Tā nu sanāca maza iedvesma un tapa šis darbiņš.
Ja nu kādai/dam nav ko darīt vai kā... :)
___________________________________________________
Tā nu sanāca, ka es nomiru. "Kam negadās?" jūs teiksiet un kopumā es varētu piekrist.
Tas nemaz nebija tik briesmīgi, kā varētu šķist. Jā, bija kaut kādas asinis, bija sāpes, visa dzīve paskrēja gar acīm, izskrēja cauri prātam. Nu, jūs jau zināt, kā tas ir. Ja nu tomēr esat aizmirsuši, atgādināšu, ka pēc tam ir tie baltie mākoņi, kas atgādina nebeidzamu sniega klajumu, gludu, bez neviena grumbulīša, kalniņa vai ielejas. Un saule tur spīd tik spoži, ka nav iespējams atvērt acis. Un tomēr tu redzi sniegoto lauku un zini virzienu, kurā tev jāiet. Un tu ej.
Es toreiz kritu par upuri laupītājiem. Viņi siroja pa mūsu novadu un mani nogalināja, kad es nevēlējos atdot dzīves laikā nopelnīto un uzkrāto. "Muļķīgi," jūs teiksiet "Nekāda nauda nav dzīvības vērta" un kopumā es jums pat varētu piekrist. Bet toreiz, jā, toreiz es iespītējos. Nekad nespītējieties, ja pret jums pavērsts ierocis. Tagad es vairs nespītējos.
Pēc tam ir vārti. Klajuma vidū lieli, zeltīti vārti, kas šķiet bija izvijušies paši no kāda dzīva metāla. Es toreiz apstājos un ilgi uz viņiem lūkojos, jo kaut kas tāds nekad nebija redzēts. Pirmkārt es nevarēju saprast, kāpēc lauka vidū vajadzīgi vārti un otrkārt - kā metāla vārti var būt dzīvi? Šķiet nedaudz dīvaini, ka es par to aizdomājos, ja ņem vērā, ka biju miris un tas man šķita pašsaprotami. Apmetu pāris lokus ap vārtiem, metu lokus tik ilgi, līdz apstulbu - no kuras puses nācu un uz kuru pusi devos? Atbilde nāca pavisam negaidot.
Jāpiebilst, ka sniegotajos mākoņos viss bija pavisam kluss, tāds mīksts un maigs klusums. Pēkšņi klusums kļuva auksts un metālisks. Un pēkšņi ierunājās kāda balss. Šķiet, tā bija visaptveroša balss, kas nāca gan no manis, gan no mākoņiem, gan no vārtiem, gan no pagātnes un nākotnes, gan no kosmosa bezgalības, gan no katras manas šūnas dziļākajām dzīlēm. "Kas tu esi?" tā prasīja. "Kas tu esi?" un vairāk neko. "Šaels" es tiku atbildējis, bet tajā pašā laikā neizpratnē domāju par to, kāpēc TAM to vajadzētu dzirdēt no manas mutes, jo viņš taču ir visuresošs un visuredzošs. "Šaels," es tiku atbildējis un pēc neilga laiciņa piebildis "No Mokramīkas".
Es, Šaels no Mokramīkas, pastiepos, lai atvērtu vārtus un pēc mirkļa jau lēnām kritu caur sniegotajiem mākoņiem, cauri tumsai un attapos uz Zemes.
Pēc tam es nomiru vēlreiz. To, ka tā nebija pirmā reize, kad es miru, es atcerējos tikai pie tiem vārtiem. Viss bija tieši tāpat, tikai šoreiz es biju nomirusi aiz vecuma savā gultā. Es biju laimīga, ka varēju nomirt, jo es jau ilgāku laiku nevarēju pastaigāt, bērni un mazbērni mani kopa, baroja un visādi citādi pret mani jauki izturējās. Bet ziniet, ir grūti būt par apgrūtinājumu. Ir grūti noskatīties tajos skumjajos un nogurušajos acu skatienos, kad redzi - tu nevienam vairs nekādu prieku nesagādā. Tu esi smaga nasta, kuru nedrīkst un nevar nomest. Jā, bet ko nu par to, tātad es vēlreiz attapos pie dzīvajiem vārtiem. Vēlreiz apmetu pāris līkumus, domājot, ka iespējams kaut kas būs mainījies.
