Eirotrips 2011 (+ video)155

1366 16

Šogad vēl episkāk.

Lai arī kā centos atrast kādu... Autors: Krutais Viesis Eirotrips 2011 (+ video)

Lai arī kā centos atrast kādu ceļabiedru - man tas neizdevās. Bet vai mani tas apturēja? Pšššš, nepavisam. Tagad esmu atpakaļ un varu izklāstīt jums savu "nelielo" episko stāstu.

Diskleimers:
- Raksts sākotnēji tika domāts citai auditorijai, tāpēc neņemiet vērā rakstīšanas stilu.
- Nekas nav piepušķots vai izdomāts, viss notika tieši tā, kā aprakstīts.

1. diena

It's a misty morning, varavīksne. Neviena cilvēka. Dodos viena pati uz tramvaja pieturu, neliels uztraukums. Izkāpju tramvaja galapunktā, noeju dažus kilometrus līdz tai vietai, kur pagājušo gadu sākām stopēt. Ilgi nebija jāgaida līdz mani paņēma viens jauks vecis un aizveda līdz Rucavai. Stāvu, dziedu un visādi citādi sevi izklaidēju. Kādas 15 minūtes visi man uzlika ignoru. Apstājas fūre ar jauku poli, kas nedaudz atgādina Luiju De Finesu, tikai ar diviem zobiem, khe. Saka, ka brauks līdz Polijai. SWEET! Second ride and I'm in Poland. Riktīgi foršs, runātīgs, smejas un pēc tam klepo. Ringtons viņam līdzīgs - smiekli un pēc tam dīvainas skaņas, kas manuprāt, bija klepus. Uzcienā ar alu un cīgām. Prātīgi stopētāji no tā laikam atteiktos *derp*. Ņemot vērā viņa iztrūkstošos zobus bija ārkārtīgi grūti sekot līdzi un saprast viņa teikto, tāpēc visbiežāk es atbildēju ar "aha" vai "da" vai "hehehe". Braucām cauri Lietuvai - četri stopētāju pāri uz ceļa. *grin* Jo vairāk runājām, jo vairāk es sapratu, ka viņš bija baigi sakarīgs. Abiem uznāca verbālā diareja. Nu, iespēju robežās. Ehh, kā man patīk šoferi, kuri ir dāsni smēķu dēvēji. Apstājamies uz brīdi padzert "kafku" (kafiju). Ik pa laikam viņš sarunājās pa rāciju un aiz garlaicības es piefiksēju 10 "hujus", 53 "kurvas". Atkal pauze, dzeram kafiju. "Ruskaje raģio - venķiļatori eta umeršije duši Karlsonov" (Krievu radio - ventilatori ir mirušas Karlsonu dvēseles) NULOOOOL. Iebraucām benzīntankā un foršā sievišķe ļāva man par brīvu aiziet uz WC <3. So far, so good. Vienu stundu bija pauze - gulēšanas laiks. Es vienkārši sēdēju fūrē un centos nenosalt. Neizbēgami, kaut kādā brīdī apsīka runas. Viņš mēģināja sakontaktēt LV fūri, kas mani varētu aizvest tālāk, bet tā uzlika ignoru. Ahh, īsta latvju dvēsele. Dzenoties pakaļ tai fūrei izbraucām cauri pilsētai Pjatņica. Braucam cauri Pjatņicai pjatņicā. Nais. Izmeta mani ārā kaut kur Polijā. Nostopēju izskatīgu poļu biznesmen-personu, tas aizveda līdz foršai vietai, kur blakus ielai ir Statoils. Sajutos kā baigais hārdkōr stopētājs, tāpēc nolēmu uztaisīt Roltonu. Pačiloju staķikā un izlēmu, ka vajag pajautāt vai nevar pie kādas mājas pagalmā uzcelt telti. Piegāju pie kādas sievietes un tā laipni mani ieaicināja iekšā pie sevis, pabaroja, iedeva istabu, dušu, bija jauka unununun, jā. <3 Pirmā dienai beidzās veiksmīgi. Iztērētā nauda - 0.00 LS

