Katrai tautai ir vismaz viena leģenda vai mīts, kas vēsta, ka putnu parādīšanās ir nāves vēstnesis. Protams, mūsdienās daudzi pasmīkņās par šādu ideju, tomēr 20. gadsimtā bija ne viens vien atgadījums, kurš kalpoja par pieradījumu tam, ka šie nostāsti ir kas vairāk par vecmodīgu māņticību.
Putni nereti redzami norādām dzīves pēdējos mirkļus kādā konkrētā angļu bīskapijā - Solsberi. Ja var ticēt viduslaiku liecībām, pirms kārtējā bīskapa nāves bieži redzami lidojam milzīgi balti putni, kuru sugu nav iespējams noteikt. Pirmo reizi tas bija notici 1414. gadā, kad vietējās baznīcas vadītāja aiziešanas laikā to bars nolaidās uz katedrāles jumta. Kopš šī laika mistiskie putni ir redzami vairākkārt, taču tikai un vienīgi pirms bīskapa nāves, neparādoties nevienā citā dienā un neizprotami nozūdot nākamajā dienā.
Spārnotie "pļāvēji" turpināja uzrasties pat daudzus gadsimtus pēc kārtas, ieskaitot arī salīdzinoši nesenās desmitgades. Kāds viktoriāņu laika novērotājs tos raksturoja kā līdzīgus albatrosiem, ar mirdzoši baltām spalvām. Cits cilvēks apgalvoja, ka tie "kokaini" kustējušies debesīs, atgādinot pāraugušas kaijas.
Taču, vispārliecinošākais ir Edītes Oliveras - vecākās stāstījums.
1911. gada 15. augustā Olivera kundze gājusi uz mājām no kora mēģinājuma. Tāpat kā vairums vietējo draudzes locekļu mis Olivera zinājusi putnu nozīmi un ieraudzījusi tos lidojam debesīs ātrā gaitā devās atpakaļ uz Solbestri katedrāli, lai brīdinātu bīskapu Heroldu Vērtsvertu. Taču bijis jau par vēlu - jo sasniedzot galamērķi Edītei paziņoja, ka Vērtsvērta kungs negaidīti miris ar sirdslēkmi.
Ir arī cits stāsts, kurā putnu ierašanās bijusi fatāla cilvēkiem.
Frenks Podmors, britu Psihisko pētījumu biedrības līdzdibinātājs rakstīja par kādu ārsta meitu, kura pirms nāves atkārtoti nedēļas laikā stāstījusi, ka ir redzējusi "dīvainu, smalku, graciozu putniņu ar ļoti slaidu galvu". Regulāro apciemojumu laikā šis putniņš ar knābi piesitis pie loga, lai paziņotu par savu ierašanos. Zīmīgi, ka viņu neviens nav redzējis ēdam un putns ignorējis ārā izlikto ūdeni kā arī maizes drupačas. Pēc ģimenes smagā zaudējuma tas vairs nav redzēts.
Ir zināms vēl viens notikums, kas pierāda, ka dzīvnieki sajūt nāves tuvošanos.
Pēc tam, kad vīrs bija aizgājis uz darbu viņa sieva satraukta pamanīja uz mājas jumta nolaižamies kaiju baru. Viņai tas bija zīmīgi, jo šāds fenomens jau pavadīja viņas mātes un vecmāmiņas nāvi. Kaut arī sieviete bažījās galvenokārt par savu dzīvību, miris vīrs. Viņš darbā nokritis un aizgājis mūžībā no asins izplūduma smadzenēs.
Bet te patiesības vārdā jāsaka - nolemtības zīmes ne vienmēr atlido ar spārniem.Jo, vairāk nekā 500 gadu likā vēstneses, kas pielavās īru dzimtas Gormantsonu nāves gultām, bijušas lapsas.
Pēc seniem nostāstiem, šie dzīvnieki pulcējās lielā skaitā ap kāda dzimtas vīrieša aiziešanas laiku. Un, tā nav tikai tautas leģenda : šajā gadsimtā lapsu "pareģošana" tika novērota 3 reizes. Pats izdaudzinātākais gadījums notika 1907. gada 8. oktobrī, kad pie Gormantsonu pils mūriem sanāca vairāk kā ducis šo radījumu, lai gaudotu un vaimanātu savas dīvainās sēru dziesmas. Cietokšņa iekšienē četrpadsmitais vikons lēnām aizgāja nebūtībā.
Vēlāk bija redzams vēl lielāks lapsu bars, kas vairākas stundas gaišā dienas laikā slapstījās pils dārzos. Lapsas pat "apciemoja" nelaiķa Gormantsona bēres - nedz skrienot projām, nedz klupjot virsū cilvēkiem. Šī "sardze" neatstājās arī pēc apbedīšanas, jo vairāk kā nedēļu vientuļa lapsu mātīte sēdēja pie vikonta kapa. Kāds liecinieks izteicās, ka šis dzīvnieks apsargāja mirušā mieru.
Titulbilde
