Atsaucoties uz autora "PROTESTS" rakstu : [http://www.spoki.lv/video/Skolas-Pedejais-zvans/143876] mani pārņēma pārdomas...
Noskatoties attiecīgo video, ķermeni pārņem nožēla, nav tā, ka nebūtu šo sajūtu izjutusi pirms tam, runājot par attiecīgo tēmu, bet šoreiz gribējās padalīties ar citiem, ar emocijām, kādas esam izjutuši,domājams -mēs visi, atšķirība tikai tajā, kurā pusē mēs esam bijuši, atstumto vai starp tiem, kas prata atstumt, vienalga, vai tas bija apģērba dēļ, finansiālā stāvokļa, izskata vai uzvedības dēļ...
1997. gadā vecāki nolēma, ka man būs labāk no lauku skolas pāriet uz Pilsētas Ģimnāziju. Attiecīgajā lauku skolā es biju saucamajā "kruto" bariņā. Jā, bija ''krutie'', "atstumtie" un bija "neitrālie" ... Kad 7.klasē nomainīju skolas, nācās nonākt "atstumtajos", un ne tapēc, ka izskatījios sliktāk, ģērbos sliktāk...Es vnk uzvedos citādāk.Pārsteidz, ka klase bija sadalīta divās dāļās, neierastās daļās, nebija ne atstumto, ne varenāko, bija tikai meitenes/puiši ... Es, meitene no laukiem to nevarēju saprast, tajā brīdī nenojautu, ka dabūšu grūdienu sejā tikai tapēc, ka kāds no puišiem nesapratīs manus jokus, tur viss bija vienkārši, meitenēm bija jaklusē, viņas bija zemākas par visu, viņas bija vajadzīgas tikai tad, kad mājas darbi pēdējā brīdī bija jānoraksta, un kad kāds man pieprasīja manu mājas darbu [tiešā nozīmē pieprasīja, ne palūdza] un es atteicu,tajā brīdī mainījās mans stāžš...Es nonācu pie atstumtajiem, es viena pati, klasē, kur tādu iedalījumu nebija...Meitenes palika neitrālas, bet puiši mani pazemoja, viss sākās nevainīgi, ar līmi uz krēsla, ar košļeni matos, ar pāris vārdu apmaiņām, bet nonāca līdz tam, ka attapos ar krēslu savās rokās, un pretī man tādā pašā stājā, ar tādu pašu krēslu stāvēja Brunis [vai es minēju, ka stāsts ir par BRUNI?Vārds,protams, mainīts]... Brunis bija puišu barvedis, nāca no problemātiskas ģimenes, varbūt pat toreiz es sapratu to,ka viņš vienkārši izlādē savas negatīvās emocijas un nevainīgiem cilvēkiem, bet es nespēju to pieņemt, kapēc es???
Tas turpinājās divus gadus, laigan vecākiem teicu, ka esmu nelaimīga šajā skolā, viņi uzskatīja, ka man tur jāpaliek... 9.klasē, Ziemassvētku pasākumā skolā, man un Brunim sākās strīds, kurš gan atceras, par ko, tie strīdi vienmēr bija bezjēdzīgi, bet viss aizgāja tik tālu, ka savas klases priekšā nogāzu bruni zemē, piespiedu pie zemes un pateicu: [te japiemin, ka es esmu uzaugusi starp vairākiem brāļiem, vienmēr esmu bijusi saucamā "skukjpuika"], ''ejam abi ārā un noskaidrosim šo visu par visām reizēm'', Brunis atteicās, šodien esmu pateicīga viņam par to, taču tajā brīdī viņš zaudēja visu klases cieņu, kā gan tas ir, ka puisis nobīstas no meitenes, jā nobīstas, jo negāja runa, ka viņš neies, jo viņam ir respekts pret meitenēm, vai viņš tik zemu nekritīs, vai viņš negrib mani savainot, tas bija kaut kas cits... Pēc brīvdienām Brunis tā pat kā es, atgriezās skolā, tā- it kā nekas nebūtu noticis, tas viss mums bija tikai kārtējais strīds, bet pārējiem tā nelikās... Pārējie puiši apsmēja Bruni, sauca par gļēvuli, bet es-ES biju kāpusi viņu acīs... Un es nožēloju, ka nepaliku pie atsumtajiem ( tas ir viena pati), es nožēloju, ka skrēju līdzi baram, bija taču mans slavas mirklis, es beidzot nebiju atstumta, es biju kas vairāk, es biju pieņemta... Tā bija viena nopēdējām dienām, kad Brunis atnāca uz skolu, izlaidumā viņa nebija, un es biju uzvarējusi šo cīņu...
Pirms gada satiku Bruni, biju izgājusi uzsmēķēt, vienmēr cenšos darbā izmantot mazos brīvos brīžus,lai piekoptu šo netikumu, bet ne par to ir stāsts, tā nu es stāvēju pie sava darba sētas ieejas, baudīju savu cigareti, līdz ieraudzīju pastnieku, kurš novietoja savu riteni pie pretējās ēkas un nāca man klāt, tas bija Brunis, nekad viņu nebiju redzējusi tik nožēlojamā izskatā, viņš pateica "sveika" , pajautāja, vai strādāju šajā uzņēmumā, iedeva man aploksnes un lūdza man parakstīt sūtījumu...Tajā brīdī es ,liekas, jutos nožēlojamāk kā viņš, jo es sapratu, ka es stāvu tur, tikai tapēc, ka man šobrīd ir attiecīgs izglītības dokuments, bet viņš, cilvēks, kurā es slepus mēdzu apbrīnot talantus, to- kāds viņam ir domu gājiens, kuru es dzirdēju sakām, ka viņš vēlas trupināt mācības, ka viņam ir plāni, viņš stāvēja man pretī izlijis nomākts un pazemots..
Cik tajā visā es esmu vainīga, es neatļaujos spriest... Bet sajūtas ir tādas, ka es būtu vainīga kaut pie daļas, kaut mazākās...
P.S.- tas, ka viņš ir pastnieks- ne tas ir nožēlojami, bet tas, ka viņam bija plāni, augsti, tas, ka viņš reiz man teica : "es parūpēšos,ka tu nebeigsi skolu, ka tu aiziesi pati, ka tu nevēlēsies šo skolu beigt, ka tur arī tava dzīve beigsies, un neko vairāk kā ateju tīrīšanu tu neredzēsi" ... Bet pavērsa to visu pret sevi...ne konkrēti vārds vārdā, bet tomēr...
Ar to visu es gribu pateikt- es vēlētos, lai šo pieredzi kāds man būtu iedevis pamatskolas gados... Un laigan, es tiku apcelta, šodien, es vēlētos, lai nekad nebūtu atdarījusi ar to pašu...
[varbūt kāds no jums gaidīja nāvi,pašnāvību vai ko tādu, varbūt izklausās dramatiski, bet vai dzīvot tā,kā nekad neesi vēlējies nav smagāk?...]
