local-stats-pixel fb-conv-api

teitonis[14]3

46 0

less BS more story

Ērti atsēdies pīta koka krēslā Teitonis vēroja blondīni uz vienkāršā biroja krēsla viņam pretī. Sievietes pleci drebēja un viņa ar delnu ik pa laikam noslaucīja no lūpas kaktiņa plūstošās asinis. Tāpat viņa ik pa brīdima pameta skatienu atpakaļ pār kreiso plecu bet tūlīt atkal nodūra galvu. Viņa lūkojas uz garo albīnu, cīņas grupas organizatoru. Pats albīns gan sievieti mierināt nevarēja. Viņš sēdēja krēslā un baltie mati bija vietām pielipuši viņa sejai un iekrāsojušies sarkani. Vīrieša krūtis cilājās, viņš joprojam elpoja. Bet vairs viņam nebija atlicis ilgi. Albīns bija arī hemofīlijas slimnieks. Viņa asinis vispār nerecēja un smilšukrāsas krekls jau bija pilnībā piesūcies ar tām. No krēsla kuram albīns bija piesiets asinis pilēja uz partikas plēves kura bija zem vīrieša paklāta pirms soda izpildes.

- jūs viņu palaidāt. Vai saproti kāpēc neesmu iepriecināts?

- jā ser, saprotu.

Blondīne izmocīja teikumu, tad noskremšļojās lai atgūtu balsi, šķiet gatava teikt ko vairāk.

- viņa saprotot. Viņa saprotot. Tad kāpēc?

Blondīne pārvarēja trīsas un izgrūda.

- mēs jūs pievīlām. Pievīlām ser, mēs neiznīcinājām draudu, viņš aizmuka. Un arī Louhi aizmuka. Bet mums ir attaisnojums.

- pievīlat gan. Stāsti.

- mēs nebijām vieni. Kāds izdzēsa ierakstus no video novērošanas. Un no reģistrācijas žurnāla. Kāds uzbruka mūsu grupai, nodrošinājumu izsita no ierindas pirms bēgļi līdz tam nokļuva.

- tā. Nu, tas ir attaisnojums tam ka pievīlat mani vienreiz. Vai tev ir vēl kas piebilstams?

Blondīne pameta skatienu uz albīnu. Teitonis pielieca galvu sāņus skatoties uz savu padoto. Albīns bija veiksmīgs cīņas grupas vadītājs bet izgāšanās bija par daudz smaga. Tieši albīns bija ievedis grupa blondīni. Teitonis jau tad bija nojautis ka starp viņu un jauno cīņas grupas dalībnieci ir kas vairak par padotā priekšnieka attiecībām. Bija gandrīz uzjautrinosi verot kā viņa cīnas ar domu ka tas ko viņa pateiks vai nu izglābs albīnu un viņu pašu vai nonāvēs abus.

- es... nezinu ko vel varu piebilst. Viss nogāja greizi. Grupa bija iznīcināta. Es pametu ēku bažīdamās par operāciju izjaukušo trešo. Lai kas tas arī būtu viņš tika gala ar mūsu cilvēkiem , es nobijos ka viņš varbūt zinajis par operāciju.

Pašsaglabāšanās instinkts sievietei izrādījās spēcīgāks par mīlestību.

Teitonis paņēma no izrakstītas lādītes divus nefrīta metamos kauliņus. Ielicis tos bambusa stobriņā viņš stobriņu sakratīja un nolika uz galda tā ka kauliņus nevarēja redzēt.

Blondīne viņu bažīgi vēroja.

- cik rāda kauliņi? Cik es uzmetu?

Sievietes pleci noraustījās elsās. Viņa saprata ka tās ir sarunas beigas. No viņas tika prasīts neiespējamais. Viņa nekādi nevarēja zināt kauliņu rādījumu.

-es, nezinu.

- vienkārši atbildi. Es neprasu neko neiespējamu.

- es nezinu!

Sievieti no aizmugures aiz matiem satvēra tumša roka. Teitoņa labā roka un nekļūdīgais soģis norāva blondīni no krēsla un pieveda pie albīna.

- cik rāda kauliņi?

Teitonis iejautājās vēlreiz. Blondīne novilka ar plaukstas virspusi pār albīna vaigu un sabruka pie viņa krēsla.

Ierunājās kazaks kurs nu stāvēja blakus blondīnei un albīnam.

- ne jau tādēļ ka kļūdījies tu tiec sodīts. Sods pienākas par to ka savu kļūdu baidies atzīt. Jūsu neizdarības dēļ puika aizmuka. Vēl varēja situāciju glābt. Bet tas sarkanacainais suns lika tev paslēpties. Par to sods būs nāve.

Blondīne turējās pie albīna rokas un nevaldāmi raudāja.

- pasaki man. Kapēc viņs tev palīdzēja? Kāpēc liedzās pateikt kur esi?

Teitonis pacēla skatu no vizošās galda virsas un pievērsās blondīnei. Tā savukārt kaut ko klusi nočukstēja piekļāvusies albīna rokai.

- runā. Tas izšķirs tavu likteni.

- es viņam pateicu...

Blondīne pievilka kājas zem sevis un piecēlās uz ceļiem, viņa atglauda albīna matus no sejas un mēģinaja ieskatīties vīrietim acīs

- piedod, es nevarēju, es nespēju noslēpties gana labi. Viņi mani atrada. Tu taču zini es darīju visu viņa dēļ. Visu.

