Iekšā bija tikai garš, noputējis galds un trepes pa kreisi, un kaut kādi arhaiski rīki, sakārti uz sienās iedzītiem metāla un koka kāšiem. Tos neviens nebija sen izmantojis, vēl vairāk: diez vai šeit esošā dzīvība zinātu, kā tos izmantot... sakas, siksnas, loki un grābekļi. Kaut viņš varētu tos izmantot, man pēkšņi iedūra. Nedomā par viņu, domā, ar ko tas tev tagad beigsies! - es atkal paliku prātīga un atbildīga.
---
Tomēr es velti bažījos par Māru. Mēs abas stāvējām kā iesistas smilšainajā grīdā aiz galda, jo es kautrējos iet pa trepēm, bet Māra pat netaisījās uzdrīkstēties ko tādu, kas traucētu ierašanās harmonijai. Viņa bija paraugceļabiedre, vienmēr bija bijusi. Viņa nekad nespētu izjaukt pat vistrauslāko mieru, nē, pamieru, viņai pāri nodarīt pat nebūtu nekādas intereses, un tāpēc es dabūtu divkārt, ja vien nebūtu tik ļoti veiksmīga. Līdz šai dienai, piebilda mans ceļgals un atgādinājumam par notikušo piebakstīja pie galda kājas.
---
No pretējās sienas uz mums paskatījās LED rotāta actiņa. Skaņas nebija, bet es jutu, ka mūsu attēls tiek pietuvināts. Mani pārņēma izmisīga bezbēdība, un es izvilku Rotenu, savu mīļžurkuli no kabatas. Viņš, atvieglots par pēkšņo brīvību, uzskrēja pa roku uz kreisā pleca. Pietupās, paskatījās manā ausī un sāka mazgāt asti.
---
Actiņa pagriezās pa kreisi. Es paņēmu žurkuli un uzliku uz labā pleca. Rotens, cenšoties noturēt līdzsvaru, iešāva man ar asti pa kaklu. Tā bija slapja un oda pēc sāls un ādas jakas. Tūlīt arī pa labi pagriezās actiņa. Es vēl dažas reizes pagrozīju žurku, tā pamēdot actiņu, es jau trakā līksmē gribēju iet augšā, bet mani kavēja tik neviesmīlīgā uzņemšana, un vēl tā, ar vājprātu robežotā Māras klusā piekrišana gan tam, ka uz manis dzīvojas žurka, gan vispār jebkam, ko es daru, gan arī, ka, izskatās, viņai beigu beigās nekas nebūtu arī pret iešanu pa trepēm.
---
To it kā nojaušot, actiņa ievilkās atpakaļ, un uzreiz pa trepēm noslīdēja pārāk stīvā, pārāk ciešā, pārāk melnā - ne tikai tērpā, bet pilnībā, jūs zināt, ko es ar to domāju, pārāk sāpīgi zināms, par daudz pazīstams, tikai viņa stāvs. Viņš to varēja izdarīt ātri, jo trepju margas bija pielāgoti un elektrificēti atbalsta punkti ar lieliski ieslēptām sliecēm kāpņu malās, tas bija sava veida eskalators, tikai stindzinošs savā ātrumā un vienai vienīgai funkcijai domāts, vienam vienīgam mērķim zumēja ietaises. Citādi viņš nevarētu nonākt lejā, un varbūt tieši tas man arī sāpēja, bet vienalga, te nu viņš bija, un viņa acis vispirms, protams, pievērsās žurkulim. Pēc tam atpakaļceļam uz augšu. Viņš pagriezās atpakaļ. -Nāciet, viņš izmeta. Un uzslīdēja augšā. Zzzz, cik ļoti skaisti var kustēties nekustīgas kājas. Es neredzēju rotorus, kas grieza trosītes, jo tās kustējās kā zibens, un viņš kustējās ātrāk par tērauda krustu, kas saturēja kopā visus tos pievadus no viņa rokām un kājām.
---
Uz priekšpēdējā pakāpiena viņš nepacietīgi pamāja, tad pazuda vienīgajā istabā kāpņu galā.
---
Augšā neviens tā nebija varējis uznākt pēc tik nevīžīga uzaicinājuma iepriekš, tam būtu bijis jādara mani uzmanīgāku, galu galā, te tomēr bija Māra, bet es jau biju viņam parādījusi žurkuli! Ja vien es nezinātu, cik tieši tas ir veltīgi, būtu sagrābusi Māru un rāvusi ārā pa durvīm, un pāri dubļiem prom, kamēr dzeltenā uguns aiz mūsu mugurām vairs nebūtu samanāma.
