Čau, čau spoka lietotāji!
Daži spoki mani iedvesmoja rakstīt šeit pat spokos stāstu. Stāstu rakstu pirmoreiz. :D, Tāpec gaidīšu kritiku, utt. Tāpēc spoki, ja jums patīk turpināšu rakstīt. Bet tagad tikai prologs.
Spoki kas iedvesmoja: Tarakāns100, Mistery (Pirmais iedvesmotājs), WOLF12345 un narami. Paldies Jums spocēni.
Prologs.
Bija vēss rudens rīts. Es gatavojos doties tur, kur man vajadzētu iet. Viņi gaida, Viņi zina, ka es nākšu. Kas ir tie Viņi? Viņi ir cilvēki, (vai tā viņus var saukt ?) precīzāk, ļauni burvji, kas grib iznīcināt mani, bet viņi vispirms uzbrūk man tuviem cilvēkiem. Man viņi jāglābj.
- Sofija? Vai tu jau augšā?
Māte mani sauc. Kāpēc viņa tik agri augšā?
- Jā māt!
Vairs neko nedzirdēju no apakš stāvas. Kāpēc māte mani sauca, ja neesmu nekam tagad viņai vajadzīga? Lai vai kā man jāsakrāmē soma. Nezinu kā mātei paskaidrot, kāpēc tik agrā sestdienas rīta man vajag doties kaut kur ar skolas somu. Samelošu, ka eju uz dejošanas pulciņu.
Apakš stāvā dzirdu kliedzienu. Nokrīt kaut kas uz grīdas, kas izšķīst. Es saprotu, ka Viņi atrada manu māti. Jāmūk. „Mammu, piedod”. Man nobirst asara. „Es atgriezīšos”. Vismaz es tā ceru…
***
Jūtu, ka spēle sākas. Uz dzīvību un nāvi. Viņa laikam mani paklausīja. Viņa atšuva draugus, bet viņi paši viņai seko. Nekas. Es aizsūtīju viņiem jaunus mutantus. Nav divi kā pagājušo reizi. Šoreiz tā ir 70-100 mutantu armija. Kā skola Brīnums uzveiks manus mutantus? Nekā, jo tie ir pārāk spēcīgi.
Un izredzētā zina, ka mums ir ķīlnieki - viņās divi draugi un vecāki. Jā vecāki. Tieši šorīt mēs viņus nolaupījām. Ak, tikai visi ir tagad noslēpti. Kāpēc? Tādēļ, ka gribu, lai viņa papūlas atrast savus mīļos. Tomēr visur gaidīs smagi uzdevumi, kuros būs jādara smaga izvēle. Atbrīvot viņus un nākt pie manis, vai arī viņi mirst un viņa turpina dzīvot. Tagad viss būs viņas rokās, jo šī ir pēdējā spēle.
