Šķiet, ka vismaz dažiem ir vēlme dzirdēt arī turpinājumu, tāpēc te nu būs otrā daļa =) zinu, ka ne visiem šis darbs likās saistošs, tāpēc neņemiet ļaunā un vienkārši izbaudiet rudeni aiz loga ;)
Ja nu kāds palaida garām, tad pirmā daļa te:
http://www.spoki.lv/mistika/Lasts-I-dala/210355
Lāsts
II daļa
- Ei... – Džošs iekliedzās, bet teikumu tā arī nepabeidza.
- Deiv, Deiv! Kur tu esi? – pārējie piesteidzās pie sienas vietā, kur Deivids bija izzudis viņu skatieniem. Tagad tur rēgojās neliels, četrstūrains caurums.
- Super. Slepenā eja. – Nels iesaucās.
- Deiv, ar tevis viss kārtībā?
- Laikam jau, - no lejas atskanēja Deivida balss. – Kādam ir kabatas baterija?
Krisa parakņājās pa kabatām un drīz vien izvilka nelielu kabatas lukturīti. Drīz vien ejā atspīdēja gaisma, izceldama no tumsas šauras, ļodzīgas kāpnītes, kuru lejā atradās Deivs.
Kāpnes, kaut arī vecas un šķības, izskatījās gana izturīgas, lai noturētu jauniešu svaru, bet pirmā lejā tika sūtīta Krisa, jo viņa bija visvieglākā no jauniešiem. Nelu neviens negrasījās sūtīt lejā pirmo. Kāpnes godam veica savu pienākumu un meitene veiksmīgi nokļuva lejā.
Drīz vien arī pārējie pievienojās Krisai un Deivam tumšajā, pēc pelējuma smaržojošajā kambarī. Grīda bija stingri pieblietēts klons, no kura cēlās aukstums.
- Kur mēs esam?
- Tā ir kaut kāda paslēptuve vai slepena darbistaba. Skaties, - Krisa paspīdināja kabatas lukturīti visapkārt. Vientuļais gaismas stars klejoja pa nelielo telpu, apgaismodams visdažādākos priekšmetus. Sakrautas uz galdiem, rindojās vecas grāmatas un senatnīgi pergamenti. Dažādas mēģenes un kolbas jaucās ar sīki aprakstītām papīra lapām. Šur tur atradās pusizdegušu sveču gali, kas pacēlās starp pergamenta gabaliem kā robustu torņu drupas.
- Vov, - gaismas stars bija apstājies. No tumsas izniris, uz jauniešiem raudzījās galvaskauss. Cilvēka galvaskauss. Tumši, tukši acu dobumi vērās pretī, bet mute bija pavērta ņirdzīgā smīnā.
- Krisa, ejam prom, - Nels iespiedzās, pieķēries māsai pie rokas. – Lūdzu ejam prom.
- Tūlīt, - Krisa attrauca. Ap galvaskausa pamatni kaut kas bija aplikts. Putekļos bija skaidri saskatāmas priekšmeta aprises. Krisa pastiepa roku un sataustīja kaut ko ķēdei līdzīgu.
- Krisa, - Nels gandrīz jau raudāja.
Tomēr nekas uz visas pasaules nebūtu Krisu apturējis. Meitenes pirksti apvijās ap ķēdi un cieši satvēra to, izraudami no putekļu gūsta. Krisa uzpūta ķēdei, atbrīvodama to no pēdējām putekļu paliekām. Priekšmets, ko meitene turēja rokās, izrādījās neparasti skaista smaragdu kaklarota. Blāvi zaļie akmeņi uzmirdzēja luktura mestajā gaismā. Visu acis bija piekaltas neparastajam skatam.
- Krisa! Ejam! – Nels raustīja māsas jakas piedurkni.
- Ejam, - Krisa iebāza kaklarotu kabatā.
Jaunieši uzkāpa pa kāpnēm un atkal nonāca tukšajā atpūtas istabā. Vēlā rudens saule bija nolaidusies zemāk un nu daži vēlīni stari ielauzās istabā caur noputējušajām logu rūtīm. Uz dīvāna mētājās no somas izņemtās mantas.
