tikai par kosmosa kuģa nosaukumu. 1970. gada 11. aprīlī plkst. 13.13. Apollo 13 tika palaists kosmosā. 13.aprīlī nogranda sprādziens kosmosa kuģa skābekļa tvertnē, un tādēļ tika pārtraukta iecerētā misija. Par spīti tam, Apollo 13 veiksmīgi atgriezās uz Zemes kopā ar visu trīs cilvēku apkalpi. Varbūt skaitlis 13 nemaz nav nelaimes vēstnesis?
Piektdiena, 13. datums. Senaja Romā piektdiena bija nāvessodu izpildīšanas diena, arī Jēzu no Nācaretes sita krustā piektdienā. Britānijā vidusslaikos piektdienās mēdza pakārt noziedziniekus. Tāpēc piektdiena 13. datumā tiek uzskatīta par sevišķi ļaunu dienu. Angļu valodā vārds "piektdiena" (Friday)saistāms ar norvēģu auglības dievieti Friju jeb Freiju, kuras ratus vilkuši melni kaķi. Kristietība šo dievieti pasludināja par raganu, un tas, ļoti iespējams, pastiprināja cilvēku bailes no piektdienas. Tomēr daudzi piektdienu uzskata par svētu dienu: piektdienā musulmaņi dodas uz mošeju, un jūdu sabats sākas piektdienā.
2.Sarkanās krāsu spēks. Sarkano lielākoties uzskata par pozitīvu, enerģētisku krāsu. Tā ir asins krāsa, tādēļ simbolizē dzīvību. Daudzās kultūrās - no indiāņiem līdz ķīniešiem - sarkanā ir veiksmes krāsa, kas nes laimi, panākumus un bagātību. Šis priekšstats spilgti izpaužas ķīniešu Jaungada svinībās. Tomēr sarkanā ir arī Marsa - sarkanās planētas krāsa. Marsu pārvalda romiešu kara dievs, kurš devis nosaukumu marta mēnesim un ir saistāms ar vārdu martial (kara, kareivīgs - angļu val.).
Neveiksmīgā zaļā krāsa. Zaļā ir dabas un nemirstības krāsa, tā parādās daudzu valstu karogos. Tad kāpēc gan to uzskata par nelaimīgu visā Apvienotajā Karalistē un Amerikas Savienotajās Valstīs? Agrākā ziņa par šo ticējumu atrodama jau 18.gs. rakstos, tas ir biedinājums, ka zaļa krāsa nesot nāvi. 1778. gadā zviedru ķīmiķis Kārls Vilhelms Šēle (1742 - 1786), veicot eksperimentus ar minerālvielu arsēnu, radīja brīnišķīgu krāsu, kas tika nosaukts par Šēles zaļo. Ātri vien izplatījās mode klāt šo krāsu uz tapetēm un audumiem. Šēle zināja, ka arsēns ir ārkārtīgi indīgs, bet, tā kā viņš uzskatīja, ka cilvēki taču neēdīs savas drēbes vai mēbeļdrānu, tad nosprieda, ka vielas kaitīgajām īpašībām nav būtiskas nozīmes. Tomēr mitruma iedarbībā Šēles radītā krāsa izdala indīgu gāzi, tādēļ daudzi cilvēki saslima vai pat nomira. 20.gs sākumā arsēna zaļās krāsas ražošana beidzot tika pārtraukta - bet ir iespējams, ka sabiedrībā joprojām saglabājušās atmiņas par šo indīgo krāsu.
Pretrunīgā dzeltenā krāsa.Dzeltenā ir saules un tātad - dzīves krāsa. "Imperatora dzeltenais" - ši krāsa reiz bija tikai Ķīnas imperatoru privilēģija. Jaunie budistu mūki sākumā valkāja baltas drēbes, vēlāk dzeltenas, bet, kad kļuva par skolotājiem, drīkstēja oranžas drānas. Tomēr dažās kultūrās dzeltenā krāsa tiek saistīta ar gļēvumu, slimīgumu un nāvi - to simbolizē lapa, kas pirms nāves kļūst dzeltena un nokrīt no koka.
3.Dārguma tirdzniecība. Feniķieši bija pirmie, kas sāka tirgoties ar sāli. Sals noderīgās īpašības augstu vērtēja senie ēģiptieši, viņi to lietoja mumificēšanai. Senie grieķi sāli sauca par dievišķu vielu. Savukārt seno romiešu strādnieki sāli saņēma algas vietā. Viņi to dēvēja par salarium, un no šī vārda cēlies angļu salary (alga). Tā kā sāls nekad nemainās un vienmēr atgūst sākotnējo formu - pat pēc izšķīšanas ūdenī - to salīdzina ar nemainīgo Dieva mīlestību un lieto reliģiskos rituālos un ceremonijās.
Sāls zemē. Sāls ir atrodams zemes iežos. Tas var parādīties zemes virspusē kā sāls kalni vai arī atrasties dziļi pazemē, tad nepieciešams izveidot rakstuves, lai sāls slāņus sasniegtu. Laika gaitā daļa sāls izšķīst lietusūdeņos, un upes to aiznes uz jūru. Sēkļos izveidojušos sālsezerus saule pamazām iztvaicē, atstājot šajās vietās tikai zaigojošus sāls kristālus.
