Ēnu grāmata (7.daļa)7

Viss riņķī viņiem saradās tādi paši portāli kā iepriekš un tādām, it kā kāds izputinātu pieputējušu deķi, paukšķošām skaņām no tiem melnu dūmu apvīti iznira radījumi. Visi pavērsa savus ieročus pret jauniešiem. Starp viņiem iznāca komandieris un apskatīja situāciju.

– KAS TE IR NOTICIS? – galvenais no viņiem nikni ierēcās, bet neviens no jauniešiem nesaprata ne vārda. Tā bija viņiem pilnīgi nesaprotama valoda.

Pie viņa piesteidzās cits ķirzakveidīgais.

– Pieci kritušie, ser! – viņš nodūris galvu ziņoja.

– PIECI?! Jums vajadzēja PIECUS vīrus, lai sagūstītu vienu pieaugušo un četrus bērnus?!

Neviens neatbildēja. Lielais apstaigāja notikuma vietu. Bet tad šo klusumu pārtrauca skaļa un sāpju pilna aurošana. Pie radījuma, kuru Oskars bija nošāvis, bija notupies cits un lūkojoties debesīs izdvesa šīs necilvēcīgās skaņas. Pēc tā, ka pārējie nekādas īpašas emocijas par kritušajiem neizrādīja, varēja noprast, ka tas bija diezgan tuvs draugs, ja ne pat ģimenes loceklis. Tad viņš uzrāvās kājās un sažņaudzis rokās savu zaļās krāsas, dažādiem ornamentiem dekorēto šķēpu, mērķtiecīgi devās jauno gūstekņu virzienā.

– KURŠ? KURŠ TO IZDARĪJA? ES VIŅU GABALOS SARAUŠU!! – radījums aurodams tuvojās jauniešiem. Bet tad viņa ceļā nostājās galvenais.

– Nomierinies kareivi! Izskatās, ka tas, kuru tu meklē jau ir miris. – ar roku norādīdams uz Pētera ķermeni.

– Kā gan viņš varēja nogalināt manu brāli, ja viņš jau ir miris?

Galvenais palika mazliet nesavaldīgāks un uzrunāja viņu tā it kā prasītu paskaidrojumu.

                – Es tieši tāpat gribētu zināt, kāpēc bija jāmirst tik daudz vīriem, lai no kātiem nogāztu vienu nožēlojamu iezemieti! To tu man negribi paskaidrot?

Kareivis tikai neapmierināti norūcās un aizgāja. Galvenais pagriezās pret pārējiem.

                – Aizvediet viņus pie pārējiem! Un savāciet kritušos!

Zvēri apgrieza šķēpus otrādi un ar to neaso galu pieskārās jauniešu kakliem. Mazs, zilas gaismas uzplaiksnījums un visi nokrita bezsamaņā. Alises roka lēnām izslīdēja no bezsamaņā esošā Oskara satvēriena, radījumam viņu paceļot no zemes.

 Tikmēr Galvenais pacēla no zemes dīvaino priekšmetu – pistoli un aplūkoja to.

                – Hmm .. interesanti. – tad viņš iebāza to savā kabatā, kas atradās viņam pie sāniem.

                Nometnē.

Visa trijotne bija noguldīta blakus pārējiem gūstekņiem un tieši tāpat kā pārējiem – ap kaklu bija aplikti metāla gredzeni un pie tiem jau bija piestiprinātas tās mazās ierīces ko lielā būtne pelēkajā mētelī bija iepriekš jau izņēmusi no kastes. Bet Kārlim ap brūci kājā bija uzlikta metāliska plāksne. Īsais vīriņš tikmēr darbojās ap savu iekārtu un uzmetis jaunatnei skatienu, kura tikko bija sākusi nākt pie samaņas, turpināja savu darbu it kā tas nebūtu nekas interesants. Un tam bija savs iemesls – tiklīdz viņi bija atguvuši samaņu tā gredzens aktivizējās un viņi kā tādas lelles notupās uz ceļiem un tad it kā kāds viņus būtu izslēdzis –nodūra savas galvas uz leju. Izņemot Oskaru.

                – ooohh.. mana galva. – Oskars vēl aizvien nebija pilnībā atguvies un četrāpus ar rokām saķēris galvu, kuru bija nodūris zemē – vaidēja.