izveidot rakstu izveidot testu

2. diena

Ir 6:00 no rīta. Un rīts ir brīnišķīgs. Brokastis un esmu uz šosejas. Pirms manis stāv kaut kādi divi pseido stopētāji, kas šķībi uz mani blenž, but whatever. Apstājas sieviete Fiat pandā, kuras durvis netaisījās ciet, so man nācās tās turēt ar abām rokām. Jauks dienas sākums, nevertheless. Pēc tam sekoja jauks onka, kurš izbrauca cauri Varšavai tajā neapstājoties (!!!!) Ahahā! I've dodged Warszaw! Take that you ATM-less pit! Sēžu pie kāda benzīntanka ārpus pilsētas robežas, pienāk parunāties divi piedzērušies poļi. Meh, nekas interesants. Apstājas džeks, apmēram 30 gadus vecs, ar breketēm. Vismaz viņš klausījās sakarīgu mūziku. Pēc tam, kaut kādā mazā pilsētelē mani paņem forša sieviete, kura iedeva savu epastu un numuru, ja gadījumā man nav kur palikt. Eju Poznaņas virzienā, skatos, kaut kāds fūres šoferis sauc. Tāds iesvīdis, resns. Saka, ka varot mani izmest Poznaņas virzienā, viņam tikai vajagot iekrāmēt...kaut ko. Fūrē. Oukei. Iebraucam kaut kādā bezmazvai pamestā rūpnīcā un man jau likās, ka mana dzīve beigsies, bet nē. Viņš iekrāmēja ogles un mēs kratījāmies Poznaņas virzienā. Vienu brīdi viņš kaut ko pateica, un es skaidri sadzirdēju vārdu "sekss", attiecīgi, mana atbilde bija - nopietna sejas izteiksme un "nēnēnēnēnē". Uz ko viņš reaģēja normāli. Izmet uz Poznaņas šosejas. Pa ceļam pazaudēju visas savas šiltis, bet whatever. Paņem kāds mīlīgs polis zaļā golfā, ar brūnām acīm. Klausās kaut kādu sieviešu grupu. AWW, vai tas nav bezgala mīlīgi?! Anyway, atkal mani izmet kaut kur (fak, es brīnos kā es vispār nenomaldījos nevienā brīdī, jo es gandrīz 90% gadījumos nezināju, kur atrodos) un mani paņēma kāds nenormāli foršs pusmūža pāris. Viņi bija kā divi iemīlējušies jaunieši. Tas bija tik forši. Uzlika Eltona Džona labāko dziesmu izlasi (midi fonogrammas) un dungoja līdzi. Kad kāpu ārā, prasīja, vai man nevajag naudu/cigaretes. Teicu, ka viss ok. Tad džeks no maka izvilka Jāņa Pāvila II bildi un iedeva man to, lai man veicas. Tas man likās ārkārtīgi sirsnīgi un mīļi. Nākamais džeks, mani izmeta ļoti labā vietā - šosejā Berlīnes virzienā. Bija skaists vakars, saule lēnām rietēja. Es aizvilkos uz turpat netālu esošo benzīntanku, paēdu, kādu brīdi vēl pasēdēju un devos atpakaļ uz to ideālo vietu stopēt tālāk. Tālumā redzu, tuvojas spīžīgs Rolls Roiss ar stūri otrajā pusē. Un pie stūres sēž plikpaurans onka. OMFG, I kid you not, tas bija Ozs Klārks. Jā, tieši tas vecis, kas ar Džeimsu Meju filmējās Oz & James booze cruise sērijās. Žēl, ka neapstājās. *sad violin music* Anyway, man uzlabojās garīgais un turpināju stopēt. Apstājas ūsains polis furgonā. Arī, izrādās, jauks. Nopērk kafiju, cienā ar cīgām. Pēc kāda laika tiek uzdoti dažādi jautājumi, ķip, joka pēc. Tev ir zēns? Nezinu ko atbildēt, poliski nesaprotu, tāpēc liekas, ka vienmēr tieši uz tāda veida jautājumiem atbildu nepareizi.Ap 00:00 iebraucam Doičlandā. Robežsardze izdomā pārbaudīt visu viņa furgonu un manu somu arī pie reizes. Viņi burtiski atvelk suni un ceļ to iekšā furgonā, bet tas neko nedara. Poor doggy. Viņš tikai grib lai viņu pabaro un pakasa vēderiņu nevis liek tam ošņāt kaut kādas mantas un kastes. Ūsainis saka, ka brauks līdz Nīderlandei. Eh, vienalga, izdomāju neapstāties vācijā. Braucam, braucam, es miegu ciet, krītu uz sāniem and what not. Trijos iebraucam stāvvietā. Es uzreiz izvelku savu telti un dodos ideālā mauriņa meklējumos. Diemžēl, labākais ko atradu bija zeme ar dažiem zāles stobriņiem aiz krūmiem. Es biju tik nogurusi, ka man likās, ka kāds staigā aiz krūmiem. Arī telti man neizdevās uzcelt ātrāk par pusstundu. Un vēl, laikam es sāku runāt pati ar sevi. Ieritinājos guļammaisā, nazis rokā. Aizmiegu.