Kazaks atkāpās pāris soļu. Teitonis piecēlās no pītā krēsla un piegāja pie albīna. Tas saņēmis spēkus atvēra acis līdz šaurai spraudziņai. Ar nokārtu galvu viņš ierunājās.

- saudzē viņu. Tu taču nenokauj bez vajadzības. Saudzē viņu par visām tam reizēm kad pierādīju tev uzticību pavēlniek. Nenokauj nevainīgu.

- nevainīgu? Kopš viņa ir ar mums uz viņas rokām ir bijis vairak asiņu kā uz manējām. Un tas jau ir kaut kas.

Albīns iesēcās sausos smieklos.

- jāatzīst savu darbu viņa darījusi labi. Bet nejau viņa ir nevainīga. Ja nokausi viņu nokausi arī manu pirmdzimto. Viņš ir bez vainas.

Teitonis ielaida pirkstus ar asinīm pieķēpātajos matos. Viņš atlieca albīna glavu atpakaļ un ieurbās vīrieša puspavērtajās acīs .

- kāpēc tu esi tāds muļķis tad kad no tā cik būsi gudrs atkarīga tava nākotne? Vai tiešām tu mani nepazīsti gana ilgi lai zinātu ka mana tiesa ir taisna?

- manas asinis izpērk viņas vainu. Mana nāve manējo. Laid viņu mierā Dīter. Mana dēla dēļ. Tava tiesa ir taisna. Bet tavas dusmas , neparedzamas. Laid mani mierā pavēlniek.

Teitonis palaida albīna galvu un pamāja kazakam. Blondīne pierāvās augstāk un noskūpstīja albīnu vēl un vēlreiz čukstos apliecinot savu mīlestību.

- piedod ka tā sanāca. Un kad viņš būs klāt nekad nestāsti viņam kas es biju. Tu mācēsi izdomāt ko stāstīt vietā.

Kazaks paņēma sievieti zem elkoņa un vadīja viņu uz durvju pusi. Albīna galva noslīga uz krūtīm. Teitonis piecirta kāju pret parketu. Kazaks apstājās un pagriezās pret Dīteru Nollu, teitoni.

- kad jūsu dēls būs klāt, saki viņam ka tā tēvs bija drosmīgākais vīrs kādu pazinis teitonis. Un tas jau ir kaut kas.

Blondīne izslējās. Viņa veltīja uz krēsla salīkušajam stāvam vēl pēdējo skatienu, tad nodūra acis.

Kazaks izveda blondīni no telpas.

- viens.

Teitonis pagriezās.

Albīns no jauna bija pacēlies galvu.

-tur ir divi kauliņi. Es nekādi nevarēju uzmest viens Adriān.

- es saku ka tur ir viens. Reizēm cilvēks drīkst kļūdīties.

Teitonis pacēla bambusa stobriņu. Nefrīta kauliņi bija uzkrituši viens uz otra. Augšējais rādīja viens.

- cik tur ir?

- viens.

- tu kļūdījies Dīter.

- kļūdīties ir cilvēcīgi Adriān. Piedod. Un guli. Guli vecais cīņubiedr.

Adriānam no mutes kaktiņa plūda siekalu stīdziņa, acis, nu pilnībā atvērtas drudžaini spīdēja.

- es dodos uz vietu kur man miega nevajadzēs dēmon. Tu drīz man sekosi. Atceries ko saka pakārtais, tas mēdz piepildīties.

Teitonis skatījās albīnam acīs līdz brīdim kad tajās izdzisa pēdējās dzīvības atliekas. Acu zīlītes izpletās. Adriāns bija miris.

- pakārtā pēdējie vārdi ir svēti .

Teitonis aizgriezās.

Pretī viņam nu atradās Adriāna līdzinieks. Itin viss izskatījās tieši kā cilvēkam kurš nu miris sēdēja piesiets pie krēsla tikai apģērbs bija bez tumšajiem asins plankumiem.

- svēti vārdi Dīter.

- tu nāc mani brīdināt?

Albīna acis mainīja krāsu kamēr tas atkāpās un apsēdās pītajā krēslā. Nu tās bija koši zaļas, pieņēmušas nefrīta toni.

- nāku tevi brīdināt. Puika ko izglābi tuvojas līgumā noteiktajam termiņam. Šodien ir pirmdiena. Piektdien aprit septiņas dienas. Līgums to norāda kā beigu termiņu. Ja viņš izdzīvos tik ilgi mūsu līgums ir lauzts. Un puika, grib to vai negrib pieņem tam uzlikto līgumsodu.

-viņš mirs līdz piektdienai.

-un ja nu ne?

46 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Tavs gļēvums mani neaprakstāmi fascinē un tas cik lielas bailes tev izsaucu arī. Vai tiešām tāš izmaksas ir un bija tā vērtas?

2 0 atbildēt

Dīters Nolls? Teitonis ir ne tika i`big bad`, bet brīvajos brīžos arī rakstnieks, kurš publikai ir plašāk pazīstams kā Vernera Holta autors? emotion Nu, ko lai saka, laikam jānodod viņam sveicieni no Gilberta Volcova, Kristiana Fetera un Zepa Gomulkas? emotion

Bet nu labi, ja nopietnāk, tad žēl ka turpinājuma laikam nebūs un mēs neuzzināsim, ar ko tas viss beidzās emotion

0 0 atbildēt

👌

0 0 atbildēt