                Lielais uzmeta skatienu ( un ja seja būtu atklāta, tad tas būtu mazliet pārsteigts)Oskaram un tad savam biedram, kuru šī situācija nemaz nesatrauca.

                – Saimniek, ko šamējais sacīt? – Lielais jautāja.

                – Nav ne jausmas. Labāk pārbaudi vai kristāls nav izlādējies.

Lielais piegāja pie Oskara un pacēlis viņa galvu pārbaudīja kristālu, kas karājās pie gredzena. Oskars vēl nebija aptvert sev apkārt notiekošo.

                – Saimniek, viss būt kārtībā. Kristāls pilnībā aktīvs.

                – Tad nomaini gredzenu. – īsā būtne atteica vēl aizvien nenolaizdama skatienu no kontrole paneļa.

Lielais lēnā gaitā aizgāja līdz vietai kur kaudzē bija sakrautas kastes un no vienas izņēma jaunu gredzenu un no vēl kādas nelielu cilindru, limonādes bundžas lielumā. Tādā pašā ne īpaši steidzīgā gaitā viņš atgriezās atpakaļ pie Oskara. Pa to laiku Īsais jeb kā viņš bija viņu nosaucis – Saimnieks, it kā nekas īpašs nebūtu noticis turpināja darboties ap iekārtu, kurā lode, kuru iepriekš Pēteris bija redzējis aizlidojam, bija atgriezusies savā vietā. Lielais piegājis pie Oskara atkal pacēla viņa galvu un noņēma gredzenu. Pēc tam kad bija uzlicis jauno gredzenu viņš atvēra cilindru un no tā izņēmis zaļas krāsas kristālu un piestiprināja to tam paredzētāja vietā pie gredzena. Un vēl mazo objektu ko bija pirms tam piestiprinājis visiem pārējiem. Nostājies priekšā Oskaram viņš to sāka vērot, bet nekas nebija mainījies. Oskars vēl joprojām nebija kļuvis kā lelle un nepakļāvās gredzena iedarbībai.

                – Saimniek, šamais gredzens arī būt beigts?

Īsais novērsās no vadības paneļa un pagrieza galvu uz abu pusi.

                – Hmm .. diezvai .. interesanti. – tad viņš Oskara virzienā pastiepa roku ar izstieptiem pirkstiem un sažņaudza tos dūrē. – Hmm .. tiešām interesanti, – un tikai tagad viņš tā pa īstam novērsās no savas iepriekšējās nodarbes. Piegājis tuvāk Oskaram viņš šo darbību atkārtoja vēlreiz, bet šoreiz vairāk koncentrējoties. Rezultāts bija tāds pats – nekāds.

                – Šī diena paliek aiz vien labāka.

Pa to laiku Oskaram lielā ātrumā sāka atgriezties apziņa. Un kad tas bija noticis, viņš ieraugot sev bez maz vai degungalā stāvošo, mazliet īsāko, maskēto būtni, atsprāga atpakaļ sēdus. Un tad pielēcis kājas metās skriešus prom. Un tik pat ātri cik sācis skriet, viņš apstājās sprīdi no šķēpa asmens, kas raudzījās viņam sejā. Tur stāvēja komandieris un kareivis. Tikmēr Īsais pat nepakustējās, it kā jau iepriekš zinādams, ka šis nekur tālu netiks.

                – Uz kurieni tad tu esi sataisījies? – uzrūcis teica tas pats ķirzakveidīgais, kura brāli Oskars bija nošāvis, bet Oskaram, protams, nebija nemazākās saprašanas ko viņš saka. Savukārt viņam līdzās stāvēja radījumu līderis. Kamēr ar šķēpa galu bakstīdams otrs lika Oskaram atgriezties, Galvenais uzrunāja īso vīriņu, kurš vēl aizvien nebija noņēmis ne masku, ne tumšās brilles, ne lielo melno platmali.

                – Profesor Krikoff, ja jūs ļausiet saviem gūstekņiem tā brīvi skraidīt tad viņi var arī aizmukt. – Galvenais zobodamies noteica.

– Tāpēc jau es jums maksāju labu naudu, Zuk, lai jūs viņus uzmanītu. Bet ņemot vērā iepriekš notikušo ar jūsu vīriem, es sāku domāt, ka varbūt jums maksāju pārāk daudz. – mazliet kaitinošā balsī atbildēja Krikoffs.

