Atvainojos, ka kavējos ar trešo nodaļu - īsti nebija iedvesmas. Tagad uzrakstīju.
- Nē, - Jolanta pēkšņi pārdomāja.
- Tu negribi zvanīt policijai? Bet... bet mana meita ir pazudusi! - protestēja Silvija.
Katrīna mierinoši aplika brāļasievai roku ap pleciem.
- Neuztraucies. Mēs atradīsim Esteri.
Jolanta jautāja:
- Kādēļ jūs nemeklējat ārā? Ja reiz ir skaidrs, ka viņa izkāpusi pa logu...
- Nu labi... - Silvija noslaucīja asaras un pamāja. - Tas būtu prātīgākais, ko tagad darīt.
Pēc kāda laika viņi nonāca pie bērzu birzs netālu no mājas.
- Daniel! - piepeši iesaucās Silvija. - Paskaties!
Silvijas vīrs piegāja klāt. - Tiešām! Tā ir Esteres matu lente!
- Un tur tālāk... tur ir viņas rokassprādze!
- Tas nozīmē, - Daniels noteica, - ka viņa ir... nolaupīta!
Silvija sāka raudāt.