3. diena

6:00 no rīta pamostos no lietus. Cik jauki. Pēkšņi viss mans lielais "into the wild (sorta) yo yo" gars noplaka, bet divi apēstie roltoni palīdzēja, Izrāpoju no telts, saliku to un ap astoņiem jau biju gatava izbraukšanai. Padzēru kafiju, pasildījos saulē un pēc tikai 3 stundām miega es atkal kratījos ceļā. Ā, un es ārkārtīgi centos nesmieties ik reizi, kad viņš mani sauca par "Krisju". Kas par brīnumu - es atkal miegu ciet. Couldn't help but notice - vācieši ģērbjas dīvaini. Diezgan ilgi braucām, viņš meta baigos jokus pa rāciju ar savu pacančiku kas brauca mums aiz muguras un drīz vien mēs bijām tuvu Nīderlandei. Izmeta mani pirmajā benzīntankā. Uzreiz parādās interesanta tauta un visi prot angliski, haleluja! Čiloju benzīntankā, nekādas steigas.Piebrauc stilīgs, liels džips, kurā sēž vecs onka un sauc pie sevis. Saka, ka var pavest kādu gabalu. Izrādās, viņš pats ir stopējis, sarakstījis grāmatu par mūziku, organizē klasiskās mūzikas koncertus vācijā. Jauki padiskutējām par mūziku, nežēlīgi foršs onka. Piebraucam nākamajā benzīntankā. Atkal čiliņš. Palūdzu uzlādēt mobilo, izlemju patērēt srs bsns monies - 1 eiro. Nopirku šoķeni. Big money spendin'. Izlēmu paprasīt kādam, vai nevar aizvest. Viena francūziete atsaka. Pieeju pie viena džeka, šis tā dīvaini paskatās, bet saka, ka tomēr aizvedīs. Sākām runāt, izrādās, šis no LT, prot krieviski. Pozitīvs un jauks džeks, forši parunājām, viņš aizrautīgi stāstīja par savu mīļāko grupu. Aizbraucām līdz Amsterdamai "ar vējiņu". Novēlēja jauku atpūtu un aizbrauca. Es izlemju uz centru iet ar kājām. Soma liekas ultra smaga, tāpēc apsēžos uz kādu laiciņu. Burtiski pēc pāris minūtēm pabrauc ar riteni garām kāds melnādains vīrietis un parāda milzīgu....zobainu smaidu (and what did you think?!). Ticiet man, jums arī uznāktu rēka un jūs pasmaidītu pretī. Izņemot, ja esat rasists. Pēc kādas minūtes, šis atbrauc atpakaļ. Džerijs vārdā. Prasa, no kurienes esmu, kurp dodos, vai man vispār ir kur palikt. Saku, ka nē. Šis vēsi paziņo, ka varu palikt pie viņa un ka viņa dzīvoklis esot piecu minūšu attālumā. Bija 12:00 no rīta un savā prātiņā es padomāju, ka ja kaut kas slikts notiks, es vienmēr varu izlekt pa logu. Anyway, man bija nedaudz bail, taču sekoju viņam. Viņš paprasīja cik man gadu, teicu, ka 18. Viņam esot 64. YEAH RIGHT, labs joks. Viņš neizskatījās vecāks par 40. Aizejam uz viņa māju. Šis piedāvā kafiju, cepumus, all that sugary goodness. Man bija nedaudz šaubas, tāpēc nolēmu izprāšņāt viņu vairāk. Izrādās, viņš ir rasta, uzaudzis 8 bērnu ģimenē Surinamā, dzīvo kopā ar brāli, vairs nepīpē zāli un nedzer un viņam patiešām IR 64. Tajā brīdī es nedaudz nomierinājos. Rasta opītis. Aww. Nedaudz parunājam - tiešām jauks onk...opītis. Un nežēlīgi čilīgs pīpētājs. It's amazing. Prasa, vai es gribu Mēriju Džeinu pasaukt ciemā. Labi, ejam uz veikalu. Tātad, pie mums iegriezās Mērija "Katls" Džeina. Viņa bija atraitne. Un balta. Un Džerijs maksāja par taksi. Sweet! Vakarā čils. Parunājam ar Mēriju. Es varu sacīt tikai vienu - kad Mērija ir ciemos, es kļūstu par ĢENIĀLU ķīniešu filmu komentatoru. Nekādas uzmākšanās, vienkārši relaksācija un daudz episki-stulbu ķīniešu filmu. 19:00 es eju čučiņāt.