Bet ķirzakveidīgo komandieris, Zuks, draudoši ierūcās.

– Tikai mieru. Jūsu vīri nevarēja tam būt gatavi. Sastapties ar pretinieku, kurš nošaus trīs jūsu vīrus pirms tie vispār būs tikuši tam klāt. – viszinošā balsī noteica Krikoffs.

– Nošāva?! Es notikumā vietā neatradu nevienu ieroci ar ko viņi varēja tikt nošauti!

– Un kā tad ar to lietiņu ko jūs paņēmāt notikuma vietā .. mmm? – un, ja viņa seja būtu redzama tajā noteikti būtu parādījies smīns.

– Jūs domājat šo? – Zuks jautāja izvilcis no pie sāniem piestiprinātas kabatas pistoli un aplūkojis to. – Kā gan ar šo viņš varēja kādu nošaut? Šī ir izraidīto pasaule. Šai pasaulei nav Enerģijas. Tad kā tas ir iespējams? – un iedeva to Krikoffam.

Krikoffs paņēma ieroci un cītīgi to no visām pusēm aplūkoja.

– Vienīgais ko es varu secināt ir tas, ka tā ir primitīva, bet efektīga, mehāniska ierīce un viņas darbībai nav nepieciešama Enerģija. Un Zuk, atcerieties, ka mūsu informācija par šo pasauli ir astoņsimts gadus veca un tā pati vēl nepilnīga. Un izskatās, ka šajā laikā viņi ir pamanījušies no šīs tukšās pasaules kaut ko arī izspiest. – Krikoffs vēl paris reizes apgriezis ieroci to papētīja un tad atkal pievērsās Zukam, – Es pirms brīža apskatīju Acs ievāktos datus. Nāciet, tas jums varētu šķist interesanti. – Krikoffs viņus pavadīja līdz ierīcei, kuras augšdaļā bija nostiprināta lode jeb kā viņš dēvēja – Acs, un pie reizes nodeva komandu savam padotajam. – Un Glabiš, piesien viņu pie tā koka.

– Jā, Saimniek. – Krikoffa padotais aiz rokas aizvilka Oskaru līdz tuvējam kokam, nosēdināja to ar muguru pret priedi un jau grasījās piesiet.

– Stāvus Glabiš, piesien viņu stāvus.

.............– Jā, Saimniek. – Pierāvis Oskaru kājās, Glabiš saņēma viņa labo roku, uzlika uz tās kaut ko līdzīgu rokudzelžiem, bet tikai ar daudz garāku savienojumu un apmetis to ap koku – pieslēdza to pie kreisās rokas. Tikmēr profesors Krikoffs bija atvedis abus ķirzakveidīgos pie pults. Tā bija līdzīga mūsu planšetdatoriem, bet vienīgā šī izskatījās kā vienkārša, centimetru bieza, puscaurspīdīga stikla palete, kuras kreisajā malā bija šaura, melna josla. Palete ieslēdzās tiklīdz viņš tai pieskārās. Tā bija kā viens liels ekrāns. Uz tās atradās dažādi simboli, zīmes un tabulas. Krikoffs uzspieda uz kāda simbola un uz ekrāna parādījās videomateriāls, kuru Acs bija uzņēmusi.

– Tā, te vēl nav .. patinam uz priekšu .. vēl .. vēl .. re kur ir! – Krikoffs bija uzslēdzis to brīdi kad visi cilvēki bija iznākuši no biezokņa. Oskars to visu neredzēja, bet pēc skaņas, kas nāca no ieraksta viņš saprata, kas tur notiek. Bet abas ķirzakas ar lielu uzmanību vēroja tur notiekošo. To kā Pēteris ar nezināmu ieroci bija nošāvis trīs pretiniekus un kā tuvcīņa bija pieveicis ceturto. Kā bija uzradies piektais un iešāvis Pēterim mugurā. Un šajā brīdī Zuka padotais karavīrs apmierināti iesmējās. Bet tad parādījās tas moments, kur Oskars, izšaujot visu atlikušo aptveri, bija nogalinājis viņa brāli un kā viņš lēnām noasiņoja. Šajā brīdī viss viņa ķermenis saspringa un dures sažņaudzās. Nezvērs nikni paskatījās uz Oskaru un metās viņam virsū. Bet izstiepis savas rokas pret Oskaru un gandrīz jau ticis viņam klāt – pēkšņi apstājās un sastinga.

