Ēka.26

Zibens spēra un pērkons dārdēja. Lietus gāzās aumaļām. Biju cauri slapja. Patverties zem lielās nojumes nebija vērts, jo tai nesen bija norauts jumts. Jutu, ka kedās ūdens līmenis arvien ceļās un bikses bija pielipušas pie miesas. Kaut ko tādu piedzīvojām pirmo reizi. Raudzījos apkārt un pūlējos ieraudzīt mūsu galamērķi - veco ēku. Kaut kas piepeši pieskārās manam plecam un es iekliedzos. Tas bija mans draugs. Tāds pats avantūrists un trakais. Viņš mani paņēma aiz rokas un veda uz priekšu. Dubļi, mitrums, aukstums.. Pie sevis lādēju visu šo pasākumu un, pirms es paspēju nožēlot, ka šeit esmu, tur stāvēja tā - lielā, baltā ēka. Tās iespaidīgums un stāvs zibens gaismā acumirklī pārrāva manu domu pavedienu, un es burtiski ieslīgu ēkas aprisēs. Tik ļoti, ka lietus ūdens lija jau man mutē. Tā bija tik milzīga, masīva un likās ar pamatiem burtiski ieaugusi mitrajā zemē. Augi, koku saknes to bija apskāvušas un turēja cieši, cieši. Atlaidu drauga roku un tuvojos ēkai. Biju jau aizmirsusi par to, ko pirms tam teicu. Masīvums, ēkas lepnums un stāja mani apbūra. Vēlējos ieiet iekšā. Tuvojoties durvīm, ievēroju, ka tās nedaudz dreb. Durvis bija kļuvušas tik jēlas, ka baidījos pieskarties rokturim, kurš knapi turējās tajās iekšā. Kad rokturi nospiedu, tas krakšķēja un likās, ka tas sūdzās par kaut ko. Man bija nojauta, ka es to saprotu. Vajadzēja nedaudz spēku, lai atdabūtu smagnējās durvis vaļā. Vecās koka durvis bija laika zoba skartas un eņģes ar pēdējiem spēkiem turēja tās. Lai eņģes vēl vairāk nesamocītu, pavērām tikai mazu šķirbiņu un tad ielīdām iekšā. Sperot pirmo soli ēkā iekšā, es paslīdēju uz mitrā sliekšņa un pakritu. Nedaudz sasitu elkoni. Kādam man blakus bija ļoti jautri. Tiku uzstutēta uz kājām. Nopurinājos, uzrūcu draugam un tad atkal pievērsos Tai. Mans skatiens virzījās no grīdas līdz griestiem. Stāvējām milzīga foajē vidū. Abās pusēs gāja garas trepes, kuras laikam uzmodās, kad ienācām, jo tās ik pa laikam draudīgi krakšķēja. Ar skatienu uzejot pa trepēm augšā, varēja ieraudzīt milzīgu logu, kurā kādu reizi atkal uzplaiksnīja zibens. Dīvaini, ka bez loga tur vairāk nekā nebija. Nekādu durvju - nekā. Logs sastāvēja no mazām rūtīm. Šur tur tas bija vesels, citur caur rāmjiem auroja vējš. Atsevišķu rāmju malas veidoja lielu krustu. Pagriežoties ar muguru pret to un skatoties uz sienas, skats bija neomulīgs, kad kārtējo reizi zibens par sevi atgādināja. Acumirklī aizgriezos un manu kaķa ziņkārību uzkurināja arka pa labi no mums. Iededzām likturīšus un devāmies uz arkas pusi. Kājas nedaudz drebēja, bet nesa mani uz priekšu. Cik lukturīša gaisma atļāva, tik saredzējām dažas detaļas. Zibens gaismā projecējās galds, krēsli, skapji, trauki.. Acumirklī sapratām, ka tā ir virtuve. Neraustoties, gājām telpā iekšā. Virtuves vidū bija liels, apaļš galds ar masīvām, greznām kājām, pār kurām jau bija pārvilkti zirnekļu tīkli. Tie caurvējā nedaudz plīvoja. Pāri pašam galdam gulēja balts, nedaudz mitrs un pelēcīgs galdauts ar mežģīnēm malās, kuras šur un tur bija nedaudz atirušas. Uz apaļā galda bija salikti trauki, glāzes, visādi piederumi.. Glīti un pārdomāti izkārtoti. Gāju pie drauga, kurš izmisīgi pētīja kaut ko pie sienas. Tas bija kalendārs. Plāns noplēšamais kalendārs. Kaut arī mūsu ēnas aizliedza zibens gaismai uzspīdēt kalendārītim, tik tikko saredzējām uz tā rakstītu - 1973. gada 21. novembris..



P.S. Esiet maigi, es tikai mācos. Parasti kko šitādu no manis nākas ar knīpstangām vilkt ārā, bet, kad uznāk iedvesma, tad sanāk arī kkas tāds. Varbūt, ja jums iepatiksies, tad mēģināšu uzcept turpinājumu. Mērķis šim stāstam: likt iedziļināties pašā stāstā un lasot uzburt sev priekšā filmu. Vai man tas ir kaut cik izdevies vai nē, par to spriežiet jūs. :] Paldies par uzmanību!