local-stats-pixel fb-conv-api

Laužoties cauri dzīvei (10.daļa)2

50 0

http://www.spoki.lv/literatura/Lauzoties-cauri-dzivei-9dala/615814">Iepriekšējā daļa šeit.

Komandants iznāca no noliktavas, palūkojās uz mani un sacīja: ‘’Nu, tu esi labi pastrādājis. Ko tādu gan es gaidījis nebiju. Puiši, vedam Gati pie medmāsas.’’ Komandanta pavadībā daži puiši, tai skaitā Andris, palīdzēja man tikt līdz medmāsai, kur telpā palikām tikai ar komandantu un medmāsu. Novelkot kurpi, medmāsa šausmās iepleta acis – praktiski visa pēdas augšdaļa bija palikusi zilganā nokrāsā, kā arī bija kārtīgi uzpampusi. Apskatot kāju, viņa pēkšņi iesaucās: ‘’Kā tad to var dabūt gatavu? Patīk spert pa stendiem!?’’ ‘’Nē, nepietiktu ar to, ka es aizķēros, stenda stūris man paspēja uzkrist uz kājas, laikam tāpēc viss tik traki.’’ ‘’Hm, interesanti...’’ Mana kāja tika pasmērēta ar kaut kādām smērēm un tad apsaitēta. Tagad staigāt kļuva mazliet vieglāk, taču sāpes tāpat bija lielas, kam gan īpašu uzmanību nepievērsu. ‘’Nu,’’ beidzot ierunājās komandants, ‘’ laiks doties pie direktores, vai ne tā?’’ Ak, sūda būšana – un ja nu lietas ievirzās citā gultnē, kā rezultātā es nevaru strādāt pie sava plāna? Labi, tagad galvenais ir neapjukt un censties piedabūt lietu virzību tā, lai es varu atrasties noliktavā, jo tas, kā jau nopratāt, ir vienīgais veids, kā es varu tālāk strādāt pie sava plāna.

Direktore izskatījās diez gan sastresojusies, kā nu ne – es taču ielauzu grīdu. Un tā pamatīgi. Kad komandants palīdzēja iekļūt kabinetā, es apsēdos, jo nostāvēt nevarēju. Pirms vēl viņa bija izlēmusi, ko teikt, es iesāku savu runu: ‘’Es tiešām ļoti atvainojos par nodarīto, tas sanāca netīšām. Es esmu gatavs strādāt noliktavā, lai sataisītu grīdu – prasmes un zināšanas man ir, es tiešām esmu gatavs uzņemties šo darbu.’’ ‘’Stop. Pirmkārt, strādnieki darbam jau ir nolīgti. Otrkārt, tev pienāksies sods par šādu rīcību – pat tad, ja tas bija nejauši.’’ Mans ļaunākais murgs ir piepildījies – strādnieki? Tātad man ar to nav nekāda sakara, ir par vēlu kaut ko labot? Nē, ne jau par velti es šādi cietu, lai tagad saprastu, ka nekas nav glābjams. Lai arī manī valdīja panika, es zināju, ka kaut ko izdomāšu. ‘’Hm, sods?’’ Atjēdzos no sava plāna. ‘’Kāds sods?’’ ‘’Ā, sods, jā. Ņemot vērā, ka vienu telpu esi izpostījis, palīdzēsi vakaros tīrīt pārējās telpas,’’ arī direktore bija aizdomājusies, un tikai pēc dažām sekundēm pateica to, ka man būs jāpalīdz apkopējām. Nu, ko tur daudz, nāksies tak nāksies palīdzēt.

Guļu gultā, koptelpā – pagaidām ir brīvais laiks, taču nezinu, vai būšu spējīgs iet un kaut ko darīt, lai gan gulēt gultā arī nevarēju, tas vienkārši nav manā dabā. Taču, lai vai kā censtos piespiesties domāt par to, ka plāns tikko ir gandrīz izgāzies, liekas, ka nu viss ir beidzies. Nē, bet tā nevarēja būt. Nākamā nodarbība ir kokapstrāde, tās laikā, protams, es īpaši nevarēšu koncentrēties savam plānam, tāpēc centos piecelties, taču sāpošā kāja un mazliet pietēlošanas palīdzēja atprasīties no kokapstrādes un šo stundu palikt koptelpā.

Pa divām dienām vajadzēja saārstēt savu kāju, lai varētu doties uz deju stundu, jo bija jānodod lapas Samantai, lai viņa zinātu, ko es plānoju un kāds ir risks. Lai mana uzvedība neliktos aizdomīga, nākamajā dienā jau pietiecos no rīta doties uz rīta rosmi ar visiem. Mēģināju lēnā garā sākt skriet, taču kāja sāpēja vēl tik stipri, ka likās, ka labāk būtu rāpot. Tā vietā lai skrietu, aizgāju pie stieņiem, kur kāja nebija jānodarbina, tāpēc tā tik ļoti nesāpēja. Kamēr pievilkos pie stieņa, atcerējos, ka vēl jāatrisina čīkstošo durvju lieta, ko varēs izdarīt ēdnīcā – kaut kā bija jādabū eļļa. Kad visi brokastojām, palūdzu pavārei eļļu, lai pielietu pie salātiem – viņa gan bija izbrīnīta, taču neatteica man. Savos salātos salēju diez gan daudz eļļas, lai būtu arī rezerve. Piedāvāju pārējiem, visi gan vienkārši atteicās, taču puisis vārdā Kārlis paziņoja, ka viņam ir alerģija no eļļas un labāk lai vācu to prom. Aiznesu to atpakaļ pavārei un pateicos, taču tagad sapratu, ka gandrīz vai ikvienam, kas atrodas šajā labošanas iestādē, būs saistība ar manu izlaušanās plānu. Pats gan tam negribēju ticēt, taču, domājot loģiski, visi ir iesaistīti. Tagad galvenais ir nenodot sevi, jo strādāšana tādā slepenībā dubulto slodzi, kas gulstas uz smadzenēm.

