Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-34nodala/505540
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Gūstā
Apjukuši stāvam kā sastinguši, kamēr gļotainais šķidrums samērā strauji kāpj augšup, Līdz ieskauj potītes.
Tad, kā pamostoties no stingums, sāku domāt, kā izkļūt laukā. Sašūpinu koka zaru turpat līdzās. Tas liecas arvien tuvāk un tuvāk līdz atduras pret neredzamo sienu. Aptaustos tai apkārt, bet nekur nerodu ne mazāku plaisu, kas liecinātu par iespēju izkļūt no slazda.
Raidu tīrā zemes elementa spēku pret sienu, bet brūnais šķidrums sāk sūkties arī no tās.
Sirsnīgi nolamājos un tad cenšos izvilkt kājas no ķepīgās masas. Tas neizdodas.
- Tu esi pie visa vainīga! - iekliedzas Zibens Strēlnieks un sāk grozīties, lai izkārpītos no pretīgajām gļotām, kas nu jau ir līdz manam viduklim.
- Aizveries! - sašutusi cērtu pretī, - kurš lika kādam no jums man klausīt?!
Zibens Strēlnieks apklust un visu pārējo laiku mēs pavadām klusumā, katrs savu domu valstībā.
Manas domas ir tukšas. Es nedomāju par neko. Vēroju tauriņu, kas lidinās ārpus slazda. Viņš ir brīvs. Tik brīvs, cik vien var būt.
Gļotainā masa jau ir līdz manam kaklam un es pēdējo reizi paraugos saulē. Tad aizveru acis.
Šķidrums iekļūst manā degunā un pazūd it viss...
***
Kā par brīnumu, es pamostos. Esmu tīra, apkopta un nežēlīgi izsalkusi.
Ar nelielām grūtībām paceļu acu plakstiņus. Esmu slikti apgaismotā telpā un paiet brīdis, līdz pielāgoju redzi jaunajiem apstākļiem. Pirmais, ko pamanu, kad nofokusēju skatienu ir zemi, mazliet appelējuši amkens griesti.
Sagrozos un atskārstu, ka esmu piesieta. Acumirklī atgūstu pilnu apziņu un satraukumā ieplešu acis.
Kas ir mani te piesējis? Vai siteoni?
Kā atbildot uz maniem vārdos neizteiktajiem jautājumiem, kaut kur tālumā atskan soļi. Mazliet nomierinos, jo priekš siteona tie ir par viegliem un gracioziem.
Manu pajumti apspīd lāpas gaisma, kurai seko kalsns pusaudzis ar iekritušiem vaigiem un nekārtīgu, brūnu matu ērkuli.
Savelku plaukstas dūrēs un nenovēršu skatienu no šaudīgās liesmas,
- Tātad tu esi pamodusies, - puisis laiskā balsī novelk un pienāk klāt.
Kā brīdinot, mazliet ierūcos.
- Kas tad nu? - viņš pasmīn, - klupsi man krāgā gluži kā tavs biedrs? Diemžēl, viņu nesavaldības dēļ nācās likvidēt.
Domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka mirušais ir Zibens Strēlnieks.
Iekožos vaigā. Jau divi vilkači ir miruši manas vainas dēļ!
Vienaldzīgi paskatos uz kalsno puisi, nebilstot ne vārda.
- Nerunīga, ko? - puisis iesprauž lāpu sienas iedobē un atbrīvo mani no dzelžiem, ar kuriem esmu saistīta pie masīvas gultas.
Pieceļos sēdus un izvingrinu locītavas. Puisis paņem lāpu un rāda, lai sekoju.
Zeme ir auksta un, sperot soļus, viegli iegrimst.
Grozu galvu uz visām pusēm, lai ar acīm meklētu pārējos biedrus.
- Kur ir Rītausmas Sidrabtauriņa? - beigu beigās zemā balsī ievaicājos un puisis pār plecu atskatās.
- Kas? - viņš pārvaicā, - tā rudā?
Papurinu galvu un puisis viegli pasmīn.
- Tā otra pagaidām ir Zālē. Mēs viņai uzdodam jautājumus, bet viņa ir diezgan stūrgalvīga un negrib runāt.
Manī lēnām ielīst riebums un vieglas bailes. Rodas aizdomas, ka šeit dzīvojošie grib izdabūt kādu informāciju.
Līkumojam pa garām ejām līdz beidzot, laikam, nokļūstam puiša pieminētajā Zālē.
Man paveras mute. Zāle ir aristokrātiska. Tai ir augsti, grezni griesti ar kristāla lustru. Taču skatoties zemāk, rodas neomulības sajūta, jo Zāle izskatās pēc moku kambara un ir pārpildīta ar dažādiem, man nezināmiem, rīkiem.
