2.daļa < 3.daļa > nākamā daļa
Žanrs: Fantāzija + Zinātniskās fantastikas elementi
Jau 3.daļa. Abas iepriekšējās esmu jau pāris reizes paspējis papildināt, jo kā jau teicu pieredzes man šajā jomā nav. Un, jo vairāk rakstu, jo vairāk (it kā) saprotu ko vajadzētu savādāk. Bet tik un tā vēl nezinu vai rakstīt ir iespējams iemācīties, vai arī tas ir no sērijas - "vai tas ir, vai nav dots". Tagad nolēmu katras daļas garumu samazināt (bet līdz ar to biežāk ielikt), jo palasot citu stāstu komentārus, varēja manīt, ka dažam labam tik daudz nepatīk lasīt. Ir tā vai nav?
3.daļa
* * *
............Līņāšana, kas bija sākusies jau vakar vakarā, līdz pat šim brīdim nebija beigusies. Mežs bija ar diezgan izteiktu reljefu un, ja dubļainā taka lielāko ceļa daļu nesagādāja nekādas īpašas problēmas, tad to nevarēja teikt par uzkāpšana vai nokāpšana pa tās stāvajiem posmiem. Kā rezultātā kāpjot augša pa vienu no tādiem – Māra zaudēja saskari ar slideno taku un nošļūca pa to līdz pat apakšai, pa vidum paspējot paķert sev līdzi Viesturu. Zināmu iemeslu dēļ tas nešķita smieklīgi tikai divām personām. Ja neskaita to un Santas sūdzēšanos par to, ka ar viņas baltajiem ielas apaviem būs cauri pēc šī pārgājiena un, ka varbūt labāk būtu palikusi sausajā mājā, tad viss gāja diezgan gludi bez negaidītiem pārsteigumiem.
............– Vai vēl tālu? – nogurušā balsī uzsauca Santa, kārtējo reizi palūkojoties uz saviem, nu jau brūnās krāsas, apaviem un bezcerīgi nopūšoties.
............– Te pat kaut kur bija jābūt. – Oskars pa taku prātīgi uzkāpa līdz paugura augšai un pasniedz roku Alisei, lai palīdzētu viņai pieveikt pēdējo metru. Tālāk taka gāja lejup un tad kādu gabalu taisni tālāk mežā. No augšas redzamo vietu Oskars atpazina – tā bija vieta, vismaz viņam tā likās, no kuras viņš iepriekš bija redzējis spilgtas gaismas atblāzmu dziļāk mežā.
............Oskars uzsauca pārējiem un ar roku norādīja virzienu, – Tur lejā. Es to pirmo reizi ieraudzīju no tās vietas lejā. – Un sāniski iedams, brīžiem šļūkdams viņš pēc īsa brīža bija jau lejā un skriešus devās uz to vietu. Apstājies un uz mirkli nopētīdams apkārtni, it kā pārliecinoties vai tiešām šī ir tā vieta. Oskars ar roku pamāja pārējiem, izņemot Pēterim un Alisei, jo šie nebija atpalikuši ne metru, lai tie pieliek soli un seko viņam.Nogriezušies no takas pa kreisi, viņi devās dziļāk mežā.