– Bet komandier? Man ir jāatriebj mans ... – žoklis aizcirtās un viņš apklusa.

– Aizveries! – Zuks uzrūca savam padotajam un pagriezās pret profesoru Krikoffu, – Kāda ir viņa vērtība? Varbūt, ka es viņu tiešām varu atdot saplosīšanai?

– Vēl datus neesmu ievācis, bet tiem jau vajadzētu būt gataviem. Glabiš, ej savāc datus no pēdējiem gūstekņiem.

– Jā, Saimniek, – pirmo ierīci viņš noņēma no Oskara, jo visu laiku bija viņa tuvumā, tad piegāja pie Kārļa un paceldams viņa galvu, no metāla gredzena noņēma mazo ierīci. Un tad to pašu izdarīja ar Māru. Savācis visas ierīces viņš tās nodeva profesoram.

– Tā, tūlīt paskatīsimies. – Un kad bija novietojis mazās apaļas ierīces uz paneļa, ap tām iedegās spoži gredzeni ar dažādiem simboliem tajos. Ar pirkstiem velkot pa paneli viņš ievāca un sakārtoja datus. – Hmm .. ļoti labi, divi no trim ir derīgi. Tas lielais un tā sieviešu kārtas iezemiete ir derīgi. It sevišķi iezemiete. Tu tikai paskaties uz šiem cipariem .. apbrīnojami .. ja godīgi, nebiju cerējis atrast šādu eksemplāru. No visiem savāktajiem gūstekņiem, viņa ir pati vērtīgākā. Bet savukārt tā persona, – viņš norādīja uz Oskaru, – ir pilnīgi nederīga .. lai gan es biju pārliecināts, ka būs savādāk. It sevišķi tādēļ, ka šī iezemiete ar lielo potenciālu ir viņa māsa.

– Tad ko tas nozīmē? Es varu atļaut viņu saplosīt? – jautāja Zuks.

– Vēl nesteidzieties. ..es redzu, ka jums piemīt labas Prātnieka dotības.

– Nevaru sūdzēties. – apmierināti atbildēja Zuks, bet tikmēr viņa kontrolētais padotais ieņurdējās. Zuks uzmeta viņam caururbjošu skatienu un tad viņa padotais pats sev iesita pa ģīmi.

– Vai jūs gadījumā negribat to pašu pamēģināt uz šo, nekam nederīgi iezemieti?

– Tas jau nav pat nekāds izaicinājums. Jūs taču pats teicāt, ka viņā nav nekā no Enerģijas lietotāja. Tādam taču nebūs nekādas ...

– Pretestības? Aizsardzības? Tieši tā nebūs, bet jūs tik un tā pamēģiniet. – viņa balsī bija jūtama zinātnieka sajūsma.

Karavīra locekļi palika vaļīgi un viņa mute atkrita vaļā. Zuks viņu dusmīgi uzlūkoja.

– Un tā, lai bez manas atļaujas tu pat soli viņam tuvāk nespertu! – Padotais berzējot savu atbrīvotu žokli, pavirzījās nostāk no Oskara. Zuks piegāja tuvāk savam mērķim. No sākuma būdams ļoti pārliecināts par savām spējām, viņš mēģināja pārņemt kontroli pār Oskaru tieši tāpat kā pār savu padoto – tikai ar acu kontaktu. Bet nekā.

– Pacenties labāk. – Krikoffs noteica.

                Zuks mēģināja vēlreiz. Šoreiz pastiepa Oskaram pretī roku un sažņaudza to dūrē it kā gaisā mēģinātu satvert kādu neredzamu lietu. Atkal nekas nenotika. Vēlreiz. Atkal nekā. Tikmēr Oskars tikai stāvēja tur piesiets pie koka un nevarēja saprast ko šie tur murgo un ākstās.

                – Kas par .. ? – Zuks pārsteigti nokaitinātā balsī ierunājās.

                – He he, dīvaini vai ne? Lai arī viņam nav pilnīgi nekādas aizsardzības, tu tik un tā nevari satvert viņa prātu, vai ne?

