Kas dzīvo Lohnesā?70

Pēc tam Lohnesa neparastais iemītnieks rakstos minēts vairākkārt, piemēram, 1325. gadā izdotajā ģeogrāfijas atlantā minēta milzu zivs ar čūskas galvu un kaklu, kas mīt šajā ezerā. 1527. gadā dažos dokumentos citēts, ka ezera krastā kāds satrakojies nezvērs lauzis kokus un vajājis cilvēkus. Pēc šā apraksta Lohnesa briesmonis šķita nomierinājies, lai atkal uzpeldētu ļaužu apziņā 1880. gadā, kad ezerā pilnīgā bezvējā kopā ar pasažieriem neizskaidrojamu iemeslu dēļ nogrima neliels burinieks. Ļaudis uzreiz atcerējās nostāstus par briesmoni, un daži pat teica nezvēru redzējuši.

1933. gada pavasarī vietējā avīze pirmo reizi publicēja izsmeļošu stāstu, ko pavēstīja kāds laulāts pāris, kas esot redzējis Nesiju - tā viņi nodēvēja nezvēru, un šis vārds monstram pielipa uz palikšanu. Šķiet, dusmas vai ziņkāre Lohnesa briesmoni vilināja krastā - šajā laikā pierakstīts īpaši daudz aculiecinieku vēstījumu par Nesiju. Kāds pat iedomājās apkārt ezeram izvietot novērošanas punkuts, un piecu nedēļu laikā tika saņemts 15 ziņojumu par dzīvnieka parādīšanos. 1943. gadā par Lohnesa ezerā mītošā zvēru novērojumiem savai priekšniecībai ziņoja kāds britu kara lidotājs, kurš Nesiju bija redzējis, lidojot virs ezera, taču Lielbritānijai, tāpat kā lielākajai daļai pārējās pasaules, Otrā pasaules kara gadi bija pārāk nopietns pārbaudījums un neviens nevēlējās uzklausīt ziņas par zemūdens iemītnieku.

1957. gadā par Nesiju ziņoja vietējais mežzinis, vēl pēc gada arī kāda Grēta Finleja stāstīja, ka, kopā ar dēlu atpūšoties pie ezera, redzējuši dzīvnieku ūdenī pie paša krasta. 1957. gadā Konstance Vaita, kas daudzus gadus bija nodzīvojusi pie Lohnesa, izdeva grāmatu ''Tas ir vairāk nekā leģenda'', kurā apkopoti 117 aculiecinieku stāsti par Nesiju. Pamazām sabiedrības iztēlē iezīmējās kādas aizvēsturiskas, ūdenī dzīvojošas būtnes tēls. Pēc neilga laika iztēles augli beidzot varēja ieraudzīt realitātē, cik nu par tādu var saukt 30. gadu miglainās amatieru fotogrāfijas.

Taču, par spīti neskaidrajam attēlam, fotogrāfija, ko daudzviet pazīst ar nosaukumu ''Ķirurga foto'', tika plaši tiražēta. Par tās autoru uzdevās Londonā dzīvojošais ārsts Roberts Kenets Vilsons, kurš apgalvoja, ka nezvēru nofotografējis nejauši, dodoties Lohnesa apkārtnē vērot putnus. Tikai 1994. gadā tika pierādīts, ka šī fotogrāfija ir viltojums, un to atzina arī attēla tapšanas aculiecinieki. Interesanti, ka šie cilvēki jau 1975. gadā bija izplatījuši paziņojumu par viltojumu, taču acīmredzot vēlme ticēt Lohnesa briesmonim bija tik liela, ka neviens viņus neuzklausīja. Izrādījās, slavenajā fotogrāfijā iemūžināta rotaļu zemūdene, kurai piemontēts kakls un galva.

Būdams slavenākais, ''Ķirurga foto'' nav vienīgais mēģinājums vizuāli pierādīt Nesijas eksistenci. 1960. gadā aeronautikas inženieris Tims Dinsdeils nofilmēja Lohnesu no lidaparāta un fiksēja lielas, garenas būtnes pārvietošanos ūdeņos. Jau iepriekš paredzējis kritiķu argumentus, Dinsdeils salīdzinājumam nofilmēja putu sliedi, ko ezerā atstāja kāda laiva. Toreiz pat vizuālo materiālu eksperti no Lielbritānijas pretizlūkošanas dienesta secināja, ka filma ir īsta un tiešām demonstrē kāda objekta kustību, kas pārvietojas ar 16 kilometru stundā lielu ātrumu. Daudzus gadus Dinsdeila uzņemtā lente tika uzskatīta par galveno un vienīgo pierādījumu, ka Lohnesā patiešām mīt kāda nezināma gigantiska būtne. Taču, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, tā paša dienesta eksperti lenti vēlreiz pārbaudīja 2005. gadā. Šoreiz viņi paziņoja, ka nofilmētais efekts, kas izskatās pēc dzīvas būtnes kustības, patiesībā nav nekas cits kā putu sliede no tās pašas laivas, ko Dinsdeils bija izmantojis salīdzināšanai, tikai nofilmēta mazliet citādi.

