local-stats-pixel fb-conv-api

Vilkace 37.nodaļa2

80 0

Neizdevusies cīņa

Es peldu tumsā, kas ieskauj mani no visām pusēm. Tā ir auksta, silta, mīlīga un salta. Es gribu tikt laukā no šīs daudzdabīgās tumsas, taču nespēju... Nespēju atrast izeju.

- Sjūzij, - kaut kur tālu, tālu atskan pazīstama balss.

- Sjū, Sjū, atsaucies! - tai pievienojas smalkāka un spalgāka balstiņa.

- Saki kaut ko, - ierunājas vēl kāda balss, zemāka un nosvērtāka.

Galvu pārpludina informācija.

Rēgu Vulkāns... siteons... sāpes... Trejsauļu Dūja Meja... tumsa...

Samirkšķinu plakstus un esmu atpakaļ savā pasaulē.

- Lai slavētas debesis, - mani apķer Rītausmas Sidrabtauriņa un gandrīz nospiež.

Apmulsusi sēžu un veros apkārt un tad, atbalstoties pret draudzeni, pieslejos kājās. Mazliet sareibst galva, taču tā viss it kā ir kārtībā.

- Visi ir pagalam? - ievaicājos.

- Pieci nez kaut kur pačibēja, - negribīgi atzīst Nāves Durklis.

- Tad ejam viņus meklēt, - apņēmīgi saku un pagriežos uz koku pusi, - līdz Plīvura atvēršanai vairs nav ilgi.

Izklīstam mežā.

Ievelku nāsīs šo mežam tik ļoti raksturīgo smaržu un tad, ar slaiku lēcienu, pārlidoju pāri nogāzta koka varenajam stumbram.

Savu dziesmu uzsāk cikādes un es uz mirkli aizmirstu par savu uzdevumu.

Atskan ass koka krakšķis un es, nikni rūcot, apmetos riņķī.

- Ak, tas esi tu, - atslābstu, pamanījusi Safrāna Murkšķis.

Puisis pienāk man klāt un mēs kopīgi dodamies tālāk.

- Kā jums ir gājis? - Safrāna Murkšķis grib zināt.

- Nu tā, - pastāstu par līdzšinējiem piedzīvojumiem un saķeršanos ar Klejotājvilkačiem.

- Morsmonderuāņi, - Safrāna Mukršķis nicīgi nosmīn un tad paskaidro, - viņi ir, vai pareizāk jāsaka bija, sīki smerdeļi. Tādu ir pilns mežs un reizēm tiem palaimējas ieklīst skolas teritorijā.

- Jums bija kādas problēmas? - paskatos sāņus uz puisi.

No Safrāna Murkšķa uzzinu, ka viņam nācies sastapties ar ne vienu vien siteonu bariņu, kā arī ar vēl kādu Klejotājvilkaču cilti.

- Patiesībā satikāmies pavisam nejauši, - pasmīn Safrāna Murkšķis, - tie pirms kāda gadsimta bija bēguši no no savām ciltsmājām Gazimenā.

- Gazimenā? - vēlos, lai man paskaidro sīkāk.

- Gazimenas vidusskola ir mums tuvākā jaunu vilkaču skola, - puisis saka, nenovēršot skatu no apkārtnes, - tad lūk, viņi tur ir pamatīgi iekārtojušies pamestā pilī. Tā kā šeit apkārtne ir visai bagātīga ar siteoniem, vairumu viņi iesloga un veic dažādus eksperimentus, kā arī apmāca jaunos vilkačus.

- Vai tad siteoni nevar izkļūt laukā no tiem cietumiem? - esmu mazliet noraizējusies.

Safrāna Murkšķis papurina galvu.

- Redzi, viņi ir atklājuši, ka siteoni nespēj salauzt īves koksni. Kāpēc, viņiem to vēl nav izdevies atklāt. Taču īve tiek izmantota restu vietā.

Aizveru savu plati atvērto muti, kas nemanot bija pārsteigumā atvērusies,

Pa labi no manis tik tikko dzirdami nošņirkst krūmi un es parauju Safrāna Murkšķi malā. Labi vien ir, jo nākamajā mirklī tajā vietā uzliesmo zāle.

Ierūcos un apmetos riņķī, sastopoties aci pret aci ar siteonu. Šim eksemplāram ir koši rozā acis, kurās ielūkojoties, manī kaut kas bremzējas.

“Siteoniem piemīt paralizējošs skatiens” atceros no papildliteratūras, ko uzmeklēju kopā ar Rītausmas Sidrabtauriņu.

Ap siteona milzīgajām ķetnām uzvirmo liesmas.

- Sveika, Ledus Magone, - norūcu neizsakāmā naidā.

Siteons ierēcas un metas man virsū. Pašaujos malā un uzlecu kokā. No turienes lieku noliekties koka zaram, kam jāaizķer Ledus Magoni aiz kakla, taču meitene apbrīnojami strauji reaģē un pārvērš zaru pelnos.

Tad siteonu meitene sāk lūkoties apkārt, lai uzmeklētu mani.

Pieņemu vilka formu un uzlecu Ledus Magonei uz galvas. Žēl, ka to klāj bruņas, citādi es spētu to saplosīt gabalu gabalos. Lieku no ķepas izvīties dzeloņainai efejai, taču Ledus Magonei izdodas mani aizsviest prom. Nokrītu uz iepriekš savainotā sāna un klusi iekunkstos, vienlaikus pieņemot atpakaļ cilvēka veidolu.