4. diena
Visu dienu relaksācija, garšīgs kakao, cepumi, Mērija, ķīniešu filmas. Ahh. *derp* Vakarā atnāk viņa brālis, kuram, ja nešaubos, bija ap 80. Bet viņš arī izskatījās kaut kur uz 40 gadiem. Vienkārši uat ze fek. Agri dodos gulēt.

5. diena
Atkal tas pats. Izdzēru kādas 3489534895 tases kakao. Vēl joprojām nekādas uzmākšanās. Shitty chinese movies all the way!!!111oneone. Džerijs satin pārējos džointus nākamajām dienām. Uzdāvina man 3 ķīniešu mūvijus, iedod ēdienu un veselu bundžu kakao. NAIS! Diemžēl, viņš neiedeva man ģeniālāko no visām filmām - Kiltro. Ak. Dievs. Ja pie jums kādreiz ciemā atnāk Mērija - NOKAČĀJIET KILTRO! Tas ir tā vērts. Līdz vakaram sēdējām, čilojām paskatījāmies Family Guy, South Park, Simpsonus un jauno Ofisu (VILS FARELS SŪKĀ!). Ap septiņiem atkal uznāca miegulis.
Iztērātā nauda - 1 eiro.

6.diena

Agrs rīts, ceļamies četros, jo Džerijam jāčāpo uz darbu un es dodos prom. Duša, brokastis.Pastaiga pa rīta Amsterdamu. Esmu centrālajā parkā, viena pati. VIENA PATI. Ir pus seši un rīts ir fantastisks. Daži cilvēki skrien, rosās pīles un resni, baložiem līdzīgi putni. Es uzdzeru neiedomājami garšīgu ananāsu dzērienu un vienkārši baudu svaigu gaisu. Bliss. Viens vienīgs bezpajumtnieks klusi aizčāpo garām un viņam līdzi seko suņuks. Somā vēl stāv 3...Mērijas. Tīhī. Viens patraka izskata vecis paprasīja vienu cigareti un apsēdās soliņu tālāk. Ak jā, Džerijas man iedeva divas pačkas kvalitatīvu Sjurnamas cigarešu (Sjurnama un kvalitāte? Varat iedomāties - jā!). Tas bija tik neaprakstāmi brīnišķīgi vērot, kā pīļu ģimenīte rosās dīķī, atspirdzinošā, saulainā rītā. Eh, paldies, Mērij, ka palīdzi man novērtēt šādus sīkumus. Žēl, ka tev Latvijā būtu legālas problēmas un tu nevari atbraukt ciemos. Man uznāca rēka (diez kāpēc?) par mazu, resnu vecīti, kas pieskrēja pie dīķa un sāka vingrot. Diemžēl, kā es sniedzos pēc kameras, viņš pazuda. Dīķim kādu laiku skrēja apkārt mīlīgs suņuks un kāds vīrietis (kas, starp citu, izskatījās pēc Džuljena Asanža) ar riteni atveda savu mazo meitiņu paskatīties uz pīlēm. Šis rīts ir vienkārši neaprakstāmi skaists un man skan "The Bonny Light Horseman". Damn. I did not feel lonesome at all. I had been struck by the beauty of this moment and left stunned in ave. (Pretty much stunned, or should I say "stoned"? *winkity wink* for two friggin' hours). Trololo par vecenīti ar dārgu spoguļkameru, kas pagāja garām šim skatam lai nofočētu kaut kādu sakaltušu puķu dobi ēnā. Trakais profesors otro reizi nāca prasīt cīgu. Man jau nav žēl padalīties ar vēzi ar tādu cilvēku, kurš ar tik pat lielu entuziasmu vēroja apkārt