- Kā to aizvērt? – Džošs pieliecās pie durvju mehānisma.
- Lai paliek vaļā, - Deivs noteica. – Tētis drīz būs mājās no darba. Un man vēl jānoliek atpakaļ atslēga.
Pēc mirkļa jaunieši iznāca no nama uz ielas. Ārdurvis tika atstātas vaļā, tikai uzmanīgi pievērtas, lai nepiesaistītu uzmanību. Jaunieši bija iecerējuši namā vēl atgriezties. Mugursoma ar neparasto saturu joprojām atradās pie Krisas.
Rudens gaiss pēc piesmakušā pagraba un ēkas likās spirdzinošs un patīkams. Kādu laiku jaunieši soļoja klusēdami. Nels joprojām bija cieši iekrampējies Krisas piedurknē.
- Kas būs ar kaklarotu un pārējām mantām? – Džei Sī beidzot ievaicājās.
- Kam ar to būtu jābūt? – Krisa atvaicāja. Viņa domāja tikai par kaklarotu. – Es to atradu.
- Tu nebūtu to atradusi, ja Deivs neieveltos tajā caurumā, - Džošs laipni norādīja.
- Nuuu. Mēs varētu to pārdot, bet naudu sadalīt savā starpā, - Deivs ierosināja.
- Aha. – Džei Sī nedaudz izsmējīgi iesaucās. – Un kā tu paskaidrosi, kur bariņš jauniešu ķēruši tik vērtīgu rotu?
- Mēs varētu pagaidīt un kaut kad vēlāk to pārdot galvaspilsētā. Tur ar liekiem jautājumiem neuzbāžas, - Džošs ieteicās. – Un varbūt arī kādu no pārējām mantām varētu pārdot, es zinu, ka ir daži ķerti tipiņi, kas par senām grabažām gatavi maksāt bargu naudu.
Ierosinājums izklausījās daudz maz pieņemams un jaunieši piekrītoši pamāja. Tagad tikai atlika atrisināt jautājumu par to kur kaklarotu un pārējās mantas paslēpt līdz braucienam uz galvaspilsētu, jo tuvākajā laikā neviens uz turieni negrasījās doties.
- Es zinu – Deivs iesaucās, - tā varētu glabāties pie mums visiem pēc kārtas, piemēram, Krisa to atrada, tad viņa glabās pirmā. Pēc tam varētu būt mana kārta – es atradu kambari.
- Bet kurš nākamais? Es vai Džei Sī?
- Mēs varam lozēt, - Džei Sī ierosināja.
- Labi, es iedomāšos skaitli no viens līdz piecdesmit, bet jūs miniet. Tas, kurš uzminēs vistuvāk glabās nākamai.
- Piecpadsmit, - Džošs izspēra pirmo, kas ienāca prātā.
- Divdesmit trīs, - Džei Sī noteica pēc brītiņa.
- Sorry, Džei Sī. Džošs glabās nākamais. Trīspadsmit.
- Uz cik ilgu laiku kaklarota paliks pie viena īpašnieka? – Deivs vēlējās zināt, pasperdams ar kāju sausu lapu kumšķi.
- Nezinu. Varbūt nedēļu? – Džošs ierosināja.
- Nē, tik ilgi es negaidīšu savu kārtu, - Deivs iesaucās. – Kā būtu ar divām dienām?
Lēmums tika vienbalsīgi pieņemts un jaunieši šķīrās, lai dotos mājup. Saule bija ietinusies biezā rudens mākoņu segā un sāka strauji satumst. Izskatījās, ka vakarā būs lietus.
Sestdiena 24. oktobris 700
Iezvanījās Džei Sī mobilais tālrunis. Meitene samiegojusies atvēra acis un palūkojās pulkstenī. Kurš gan tik agri zvana? Viņa izkāpa no gultas un, pustumsā sataustījusi telefonu, nospieda atbildēšanas pogu.
- Jā.
- Džei Sī? – atskanēja Krisas satrauktā balss, – šodien nekas nesanāks no staigāšanas pa veikliem, - meitene tik tikko valdīja asaras.