Pat nepiecēlusies sēdus redzu, ka uzbrukt gatavojas Safrāna Murkšķis.

Nē, nodomāju un nogāžu vienu egli, lai tā izslietu pār puisi savus zarus un tad stingri piesaistu egles zarus zemei.

Ledus Magone nesteidzīgi piesoļo man klāt, ar katru soli satricinot zemi.

Izstiepju roku un ap to sāk virmot zaļš gaismas un lapu jūklis. Arī Ledus Magones ķetna ir izstiepta un ap to danco uguns.

Nezinu, kāpēc, bet mēs abas uz mirkli apstulbstam.

Tad es strauji metos prom, lai, apmetusi līkumu, nostātos Ledus Magonei aiz muguras.

Tieši tad, kad es jau grasos raidīt zemes elementa tīro enerģiju, nez no kurienes iznirst divi pelēcīgi vilki un nogāž Ledus Magoni gar zemi. Tie nenogalina siteonu, bet gan vienkārši... izslēdz.

Samanu sevī Vilkaci, kas visu laiku ir klusi sēdējusi manā galvā. Gars ir saniknots un es netīši ļauju viņai pasprukt man garām.

- Es pati būtu tikusi galā, - manas kājas uzlec uz nogāztās egles un zem tās zariem klusi ieņurdas Safrāna Murkšķis.

Vilkace, laid... cenšos tikt atpakaļ savā vietā, taču meitenes emocijas ir spēcīgākas par manām.

Abi vilki pārvēršas par staltiem un... hmm... nenoliedzami izskatīgiem puišiem, kas varētu būt brāļi.

Vilkace, cenšos atgūt kontroli jau mazliet uzstājīgāk nekā iepriekšējo reizi. Ar šoreiz velti.

- Kurš jums, smerdeļi stulbie, atļāva viņai uzbrukt manā vietā? - Vilkace dusmās trīs un aizkaitināta sper uz priekšu vairākus soļus.

Laid mani! sašutusi brēcu domās, taču Vilkace mani ignorē.

- Varbūt gribat uzzināt, kas notiek ar tiem, kas nepakļaujas visiem zināmiem, elementāriem noteikumiem? - Vilkace paceļ roku, ļaujot uzvirmot zemes elementam.

Nu nikna kļūstu es un strauji samainos vietām ar garu un laikus novirzu zaļo šautru sānis.

Kurš te pieņem lēmumus? kliedzu.

Piedod, bet... Vilkace spurojas pretī.

Un kopš, kur laika tu esi tiesīga pārvaldīt pār zemes elementu? neatminos, kad pēdējo reizi esmu bijusi tik sašutusi.

Tad piepeši attopos, ka to daļu, ko es sacīju Vilkacei, ir dzirdējuši arī abi vilkači. Piesarkstu līdz pat matu saknēm.

- Piedodiet, - noburkšķu, - nekad agrāk tā nav gadījies.

Aizgriežos, lai atbrīvotu Safrāna Murkšķi. Jūtu, ka abi puiši mani vēro.

- Nu, paldies, - Safrāna Murkšķis pieceļas un izspļauj egļu skujas, - man jau izplūkties ar to skuķi negribējās.

Uzmetu Safrāna Murkšķim augstprātīgu skatienu.

- Tā bija mana cīņa, - norūcu un apcērtos atkal riņķī. Ledus Magone atkal ir kā cilvēks, bet... viņa nav tāda, kādu atceros.

Ledus Magones vaibsti un auguma proporcijas mainījušās nav. Apģērbs arī ir tāds pats kā pēdējo reizi, bet viņas mati ir kļuvuši brūni, āda ir pelēcīga un acis, pat aiz aizvērtajiem plakstiņiem, ir nedabiski lielas un manī uzplaiksnī fragments no nesen redzētas ainas.

Šokā man aizcērtas elpa un es atstreipuļoju pāris soļus atpakaļ un nokrītu zemē.

- Mēs esam vazāti aiz deguna, - platām acīm skatoties tukšumā, atglaužu matus.

Pēkšņi paraugos uz Safrāna Murkšķi, kas neizpratnē uzlūko mani.

- Es zinu siteonu mērķi un to, kāpēc, mums bija jāiet tik tālu, - mitrums no zemes sūcas manos džinsos, - viņi ir atraduši veidu, kā apiet apkārt un uzbruks vakara rituāla laikā, kad atvērsies Plīvurs.

- Par ko tu runā, Sjū? - Safrāna Murkšķis pastiepj roku, lai es varētu piecelties.

- Ledus Magone un viņas bars nebija vienīgās nodevējas, - mana elpa ir sekla un aprauta, - ir vēl vismaz vēl viens nodevējs, kas ieņem augstu stāvoklī ciltī.

- Sjū?! - iesaucas Safrāna Murkšķis un sapurina mani. Es ieskatos puiša netīrajā sejā.

- Vēja Dziesma Flo, - satraukti nočukstu, - viņa... viņa ir siteons....

80 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

ytēēēi. nāākamo! :)

3 0 atbildēt

nebiju gaidījusi beigas

NĀKAMO!!!!!

2 0 atbildēt