"Kas tu esi?" kāds atkal vaicāja. Man tiešām negribējās vēlreiz piedzimt, paciest pirmo zobu dīgšanu, pirmos kritienus, mācoties iet, visas tās dzīves grūtības un kļūdas, sāpes un ciešanas. Nē, nē, nē, pietika ar divām reizēm. "Esmu māte - daudz bērnus dzemdējusi un audzinājusi, stipri viņus mīlējusi un daudz viņu dēļ cietusi. Nekad nepadevusies un nekad nenolaidusi rokas!" pašreklāma, ziniet? Ar tādu raksturojumu man noteikti jātiek cauri vārtiem, ņemot vērā, ka nepateicu nevienu nepatiesu vārdu. Pastiepos, lai atvērtu vārtus.
Kritiens.
Šoreiz man palaimējās piedzimt, ja vien piedzimšanu var nosaukt par palaimēšanos, inteliģentā ģimenē. Tāpēc, nokļūstot pie vārtiem, prātā jau bija vesels saraksts ar to, kas es esmu. Sagaidījis ierasto jautājumu, spēru vaļā "Esmu dzimis tajā un tajā gadā, pabeidzis to un to skolu ar izcilību, iestājies universitātē, saņēmis augstākos apbalvojumus, daudz darba ieguldījis zinātnē, veicis pētījumus un atklājumus." Jā, nemelošu, biju patiešām izcila persona, citi pat nekautrējās mani dēvēt par ģēniju. Bet ko nu par to. Kam negadās?
...Kritiens.
"Kas tu esi?", "Es esmu mācītājs, Dievs, nesu tavu vārdu pasaulē, sludinu Ticību, Cerību un Mīlestību!"
...Kritiens.
"Kas tu esi?", "Es esmu Sieviete, esmu Dieviete, Mūza, Māte, Meita..."
...Kritiens.
"Kas tu esi?", "Es esmu grēcinieks, esmu kļūdījies, esmu sāpinājis. Necilvēks. Nezvērs. Slepkava"
...Kritiens.
"Kas tu esi?"
"Es esmu galdnieks, ķirurgs, karotājs, rotkalis, jurists, pāvests, pavārs, frizieris, bende!"
"Es esmu māte, meita, tēvs, dēls, māsa, brālis!"
"Es esmu čūska kokā, paradīzes ābols, vīģes lapa. Esmu ābola serde."
"Es esmu mīļākā, ienaidnieks, draugs, priekšnieks, padotais, parādnieks, nodevējs, labdaris!"
"Es esmu lietus lāse, avota straume, upes plūdums, jūras viļņi!"
Kad kārtējo reizi nonācu pie vārtiem, šķiet biju bijis jau viss. Es vairs negāju tiem apkārt, nebrīnījos par kustīgajiem vijumiem, necentos atvērt acis, spožā sniega apžilbināts. Es vairs nestiepos, lai atvērtu vārtus. Sakrustojis kājas sēdēju pie vārtiem, kamēr klusums vēl bija mīksts un maigs.
"Kas es esmu?" es skaļi prasīju.
Viss visapkārt bija balts un tukšs.
Viss manī bija balts un tukšs.
Vairs nebija jēga tam, kas es biju bijis, nebija jēga ne mātei, ne dēlam, ne mācītājam, ne bendem.
"Kas es esmu?" es prasīju un jautājums skanēja man visapkārt, man iekšā, skanēja pagātnē un nākotnē, Visuma bezgalībā un katras šūnas dzīlēs.
Kas tu esi?" no visurienes atplūda jautājums.
"Kas es esmu? Es nezinu. Nezinu." mulsi atbildēju. Kādreiz, šķiet, zināju visu. Tagad vairs nezinu neko.
Lēnām atvērās zeltītie vārti un, pazaudējis sevi, es gāju tiem cauri.
"Tagad tu vari būt viss! Tagad tu esi viss!" un es sajutu, kā mans ķermenis izgaist un es kļūstu par pagātni, nākotni, Visuma bezgalīgajiem plašumiem un visniecīgākās šūnas visdziļākajām dzīlēm.
Tagad es zinu, kas esmu. Es zinu, kas esat jūs, kaut paši to vēl neesat apjautuši....