notiekošo. Gāju pastaigāt pa pilsētu. Atradu mazu, tukšu Coffee shop'u ar jauku viesmīli un kādu laiku pasēdēju tur. Pasaucu Mēriju. Žēl, ka mūzika tur galīgi sūkāja. Izklausījās pēc bītboxojoša putekļusūcēja. Kad jutu, ka ir laiks doties prom, izbraucu ārpus centra. Nevajadzēja ilgi gaidīt - apstājās kāds arābs ar taksi, diemžēl, viņam bija izsaukums un viņš mani atstāja kaut kur. Nākamais apstājās kāds Nīderlandietis, kas dienē Afganistānā. Izmeta pie benzīntanka. Izlēmu piepildīt kuņģi ar dažādiem labumiem, ko piedāvā Eiropas "lētie" benzīntanki. Kamēr sēdēju, man piegāja klāt kāds francūzis ar diviem sīkajiem. Kāds pārsteigums - angliski nerunā. Kādu minūti cenšamies viens otru saprast, taču šis kaut ko noburkšķ, pagriežas un aiziet. Man jau likās, ka šim vienkārši apnika ar mani tukši muldēt, bet nē, izrādās, šis pasauca tulku. Viņš tik ļoti centās kaut ko izdarīt manis labā, bet es neko nesapratu no viņa teiktā. Braucam, braucam, pat nezinu uz kurieni, tikai to, ka šī mistiskā vieta atrodas kaut kur Beļģijā. Un tā ir....*drum roll* Antverpena! Izmet mani centrā. Es domāju, ka fiksi stopēšos ārā jo bija jau 19:30, bet...nē...superskaista pilsēta. Čiloju pie beņķpieminekļa pretī centrālajai stacijai. Pagaidām sanācis daudz čilot. Pilsēta bija tik skaista, ka izlēmu pa nakti pastaigāties apkārt. Cenas te ir neiedomājami augstas, bet, DAYUM, mega lielā Doritos paka par pusotru eiro. Ja ņem vērā, ka pa to naudu neko jēdzīgu nevar nopirkt - let's get faaaat! Indian convenient stores FTW! Sanāca kādas trīs reizes noiet gar kaut kādu bāru, kur kaut kāds rižs, iereibis īr-biznesmen-cilvēks visu laiku skatījās uz mani un smaidīja. Lul. Atkal jau sēžu, klausos mūziku. Pienāk kaut kāds čalis un prasa cigareti. Man nav žēl. Sēžam apmēram metru viens no otra. Šis prasa, no kurienes esmu, ko šeit daru. Izstāstīju viņam savu stāstu. Šis saka, ka pa nakti centrā palikt nav labi un ka es varot palikt pie viņa, ja gribu. Kaut kā aizgāja saruna un izrādās, ka viņš gaidīja savu draudzeni, kura, diemžēl neieradās. Parādīja bildi. Likās jauks puika. Un mans feiskontrols mani arī šoreiz nepievīla. Sakarīgs, pat ļoti. Izskatījās kādus 25 gadus vecs, bet viņam bija tikai 18. Riks vārdā. Aizejam pie viņa, mazs dzīvoklis, ne īpaši sakārtots, bet pofig, galvenais, lai ir kur gulēt. Viņš ar savu draudzeni ir bijis uz Džastinu Bīberu. Viņš pats facepalm'oja par šo faktu. I couldn't help but nod. Pastāstīja par narkodīleriem kas dzīvo netālu un atgadījumiem, kad viņa dzīvoklī ir ielauzušies. Es cerēju, ka tas nenotiks, kamēr es tur atrodos. Parunājāmies un es devos pie miega.