Zāles tālākajā malā pamanu vairākus saļimušus stāvus. Kāds garš, melnā apmetnī tērpts stāvs novieto pie sienas vēl vienu stāvu.
Asinis sastingst dzīslās – tā ir Rītausmas Sidrabtauriņa.
- SIDRABTAURIŅ! - iekliedzos un, pagrūžot kalsno pusi malā, metos pie draudzenes.
Draudzene ir bāla un uz vaiga vīd sārta švīka. Meitene elpo sekliem, saraustītiem elpas vilcieniem.
- Sidrabtauriņ, - papliķēju draudzenes vaigus un tad, satverot aiz pleciem, sapurinu meiteni, - velns parāvis, mosties!
Mani saķer spēcīgu roku pāris un atrauj no draudzenes. Pamanu, ka pārējie vilkači ir Pele, Trejsauļu Dūja Tīna, apaļīgs puisis ar smilškrāsas matiem, garš, plecīgs zēns ar kumpu degunu un vidēja auguma puisis ar spurainiem, tumšiem matiem. Visi ir manējie.
- Laid vaļā! - iesaucos, taču neviens nepaklausa.
Sapratusi, ka no šādas taktikas nav jēgas, mazliet nomierinos un caur pieri glūnu uz garu, augstprātīgu vīrieti, smirdošu pēc nenosakāmas izcelsmes tīrīšanas līdzekļa.
- Spuraina, kā ezis, - vīrietis, acīmredzot galvenais, pasmīn un piedur pirkstu manam vaigam. Viņam pēdējā brīdī izdodas atraut to nost, lai izvairītos no maniem zobiem.
- Cīņasspars tikpat liels kā abām pārējām, - galvenais turpina smīnēt un pieliecas tuvāk.
- Nedarīsim tev neko, ja tu atbildēsi uz dažiem jautājumiem, - degunā iecērtas vīrieša pretīgi smirdošā elpa.
- Varat nepūlēties, - nošņācos pārsteidzoši nedraudzīgā balsī, - tāpat neatbildēšu.
Galvenais iesmejas un izsmejoši palūkojas uz mani.
- Tavs padotās arī teica to pašu, - vīrietis pasmīn, nozibinot dzeltenu zobu rindu.
Nolemju nekādā gadījumā neatklāt, ka esmu Idizo, tādēļ savaldos, iztiekot ar niknu rūcienu.
- Tātad, sirsniņ, - vīrieša dvaša uzdzen man nelabumu, - kur ir jūsu apmetne? Kur ir vieta, kur dzīvojat?
Apjūku un tad lēnām atskārstu, kāpēc vīrietim tas nav zināms. Tresimēnijas Vilkaču akadēmija noteikti ir rūpīgi apslēpta un vecajo burvestību nostiprināta.
Samiedzu acis un šoreiz manas lūpas izliecas smīnā. Ļauju no rīkles izlauzties viegliem smiekliņiem un nogrozu galvu.
Toties vīrietim tas neliekas jautri. Viņa lūpas sakniebjas un seja nocietinās. Viņš pamāj tam, kas mani tur un es tieku aizvilkta pie krēsla ar daudziem vadiem.
Elektriskais krēsls – lai iet!
Ar spēcīgu rāvienu, izlaužos no sagūstītāja tvēriena un, matus atmetusi, cēli iesēžos krēslā. Mans smaids ir izpleties no vienas auss līdz otrai.
Esmu apstulbinājusi savus sagūstītājus. Tad kalsnais puisis pienāk klāt un, nicīgi smīnot, pieslēdz mani pie ierīces.
Strāva satricina visas šūnas, taču esmu apņēmusies nekliegt. Es aizveru acis un attālinos no visa, gandrīz vai izejot laukā no sava ķermeņa. Šo paņēmienu es paguvu pēc tēva nāves, kad sirdssāpes un skumjas kļuva nepanesamas.
Es pavadu tukšumā, raugoties sava ķermeņa konvulsijās līdz tās pārtrūkst. Tad es atkal pieslēdzos sev.
Visi muskuļi sūrst un ik pa brīdim es noraustos. Lai pakaitinātu sagūstītājus, mirdzoši uzsmaidu un maliet garlaikotā un nebēdnīgā balsī noprasu: - vai jau viss?
Viens no melnā apmetnī tērptajiem stāviem dusmās sāk drebēt, bet otrs viņu attur no mešanās man virsū.
Piepeši man blakus piesoļo smirdošais vīrietis un sažņaudz manu kaklu, nogriežot skābekļa padevi.
- Runā, - piegrūdis seju man klāt, viņš nošņāc.
- Sacerējies, - izdvešu un, ar pēdējiem spēkiem koncentrējoties, vīrietim sejā.
Viņš rēcot atraujos, taču es negaidu, kas notiks tālāk. No visa spēka triecu galvu pret krēsla atzveltni un iestājas tumsa...
