''Night falls fast. Today is in the past.''
Ielieku somu takša bagāžniekā un aiztaisu to ciet.
Kārtīgi samīļoju un sabučoju Pandoru , atvados no Emīla un iesēžos taksī. Pandora nevēlējās , lai braucu , lūdzās , lai palieku un ja es aizbraukšot nebūs ,kas lasa grāmatu viņai priekšā pirms gulētiešanas. Ja viņa zinātu cik ļoti es vēlētos palikt un nekur nedoties , jo vienīgais , ko es tagad vēlos ir iet atpakaļ uz gultu.
Kad iesēžos lidmašīnā , sasveicinos ar kolēģiem un apsēžos brīvajā vietā. Un jau pēc brīža paziņo , par lidmašīnas pacelšanos. Un jau péc brīža lidmašīna paceļas , es pagriežu galvu pret logu un iesēžos dziļāk krēslā. Man vienmēr ir bijusi tā dīvainā sajūta ,kad esmu lidmašīnā , ka esmu pasargāta šeit , šajos mākoņos , lidmašīnā , tur ,kur es varu redzēt visu no augšās un neuztraukties. Tieši tāpēc es tik ļoti mīlu lidmašīnas , tās paceļ tevi debesīs un liek pārstāt domāt , kas man tieši tagad ir nepieciešams - pārstāt domāt.
Atpūta nāks par labu , darbs lielākoties vienmēr man ir bijis kā izklaide ,jo es mīlu ko es daru - žurnālistika. Kad beidzu skolu ,tas bija lēmums ,ko pieņēmu ātri ,nezinādama vai tas man patiks , bet tajā brīdi man vienkārši vajadzēja izvēlēties un es izvēlējos pareizi. Dažkārt idejas par ,ko tu vēlies kļūt un ,kas tu esi nesakrīt ,tas visu sarežģī ,protams , bet labāk tā ,nekā zināt ,ko tu gribi , kad to gribi ,kas tu esi, kas tu būsi ,jo kur ir jautrība visa zināšanā?
Tas nekad nav vienkārši. Doties pa ceļu ,kuru tu nepazīsti, tas ir biedējoši ,bet beigu beigās ,tas ir tā vērts.
Kāds sauc manu vārdu un vieglītēm krata. Es attaisu acis lēnām un cenšos pierast pie apgaismoja ,līdz pierodu un atveru tās vaļā un skatos uz Neitanu. Viņa brūnās acis skatās uz mani un uz viņa lūpām ir mazs smaids. Es pasmaidu pretī un apskatos apkārt , visi jau ir izkāpuši no lidmašinas ,esmu tikai es un Neitans.
- Nemaz nebiju pamanījusi ,ka iemiegu. - iesmejos un pieceļos kājās. - Kāpēc tu mani nepiecēli agrāk visi tagad ,gan jau ,gaida uz mums. - es paeju viņam garām , gribēdama iet uz izeju ,bet viņš viegli saņem manu roku un apstādina mani.
- Viņi aizbrauca , mašīnā nebija vairs vietas ,tāpēc mums būs jābrauc ar taksi , kurš pērc mirkļa būs šeit. Varam nekur nesteigties un apsēsties. - Neitans atlaiža manu roku un mēs abi apsēžamies uz krēsla ,katrs savā pusē.
- Cik ilgi tu jau strādā pie Keitas? - iejautājos Neitanam , lai nosistu laiku. Un tikai tagada attopos ,ka es īsti nezinu neko par viņu ,lai gan esam kolēģi vairāk kā gadu vai tagad jau divus.
- Tūlīt būs jau seši gadi. Kopš pirmās dienas ,kad pabeidzu mācīties sāku strādāt pie viņas , pat prakses laikā strādāju ,nekur citur neesmu strādājies, kā tikai tur. - viņš man uzsmaida un es pamāju ar galvu.