- Kas noticis?
- Nels, - Krisa izdvesa, - Nels ir slimnīca. Viņš dabūja spēcīgu elektrības triecienu no gaismas slēdža pagrabā. Viņš vēl joprojām ir bez samaņas. Atvaino, ka nākas atcelt plānus.
- Jā, labi, nekas, - Džei Sī izslēdza telefonu. Nabaga Krisa.
Svētdiena 25. oktobris 1900
Vakarā Deivs ieradās pie Krisas.
- Čau. Kā tavam brālim? – viņš līdzjūtīgi apvaicājās.
- Pagaidām nekas nav zināms. Viņš vēl ir slimnīcā. Tu atnāci pēc kaklarotas?
- Aha. Kas noticis ar jūsu mašīnu? – Deivs pamāja ar galvu uz lūžņu kaudzi, kas bija novietota tur, kur parasti mēdza stāvēt Duglasu ģimenes auto.
- Nelaimes gadījums. Tētis, braucot no slimnīcas, nenovaldīja stūri un ietriecās kokā. Nāc iekšā, - Krisa pamāja.
- Vai ar viņu viss kārtībā? – bažīgi ievaicājās Deivs.
- Par laimi tikai daži zilumi. Pagaidi mazliet, tūliņ atnesīšu kaklarotu.
Pēc mirkļa Krisa atgriezās un pasniedz Deivam kaklarotu. Akmeņi dīvaini uzmirdzēja. Šķita, ka tie kļuvuši spožāki, kā atrašanas brīdī.
- Zini, tev vajadzēs paņemt arī mugursomu ar pārējām mantām. Mamma nejauši to atrada manā istabā un es pateicu, ka tā pieder tev. Viņai ne pārāk patiktu, tas, ka mēs esam staigājuši pa Ošu ielas namu un kaut ko no tā paņēmuši. Mamma ir šausmīgi māņticīga, - Krisa pasniedza viņam mugursomu līdz ar rotu.
Deivids saprotoši pamāja, paņēma kaklarotu, iebāza to džinsu kabatā, bet mugursomu uzkabināja vienā plecā.
- Ā, tas esi tu Deiv. – virtuvē ienāca Krisas māmiņa. – Redzu esi atnācis pēc savas mugursomas. Kur tu tādu dabūji? Izskatās pamatīgi veca.
- Ē... nu... tā piederēja manam vectēvam. Es nezinu, kur viņš to dabūja. Krisa gribēja apskatīt grāmatas un es viņai to iedevu. – Deivs meloja.
- Es nezināju, ka Krisa interesējas par grāmatām. Kur nu vēl par vecām grāmatām, - misis Duglasa palūkojās gan uz Deivu, gan Krisu, kā gaidīdama sīkākus paskaidrojumus.
- Deivam jāiet, - Krisa ātri izgrūda, - vecāki gaida.
– Nu tad pagaidām. Ceru, ka ar Nelu viss būs kārtībā, - viņš vēl piebilda pirms izgāja pa durvīm.
- Gan jau. Čau. – Krisa aizvēra durvis aiz drauga muguras. Fū. Cerams, ka mamma vairāk neko nejautās.
Deivs izgāja no draudzenes mājas piebraucamā ceļa un nogriezās pa labi. Ārā bija pilnīgi satumsis, pie debesīm mirdzēja pusmēness sirpis. Drīz, pavisam drīz tas kļūs par pilnmēnesi. Uz ietves, ik pēc pāris soļiem, lāsmoja oranži plankumi – nakts spuldžu mestā gaisma.
Kabatu vilka uz leju smagā kaklarota. Deivids iebāza roku kabatā un izvilka to laukā. Vārie mēness stari atdūrās pret zaļajiem akmeņiem un izzuda. Šķita, ka rota tos iesūc sevī, barojas no tiem.
Mirkli pagrozījis kaklarotu rokās, Deivs iebāza to atpakaļ kabatā.
...
princips iepriekšējais - ja patiks, tad turpinājums sekos =)
īss raksts :D 