                – Es savā dzīvē esmu dažādas reakcijas uz kontroli izjutis, bet neko šim līdzīgu. Tik tiešām interesanti. – Viņš ziņkāres mākts pamēģināja vēl dažas reizes. – Bet gan es, gan jūs neesam augstākā līmeņa Prātnieki un nav teikts, ka stiprākiem arī nekas nesanāktu. Jo par šādām prāta pasaulēm esmu dzirdējis un tur ir vienkārši jāzina kā tām piekļūt. Un galu galā tam nav nekādas īpašas vērtības. Un ņemot vērā, ka viņš nevar izmantot Enerģiju, tātad no viņa praktiski nav nekādas jēgas.

                – It kā jau nav, bet es tik un tā gribu viņu paturēt, lai papētītu.

Zuks pagriezās pret savu padoto.

                – Tev nāksies samierināties. Un tu taču zini kāda dzīve gaida tos, kurus profesors ir iecerējis izpētīt. – Sapratis komandiera sacīto, padotais neapmierināts aizgāja prom, jo nekas nevarēja viņu apmierināt vairāk kā ar paša rokām nogalīt sava brāļa slepkavu.

                Oskars tikai bezspēkā noraudzījās visā šajā teātrī. Kad tas viss bija galā, viņš sāka nomierināties un arī normālā domāšana sāka atgriezties. Atmiņā attausa visi šīsdienas notikumi, kas lika viņam atgriezties nepatīkamajā realitātē.

                – Māra! – viņš pie sevis noteica un sāka viņu ar acīm meklēt. Atradis māsu viņš atvieglotu nopūtās. Un Kārlis arī vēl bija dzīvs. Bet kaimiņi nebija visi. Kaut kur bija pazudis kaimiņu meitenes, Lienes, tēvs. Viņš pārlaida acis vēlreiz pāri gūstekņiem, cerība, ja nu vienkārši nav pamanījis. Bet nekā. Viņa tiešām tur nebija. Viņš palūkojās apkārt un tad ieraudzīja kaut ko, kas lika viņam novērst skatienu. Netālu no nometnes, kaudzē sakrauti bija cilvēku līķi. Oskars pat necentās tajā sameklēt kādu pazīstamu apveidu vai seju. Tas viņam bija par daudz.

                Nākamā stunda neaizritēja tik mierīgi kā Oskars būtu vēlējies. Viņu patstāvīgi uzmanīja tas kareivis, kas viņam bija meties virsū. Pat asinot savu šķēpa garo asmeni viņš nebija nenovērsis skatienu no Oskara. Un it kā jau ar to, stresa Oskaram nepietiktu, radījums bija nomedījis stirnu un diezgan demonstratīvā veidā to uzšķērda un sagatavoja cepšanai. Oskars diezgan labi saprata, ka ķirzakveidīgais bija iztēlojies kā tas tādā pašā veida uzšķērž viņu. Bet savukārt Krikoffs bija paspējis palaist savu lidojošo lodi – Aci, un ievākt datus, un atkal palaist kārtēja izlūkošanas misijā. Glabiš tikmēr bez īpaša mērķa klaiņoja apkārt.

                No kārtējās izlūkošanas misijas atgriezās Acs. Tā nolaidās savā vietā uz iekārtas kastē un Krikoffs apstrādāja tās savākto informāciju.

                – Komandieri Zuk, pānāciet šurp! – Krikoffs uzsauca Zukam, kurš atradās pāris metru attālumā. Krikoffs parādīja viņam uzņemto materiālu.

                – Vēl potenciālie gūstekņi?

                – Palūkojieties tuvāk.

                – Viņi arī sev stiepj līdz tās dīvainas mantas. Vai tie būtu viņu ieroči?

                – Es tā domāju, bet šie ir lielāki. – noteica Krikoffs.

                – Tagad kad mēs zinām, ka viņiem tādi ir, mani vīri tiks galā. – Zuks pārliecinoši atbildēja un jau grasījās iet prom.

                – Tas nav viss. Paskaties ko rāda mērījumi. Tie nav parastie iezemieši. Tie ir tiešie Izraidīto pēcteči.

                – Un kas tad šie ir?

                – Tik sīku informāciju Acs nepasāpēja savākt, jo kāds viņu iztraucēja. – tad Krikoffs parādīja pēdējo Acs uzņemto kadru pirms tai veiksmīgi izdevās atgriezties. Tajā bija redzams cilvēks, kurš atņirdzis savus baltos ilkņus, lēcienā no kādas priedes galotnes metās virsū Acij. Viņš lodē bija atstātas četras nagu pēdas.