Es paskatos uz viņu bet viņš skatās ārā pa logu, viņš izskatās noguris , itkā nebūtu gulējis dienām ,bet to nevar tā pamanīt ,jo to voņš noslēpj ļoti labi. Viņam nav tumši riņķi zem acīm , seja izskatās dzīva - viņa acis un smaids. Viņa mati ir sānos īsi un pa vidu garāki , viņi nav nekārtīgi ,bet glīti sakārtoti , tā teikt. Bet tagad , kad esam šeit esam tikai divi un viņš ir pagriezies pret logu ,es to redze , ko nebiju ieraudzījusi iepriekš , viņš ir noguris , ļoti noguris. Viņa ķermenis ir atbrīvojies ,atspiežoties pret krēslu ,viņa ķermenis,rokas un galva , pilnīgi liekas ,ka vairs nevar pretoties nogurumam. Neitana melnais krekls viņam pieguļ perfekti ,izceļot viņa uztrennēto augumu. Pēkšņi viņš pagriež galvu pret mani,es paceļu acis no viņa ķermeņa uz seju un itkā zinādams ,ka esmu viņu vērojusi kādu laiku, viņš uzsmaida man un paziņo ,ka taxis ir šeit un pieceļas. Un es sev iesitu pa pieri un vēlos būt zemāka par zemi ,lai varētu noslēpt savu kaunu. Es nopūšo , pieceļos no krēsla un izkāpju no lidmašīnas.
Sejā iesitas aukstais ziemas gais un manu ķermeni pārņem skudriņas ,es nodrebinos un ātri uzvelku mēteli. Kad paskatos uz Neitanu ,viņš vēl joprojām bija tikai melnajā maikā un krāmēja mūsu mantas bagāžniekā. Viņš paceļ galvu un paskatās uz manis , es nolaižu galvu un itkā skatos ,kur eju ,lai nepakristu. Es ceru ,ka viesnīca ir tuvu.
Mēs taxī sēžam jau kā trisdesmit minūtes un pus ceļš it ikai pievarēts. Neitans un es nesakām ne vārda viens otram un skatamies katrs pa savu logu ārā. Pilsēta ir skaista ,it īpaši tagad nakti , teorētiski nav vēl nakts ,bet tuvu tai , gaismas ,kas nāk no ēkām ir tik spožas ,ka varētu likties ,ka nakts šeit īsti nekad neatnāk , cilvēki vēl staigā , smejas , nav daudz ,bet toties ir. No spoguļa atspulga redzu ,ka Neitans vēro mani tagad , un tas mani padara nervozu , kāpēc nervozu es nezinu , man nevajadzētu būt nervozai ,es viņu apskatīju arī , tāpēc ,drošvien tas ir godīgi ,iespējams. Es pagriežu galvu pret Neitanu, Viņš uzsmaida man un pagriežas galvu pret logu ,ko arī es pēc mirkļa izdaru.
Ieguļos gultā ar drēbēm un izpūšu smagu elpu ,ko ,likās, ka esmu turēju sevī stundām. Es paceļos uz elkoņiem un apskatos istabu , kurā dzīvošu kādu laiku. Tā ir mājīga , moderna ,labi iekārtota ,man patīk ,nav nekā par maz ,ne daudz. Pieceļos un pieeju pie loga. Esmu septiņpadsmitajā stāvā , skats no šeienes ir burvīgs. Es redzu daudz vairāk nekā no takša sēdvietas , pilsēta no augšas izskatā vēl skaistāka , lai gan no lidmašīnas skatapunkta būtu vēl skaistāka , bet es aizmigu ,kas ir pirmo reizi ,ka es aizmiegu lidmašīnā , parasti esmu viena no tiem , kas visu ceļu ir augšā un tikai , kad ir galamēŗķi un ir ārā no tās jūtas nogurusi , bet ne šoreiz.
Aiztaisu žalūzijas ,izņemu pidžammu un eju uz vannasistabu. Kad esmu tīra , iekāpju gultā ,apguļos uz muguras un skats uz griestiem , līdz plakstiņi paliek smagi un es aizmiegu.
