Šī ir tā reize, kad nav nekādas izejas, tas bija pavisam skaidrs. To auksto tirpoņu no ceļgaliem uz leju es zināju; tā dažreiz beidzās manas labi domātās izklaides.
---
Parasti pēc tam brīnījos, kā ar veselu ādu izkļuvu no tādas situācijas, kurai tikai loģiski būtu jābeidzas ar policijas hroniku, pieticīgu vainagu lauku kapsētā un sāpju sagrauzto radu aprautajām frāzēm televīzijas raidījumā. Kā kāds tā var izdarīt pavisam jaunam cilvēkbērnam, tas ir tas, ko viņi parasti saka.
---
Man vienmēr viss beidzās labi. Vai nu pāridarītājs kļūdījās, un man izdevās tāpēc viņu savainot vai aizbēgt, vai nejauši nāca kāds glābiņš no malas. Vienreiz tāds nāca no ziemas puses, bez jebkādas dziļākas vēlmes glābt mani vai pasauli, vai abas kopā, vienkārši vilkās pālī pa ceļmalu ar trīsuļojošu kabatas bateriju, bet ar to pietika. Mans mūdzis sakārtojās un prom bija. Es stāvēju un kratījos turpat, kur bijusi, klabināju zobus no nesenā šoka, bet glābējs nemaz uz mani neskatījās. Viņš nezināja, ka viņš būtu kaut ko īpaši izglābis, un, viņam aizejot, es izplūdu asarās.
---
Šoreiz bija citādāk, tieši tāpēc, ka nebija pilnīgi nekādu ilūziju. Mašīna bija pilnpiedziņas, kādreiz tā varētu būt bijusi dārga, bet šobrīd vienkārši labā, es teiktu, līdz pretīgumam lieliskā stāvoklī. Mēs sēdējām tieši šajā mašīnā, un tās durvis bija aizvērtas ar iekārtu, kas normālos apstākļos sargā mazuļus no izkrišanas, kad viņu garlaikotie pirksteļi pavelk spīdīgo kantīti, kas iemontēta turpat blakus, zem loga, aiz kura gotiņas, bet mamma tikai brauc, runā pa telefonu un brauc...
---
Priekšā sēdošās muguras bija varbūt pat par nopietnu tādam necilam notikumam kā es un līdz pilnīgai klusēšanai pārbiedētā Māra man blakus, ierāvusies pie pretējā loga. Es nejutos viņu vardarbības cienīga, bet par to, ka mēs esam ziepēs, šaubu nebija, jo ziņoja ceļgali un galvā griezās visādas gudras atziņas. Pie mašīnas griestiem sazin kāpēc karājās ķēdes, parastas ķēdes, kādās sien suņus vai varbūt nelielas govis, pilnīgi jaunas, eļļainas ķēdes. Tās šūpojās starp mani un mašīnas vadītāja sēdekli, un no tās šūpošanās vien man palika slikti, es nojautu, ka Mārai arī, lai arī viņa vairs neskatījās uz to pusi. Viņas vispār te varēja jau nebūt, tik ļoti viņa neskatījās.
---
Un tad tas viss vienkārši izbeidzās. Es negribētu, lai man kāds prasa - kā? Jo tas jau bija tāpat redzams: priekšējie krēsli turēja mirušos. Viņi bija pavisam dabiski miruši, un mašīna stāvēja, it kā ilgi nebūtu nekur braukusi, tikai ķēdes šūpojās inercē. Pat Māra zināja, ka tagad mēs izsitīsim stiklu un izlīdīsim ārā. Es toties zināju, ka ir tikai viens iemesls, kāpēc ceļgali drīkst atkal kustēties, un kas tieši mums ir atļāvis izkāpt neskartām. Pie manis ir viņam dāvana, no kuras es negribētu šķirties, bet, ja es viņu satieku, jo viņš tagad ir izslēdzis šos te... Bet es vēl negribēju atzīt - un, galu galā, kā lai es to visu paskaidroju Mārai?
---
Mums priekšā bija gara, dzeltena, aplupusi māja. Varbūt kāda veca graudu kalte, vai ferma, vai jebkāda cita lauksaimniecības ēka, kuras pēdējie saimnieki nomiruši aiz sarūgtinājuma ap to laiku, kad Māra, sīkā, raustīgā muļķe, sāka veidoties par sievieti. Pašā augšā bija miltains, dzeltens logs, un tajā dega tikko nojaušama, silta, miegaina gaisma. Es nedrīkstēju Mārai teikt, jo es nekā nevarētu viņai pierādīt, kā es zinu, kas ir tur iekšā, un kāpēc tas viņu izbiedētu vēl vairāk nekā tie divi melnie nīkuļi mašīnā, kuru, šķiet, palēnām norija pagalma dubļi. Es zināju, ja iziesim kādreiz ārā, mašīnas tur vairs nebūs.