                – Plēsējs?

                – Jā. Bet tieši kāds es nemācēšu pateikt. Taču viņi ir diezgan tālu, bet mums tik un tā ir jābūt uzmanīgiem.

                – Neuztraucieties! Lai arī viņi ir stiprāki par iezemiešiem, mums ir kristāli, kas šeit ļauj mums izmantot visu savu potenciālu.

                – Bet tas nenozīmē, ka uzbrukšana viņiem paies bez sekām. – Krikoffs atbildēja, bet tad aktivizējās lielā zibens lode. Pēc īsa mirkļa sekoja spožas gaismas vilnis. Bija uzradies vēl viens radījums. Viņš sameklējis komandieru Zuku, piegāja pie viņa un uzliekot dūri sev uz krūtīm ziņoja.

– Komandieri Zuk, izlūki ziņo par vietējās cilts vienības kustību kalnos. Astoņdesmit karavīri. Viņi dodas portāla virzienā un būs klāt pēc trīsdesmit minūtēm.

– Nolādēts! Es cerēju, ka mums izdosies ilgāk palikt nepamanītiem. – Zuks kadu brīdi padomāja, – Profesor Krikoff, mums ir jātaisās. Man nav tik daudz karavīru, lai cīnītos ar viņiem un plēšejiem no šīs pasaules.

– Glabiš, ātri sakārto visu, mēs atgriežamies. – Krikoffs pavēlēja savam padotajam.

– Jā, saimniek!

Tikmēr Zuks lika saviem karavīriem novākt nometni. Oskars tikmēr noskatījās kā visi skrien pa nometni un steigā vāc mantas. „Kas pie velns te tagad notiek?”, viņš nodomāja. Un atkal garām viņam pagāja tas radījums, kurš viņu tik ļoti ienīst. Un atkal nikni lūkodamies Oskaram acīs.

Bet tikmēr Glabiš bija jau iekārtu pārvērtis atpakaļ par uz muguras nesamu, lielu kasti. Tad viņš piegāja pie gūstekņiem un visiem saslēdz kājas, lai tie nevarētu ātri paskriet un aizbēgt. Kad tas bija izdarīts Glabiš pa vienam atbrīvoja gūstekņus no to metāla gredzeniem, kas visu šo laiku bija viņiem ap kaklu un kontrolēja viņus. Katrs kam tika noņemts gredzens izskatījās tā it kā būtu pamodies un īsti nesaprot, kas te notiek. Gūstekņu barā sākās panika, bļaustīšanās un raudāšana.

– AIZVERIETIES! – bļāva karavīri un ar pret cilvēkiem pavērstiem šķēpiem lika pārvietotie tuvāk portālam.

– Oskar! Oskar, kas te notiek? – ieraudzījusi savu brāli kliedz Māra.

– Nav ne jausmas! – atbildēja Oskars.

Tikmēr pie Māras piegāja tas pats radījums, kurš tik ļoti ienīda Oskaru un ar šķēpa otru galu iemauca Mārai pa vēderu, – Aizveries! – un tad smaidīdams paskatījās uz Oskaru.

– Tu maitas gabals! Panāc šurp, ja tev kaut kas manī nepatīk! Tikai piedur vēlreiz viņai roku! – Oskars bļāva mēģinādams izrauties no roku dzelžiem. Pie viņa piegāja tas pats kareivis. Tik tuvu, ka bija iespējams sajust viņa elpu.

– Kas tad nu? Nepatīk redzēt kā tavai māsai sāp? – pretīgi saldā balsī noteica zvērs. Bet tad viņa sejas izteiksme mainījās uz pilnīgi pretēju un radījums sāka kliegt, – Par to vajadzēja domāt pirms nogalināji manu brāli, sūda iezemieti!

– Kareivi, ejiet prom no viņa! – Krikoffs nobļāvās.

Kareivis kādu brīdi vēl lūkojās Oskaram acīs un tad piegāja pie profesora.

                – Es jums par viņu došu simtu!

                – Viņš man ir vērtīgāks.

                – Simtu piecdesmit?

                – Hmm .. nē tik un tā neatdošu.