Ielēju eļļu zāļu trauciņā, ko man bija iedevusi medmāsa. Tagad tikai atlika atrast laiku, kad varētu iesmērēt eņģes. Pēc brokastīm visi devāmies uz koptelpu, kur pēkšņi komandants paziņoja, ka viņam jāaizskrien atdot atskaite direktorei par kaut kādu nodarbību, kas man deva iespēju, bet...es taču nebiju viens. Ko teiks pārējie? Nešaubījos, ka mani kāds varētu nodot, taču Andris būtībā bija vienīgais, ar kuru man ir izveidojies laba draudzība. Pasaucu viņu pie sevis, klusītēm teikdams: ‘’Izliecies, ka es neko nedaru. Stāvu priekšā durvīm, runājam par kaut ko nebūtisku.’’ ‘’Ē, kā tava kāja?’’ nostādamies priekšā durvīm, Andris pajautāja, lai gan izskatījās galīgi samulsis. ‘’Ak, kāja, nu vēl sāp, taču domāju, ka spēšu doties uz dejām,’’ es izteikti atbildēju, smērēdams eļļu eņģēs. ‘’Labi, pietiek,’’ klusītēm noteicu. Andris palūkojās uz mani ar jautājošu skatienu, taču es pačukstēju, ka izstāstīšu vēlāk. Katrs aizgājām uz savu gultu, kad istabā iegāja komandants – uh, tieši laikā!

Jāatzīst, plāns bija sarežģījies – ko gan darīt ar strādniekiem, kas manā vietā paveiks darbu? Galvā radās daudzas jaunas domas, kuras pēc dažu sekunžu apdomāšanas es izmetu, jo tas nekam nederēja. Man nebija laba plāna, taču es negrasījos padoties.

Šodien pusdienlaikā vēlreiz gājām ārā, šoreiz bija jāskrien garais kross – divdesmit apļi ap visu ēku. Komandants gan teica, ka varu neskriet, taču man vajadzēja skriet, jo gribēju pastāstīt Andrim, kas man ir padomā. Tā nelikās laba doma, godīgi sakot, taču viņš bija vienīgais, kas tik tālu ir ievilkts manā nodarbē, tāpēc to nācās darīt. Kamēr runāju ar komandantu, klāt pienāca Andris un jautāja: ‘’Nu, kā kāja? Varēsi skriet?’’ ‘’Ak, jā, bet šoreiz gan ļoti lēni.’’ ‘’Nu, labi, uz pāris apļiem sastādīšu tev kompāniju.’’ Sākām skriet. Kad bijām prom no komandanta, viņš jautājoši palūkojās uz mani un jautāja: ‘’Ko tu centies panākt?’’ Skriet bija grūti, kāja tomēr ļoti sāpēja, taču sakodu zobus un sāku runāt: ‘’Redzi, ir meitene...bez viņas es šeit neizvilkšu. Teikšu kā ir – mans plāns ir tikt ārā no ēkas un ar viņu tikties. Es zinu, izklausās patiešām neprātīgi, bet...plāns veiksmīgi virzās uz priekšu, ja vien neskaita to, ka grīdu labos strādnieki.’’ ‘’Ko!? Tas bija speciāli?’’ Andris sašutis jautāja. ‘’Jā, vienkārši labāka varianta nebija, jo, ja man vajadzētu labot grīdu, es varētu rakt eju zem sienas, jo, cik izskatās, šajā vietā pamati ir diez gan sekli, kā arī, ja būs nepieciešams, varēs kaut ko izdomāt ar tām vecajām durvīm, kas no noliktavas ved uz ārpusi.’’ ‘’Eu, vecīt, tev taču ir ģeniāla galva. Kā tāds cilvēks kā tu vispār varēji šeit nonākt?’’ Andris bija gan ļoti izbrīnīts, gan ieintriģēts. ‘’Ak, zini, ir tāds paradums kā atrašanās neīstajā vietā un laikā.’’ ‘’Ū, zināma lieta,’’ iesmējās Andris. ‘’Tavuprāt, tev izdosies tikt ārā?’’ ‘’Izdosies vai nē, bet es mēģināšu – pretējā gadījumā es nezinu, kā lai šeit izvelku visu vasaru.’’ ‘’Labi, ja kaut kas nepieciešams, prasi, esmu gatavs palīdzēt.’’ ‘’Es tiešām ceru, ka nenodosi mani...’’ aizdomājos par to, ko tikko biju izstāstījis. ‘’Nē, esmu neesmu tāds – pats taču saproti.’’

Šis vakars pagāja mierīgi, taču padzirdēju, ka rīt ieradīsies strādnieki. Tātad laika bija pavisam maz, lai izdomātu, kā no viņiem atbrīvoties. Visu vakaru pavadīju domājot, ko gan varētu darīt, lai es tiktu pie strādāšanas. Un te, pašam negaidot, radās plāns – jānoskaidro, vai šie strādnieki ir vienīgie, kuri rūpējas par labošanas iestādes tehnisko stāvokli. Ja tā, varētu kaut ko izdomāt ar meiteņu ēku, taču tur bija jābūt kaut kam svarīgam, lai viņiem būtu iemesls visu darbu veltīt kaut kam, kas neatrodas noliktavā. Tad būtu mana kārta pietiekties darbam.

50 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Turpinājumu.;)
3 0 atbildēt
Jaa...aizraujoši
2 0 atbildēt