Kad mirušie glābj dzīvos3
Gari atgriežas mūsu pasaulē dažādu iemeslu dēļ. Vieni vēlas pavēstīt kaut ko dzīvajiem, citi - pabeigt iesāktos darbus. Visbiežāk mirušie alkst pastāstīt saviem mīļajiem, ka eksistē dzīve pēc nāves. Tomēr ir arī vēl cita grupa rēgu, kas... glābj dzīvības.
1993. gadā Anglijā Jaungada dienā kādā namā otrajā namā izcēlās ugunsgrēks. Ģimenei, kura dzīvoja tajā mājā izdevās izglābties - Šeila un Larijs Dagini bēgot no uguns liesmām ātri paņēma līdzi trīs bērnus. Bet, jau izskrienot uz ielas viņi noelsās - starp paņemtajiem bērniem nebija jaunākās meitas - Mišelas. Mazā meitenīte vēl joprojām atradās savā guļamistabā, kura tagad kļuva par uguns slazdu. Ugunsdzēsēji jau bija izskaukti, taču māte un tēvs zaudēja jebkādu cerību - mazā meitenīte nosmaks no dūmiem mazāk kā divu minūšu laikā. Viņiem varēja palīdzēt vienīgi brīnums... un brīnums notika.
No Mišelas guļamistabas loga piepeši izlidoja porcelāna lelle, izsitot plāno stiklu. Bet, lellei sekoja pati meitene. Viņa smagi piezemējās uz asfalta. Pārsteigtie vecāki atskrēja pie meitas, pārbaudot, vai tā guvusi apdegumus vai citas traumas, tomēr tai nekas nekaitēja. Atguvusies Mišela izstāstīja, kā bija izglābusies. Viņas stāstam neviens neticēja, jo tas bija pārāk neparasts, lai liktos patiess.
Pēc Mišelas vārdiem, viņa pamodās sajutot briesmīgu karstumu. Pamanot dūmus meitenīte nepajokam izbijās un bija gatava saukt māti, taču piepeši ieraudzīja mirdzošu vīrieša tēlu, kurā atpazina savu mirušo vecvectētiņu, kas aizgāja aizsaulē kad meitenei bija nieka četri gadi. Vīrietis paņēma no zemes lelli un spēcīgi iemeta to logā, kā rezultātā stikls sašķīda. Tad vecvectētiņš paņēma mazo Mišelu rokās un izmeta ārā arī viņu pašu.
Protams, visi reaģēja tikai un vienīgi skeptiski. Taču, vēlāk apskatot māju daudzi mainīja savu viedokli. Pirmkārt, caurums logā, pa kuru izspraucās Mišela, bija pārāk mazs, lai meitenīte varētu to izmantot kā ceļu uz brīvību. Otrkārt, logs bija daudz par augstu, lai viņa varētu izlīst pa to laukā, bet pie palodzes nedz krēslus, nedz kādus citus priekšmetus neatrada. Un pats kritiens - cauri caurumam stiklā ar asām atlūzām, pēc tam nodrītot no 15 metru augstuma uz betona ielas, turklāt bez nevienas skrambas? Viņas izglābšanās liekas neloģiska.
Kad par šo stāstu sāka interesēties žurnālisti un tas kļuva zināms plašākai publikai, avīzēs parādījās arī "atbildes" ziņojums, kurā bija rakstīts kāda fermera Henrija Sima stāsts, kurš ar prieku noticēja Mišelai. Viņš bija viens no pirmajiem, kas to neuztvēra skeptiski ne mirkli, jo pats piedzīvoja ko līdzīgu.
1978. gada janvāra vakarā Sims pateica ar labu nakti meitai un mazbērniem, kuri dzīvoja viņa un viņa sievas Idelas mājā Laivokā. Naktī 72 gadus vecais fermeris redzēja ļoti neparastu sapni. Miegā tam parādījās viņa mirušais brāļa dēls Pols, izmisīgi saucot "Onkuli Henrij! Onkuli Henrij!", kā arī mēģinot pamodināt fermeri.
Sims strauji pamodās, tūliņ sajūtot nepatīkamu dūmu smaku. Taču tas nebija vienīgais, kas viņu iztrūcināja. Pie gultas stāvēja Pola tēls. Pēc mirkļa parādība izgaisa, un Henrijs skaļi sauca sievu, meitu kā arī mazbērnus. Kliegšana pamodināja gulētājus. Viņiem izdevās vairāk vai mazāk neskartiem izkļūt no mājas, bet tas tika izdarīts pēdējā brīdī, jo pavisam drīz ēka sabruka.