Zvērs norūcās un aizgāja tālāk savās darīšanās. Pārējie karavīri nesot visādas mantas, piegāja pie lodes un kad zibens stars no tās skarā viņus tie pazuda atstājot aiz sevis gaišu apveidu, kurš jau pēc īsa mirkļa izgaisa. Ja iepriekš, kad kāds uz tejieni atteleportējās, gaismas vilnis izstarojās pa visu apkārtni tad tagad kad viņi devās pretējā virzienā – gaisma kā tāds stabs vērsās pret debesīm. Visas mantas un daļa gūstekņu jau pēc piecpadsmit minūtēm bija nozudušas portālā. Palikuši bija četri karavīri, ieskaitot To radījumu, profesors Krikoffs, viņa palīgs Glabiš un daži gūstekņi – Oskars, Māra, Kārlis un vēl divas sievietes. Glabiš piegāja pie Oskara un atbrīvoja no važām, bet atstājot tās, kuras bija uz kājām. Portālā nozuda divi karavīri sev līdzi paņemot abas sievietes un Kārli. Tagad tajā gatavojās nozust pārējie, bet pirms viņi bija pietuvojušies tas pats radījums vairs nevarēja izturēt un piegāja pie Krikoffa.

                – Četrisimti.

Glabiš, kurš turēja pie rokas Oskaru, palūkojās uz savu saimnieku. Krikoffs piekrītoši pamāja un Glabiš atdeva Oskaru tam pašam ķirzakveidīgajam.

                – Izskatās, ka tu tiešām ļoti gribi šo iezemieti.

Kareivis neatbildēja, bet tikai izvilka no somas mazu cilindrisku priekšmetu. Tas bija sudraba krāsā ar vairākiem gredzeniem uz tā un otrā galā bija iemontēta stikla plāksnīte. Radījums paris reizes pagrieza dažus no gredzeniem un tad pavērsa to pret Krikoffu. Profesors bija izņēmis tādu pašu cilindru tikai melnu ar zelta krāsas gredzeniem. Kad viņi savienoja savus dīvainās lietiņas tad Krikoffa cilindra ekrānā iedegās dažādi simboli. Krikoffs pamāja palikušajam karavīram, kurš eskortēja Māru un viņi tuvojās portālam.

                – Oskar, kas notiek?

                – Viss būs labi. – atbildēja Oskars, bet skaidri apzinoties, ka nekas nav labi. Bet viņš cerēja, ka vismaz māsa to neieraudzīs.

                Radījums pavilka Oskaru malā un nostājās viņam pretī. Sejā tam parādījās smaids, liels smaids, kā bērnam, kurš ir dabūjis savu kāroto lietu. Kareivis nekavējas – ātri izvilka dunci un ietrieca to Oskaram vēderā.

                – Oskar! Nē .. nē! Oskar! – Māra šausmās, ar asarām acīs iekliedzās un tad nozuda portālā.

Oskars saķēris vēderu gulēja zemē un vaidēja. Tās bija nepanesamas sāpes kādas viņš nekad vēl nebija izjutis. Radījums, pāris reizes apgriežot dunci savās četrpirkstu rokās nemaz nesteidzās piebeigt savu upuri. Viņš vēlējās to izbaudīt. Bet tas laikam nebija lemts. Šāviena troksnis un radījums kā tāda statuja nogāzās zemē. Kas to izdarīja? Vai viņa draugu, kas atgriezās mājā būtu sadabūjuši palīdzību? Nē, tas nav iespējams. Ne tik īsā laikā. Oskaram visas domas jau sāka lēnām migloties. Glābēji jau bija pieskrējuši klāt. Viņš apvēlās uz muguras un palūkojās uz debesīm gaidot savu nāvi, bet tā vietā virs viņa parādījās skaistas sievietes seja. Kas viņa bija, to sīkāk viņš saredzēt nepaspēja jo viss lēnām samiglojās. Vien paspēja sadzirdēt, ka tā nav latviešu valoda, bet gan kaut kur dzirdēta. Vācu? Jā, tā bija vācu valoda kādā sieviete skaļā balsī runāja. Pēdējais ko Oskars redzēja bija tas kā viņu paceļ no zemes un nes tuvāk spožajai lodei. Un tad kā zibens ķerts, ķermeni caurstrāvoja patīkams siltums un viss satumsa.

Kurp ved portāls? Kas notiks ar Māru un Kārli. Vai Oskars ir miris? Un kas bija šie glābēji? Atbildes uz to visu nākamajās daļās.