Vizuālie pierādījumi sagādāja vilšanos, tāpēc uzņēmīgi cilvēki, kuru vidū bija arī patiesības noskaidrošanā ieinteresēti zinātnieki, ķērās pie citām metodēm, tostarp skenēšanas. Šī metode Lohnesa dzīļu izpētei pirmoreiz tika izmantota jau 50. gados un kopš tā laika nav pārtraukta. Zinātnieki tādā veidā par Lohnesu uzzinājuši daudz jauna, arī tādu Nesijas piekritējus apbēdinošu faktu, ka ezerā, neraugoties uz tā lielumu, ir pārāk maz biomasas, lai tāda izmēra nezvērs spētu sagādāt sev pietiekami daudz pārtikas. Skenēšana arī uzrādīja, ka ezerā novērojams kāds reti sastopams fenomens, ko apzīmē ar vārdu seich un kas var pamānīt nepieredzējušu vērotāju. Tas izpaužas kā pēkšņu spēcīgu, bet īslaicīgu ūdens masu pārvietošanās, ko parasti izraisa atmosfēras spiediena svārstības. Šādas ūdens plūsmas var nest sev līdzi dažādu lielumu priekšmetus un kustēties pret vēja virzienu, radot iespaidu, ka ūdenī pārvietojas ar gribu apveltīta dzīva būtne. Taču skenēšana uzrādīja arī dažas neizskaidrojamas parādības. Tika atzīts, ka ezerā lielā dziļumā mīt milzīgi objekti, kas spēj pārvietoties. Atbildes uz jautājumu, kas gan varētu būt šie objekti, nav joprojām. Lohnesa visdziļākā vieta atrodas 230 metru zem ūdens, un tas apgrūtina izmeklēšanu.

1972. gadā pētnieku grupa amerikāņa Roberta Reinsa vadībā veica virkni pētījumu, izmantojot sonāro tehniku un fototehniku. Pētījumu gaitā tika iegūti interesanti uzņēmumi, no kuriem viens - rombveida peldspura - 1975. gadā tika publicēts presē un tūlīt radīja sensāciju. Reinss un angļu naturālists Pīters Skots piedāvāja Nesijai dot zinātnisku nosaukumu ''Nessiteras rhombopteryx'', kas aptuvenā tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ''Brīnumainā Nesija ar rombveida peldspurām''. Skeptiķi uzreiz apšaubīja uzņemto attēlu patiesumu un, pamatojoties uz anagrammu no Nessiteras rhombopteryx, piedāvāja savu versiju mītiskās zemūdens radības nosaukumam. Angliski šis jēdziens ir ''Monster hoax by Sir Peter S'', kas tulkojumā nozīmē ''Sera Pītera S. brīnumainais viltojums''.

2003. gadā britu raidsabiedrība BBC sūtīja savus speciālistus, kas skenēja visu Lohnesu un neatrada tā dzīlēs neko neparastu. Taču vēl pēc trim gadiem parādījās filmā uzņemts materiāls, kas atkal apliecināja - šeit tomēr notiek kaut kas neparasts. 2007. gada maijā pētnieks amatieris Gordons Holmss ezerā novietoja mikrofonus, lai izsekotu no Lohnesa dzīlēm nākušas skaņas. Pie ezera rietumu krasta viņš pamanīja ūdenī kustības un ieslēdza videokameru, kas fiksēja gara, tumša objekta kustības. Radījums vairāk uzturējās zem ūdens, bet galva ik pa laikam iznira. Pēc dažām dienām uzņemtā materiāla fragmenti parādījās daudzu valstu televīziju ziņu pārraidēs. Speciālisti, kas pēc tam izpētīja filmu, apliecināja tās īstumu un nonāca pie vienota secinājuma - nofilmēta aptuveni 15 metru gara būtne, kas kustas aptuveni ar desmit kilometru stundā lielu ātrumu. Tomēr Holmsa sensacionālie katri netiek uzskatīti par absolūtu Nesijas eksistences pierādījumu. Pēc dažu domām, tas varēja būt gigantisks zutis, gaismas radīta ilūzija vai pat vienkāršs baļķis, ko nes zemūdens straumes.