7. diena

Pamodos 11:45, iegāju dušā. Riks pavadīja līdz stacijai (pa ceļam izgājām cauri ķīniešu rajoniņam, t'was cute) un es ar tramvaju izbraucu ārpus pilsētas. Atradu veikalu, nopirku ēdienu, sēdēju, gremoju. Pēc kāda laika devos stopēt. Kad nonācu uz šosejas sāka gāzt un man nācās meklēt patvērumu kaut kādā baseinu kompleksā. Vispār, no rīta grasījos baskot, bet lija. DAYUM! Stundu stāvēju, neviena maita neņēma. Kopumā kādas 3 stundas vazājos no vienas vietas uz otru, aizgāju divus kilometrus lietus laikā, caur tuneļiem un tādām figņām, līdz man pateica, ka tas nav pareizais ceļš. Beidzot, mani izglāba kāda sieviete un aizveda uz benzīntanku. Apsēdos uz apmales un vienkārši skatījos vienā punktā (drīz tā pārtapa par Krisijas šoferu atrašanas taktiku) un mani uzrunāja kaut kāds baigi izskatīgs vīrišķis vārdā Johans. Arī jaunībā ir stopējis. Sūdīgi tas, ka viņam likās, ka izmest mani lidostā būs laba ideja. Pasēdēju lidostā kādu laiku, pavēroju tautu un pagrauzu Doritos. Stāvēja vairāki vīrieši, kuri gaidīja kādu cilvēku vārdā Volvo. Kad apnika vērot apkārtni, devos ārpus lidostas, tiku ārā ejot cauri stāvvietai un nonācu galīgi neforšā vietā. Lai tiktu līdz benzīntankam, man bija jāšķērso MILZĪGA pļava un divi nožogoti autobāņi. Bet vai tā priekš manis ir problēma? Nebūt ne. Tiku līdz benzīntankam un sāku stopēt. Visi mani vienkārši ignorē. Atkal apsēžos un skatos vienā punktā. Piebrauc kāds skaists mulatveidīgs džeks. Draudzīgs, foršs, strādā tūrismā. Aizved uz benzīntanku, kas ir uz šosejas, kas ved uz Luksemburgas pusi. Nonāku benzīntankā, nolemju paēst, pēc tam vienkārši kādam paprasīt, vai nedodas Luksemburgas virzienā. 3 mašīnas atteica, tad ieraudzīju, ka piebrauc vāģis ar L numuru. Saksēs, jā! Džeks aizved uz Luksemburgu. Viņš, izrādās, bija arī pirmais cilvēks ar humora izjūtu. Jauki parunājāmies, šis pastāstīja par saviem jaunības piedzīvojumiem. Visu laiku mani sauca par "tramp". Lol. Kad pietuvojāmies Luksemburgai, bija jau pusnakts un viņš teica, ka varu palikt pie viņa. WOOT! Nežēlīgi glīta māja. Maza, mīlīga indiešu sieva. Ahh, vismaz es neesmu uz ielas vai kaut kur teltī.
-Just in case - there's the fridge.
-No worries, I'm not hungry.
-What's gone is gone.
-Ok, I'll take the whole fridge then.

8. diena

8:00 no rīta piecēlos, izdušojos un devos pastaigā pa Luksemburgas centru. Nopirku ekstra dārgu bageti un šokolādi, pačiloju un aizpildīju kuņģi. Lēnā garā devos līdz centrālajai stacijai. Pa ceļam man piesējās kaut kādi čigāni, kuri mēģināja man atņemt telti. Kakas tādas. Atradu staciju. Izrādās, ka autiņš līdz Larochette (vieta, kurā man vajadzēja nonākt), maksāja tikai par desmit centiem mazāk nekā tualete stacijā (kura, starp citu, bija tā vērta, manuprāt).Nolēmu nedaudz pabaskot pie stacijas. Apsēdos, sāku spēlēt. Ar mani sāka runāt kaut kāds piedzēries melnādains jaunietis. Viņš baigi sajūsminājās un kopumā sameta kādus 4 eiro. Tad pienāca kaut kāds vecis - pēc izskata bomzis. Sāka stāstīt par to, ka spēlē grupā, kura ir baigi populāra, ka viņa balss līdzinās Axl'am Rose'am un vai es lūdzu nevarot nospēlēt Knockin' On Heaven's Door, lai viņš varētu nodemonstrēt savu balsi. Man nav ko zaudēt, sāku spēlēt...šis sāka nenormāli skaļi kviekt. Un tad es sapratu, ka man tomēr ir ko zaudēt - potenciālos naudas metējus. Ā, un vēl, ka viņa balss galīgi nav līdzīga Aksela balsij. Viņš vienkārši atbaidīja visus. Bet visi atskatījās. Pēc iespējas pieklājīgāk pateicu, ka vēlos paspēlēt pati un viņš, paldies Dievam, devās prom. Meta diezgan daudz cilvēku. Uz šilts uzrakstīju "Hungry Broke Traveling Folk" un viena sieviete piedāvāja nopirkt sendviču. Nezinu, kādēļ atteicos... Iemeta pat viens 10-12 gadīgs zēns. Kopumā spēlēju ap 40 minūtēm. Pienāca menti un paziņoja, ka baskošana visā Luksemburgā ir aizliegta. Paskatījos savā čeholā - ok, es dodos prom. Vēl paprasīju viņiem kur ir vajadzīgais perons, sametu naudu kabatā un gāju to skaitīt. Savācu 23 eiro ar kapeikām. Maks netaisījās ciet. NAIS! Pasēdēju kādu laiku un braucu uz Larochetti. Maza, skaista pilsētiņa ar pilsdrupām kalnos. Visi cilvēki laipni, smaidīgi. Ahh, I felt as though I was in a posh country village in France. Hosta sākumā nebija mājās, tāpēc aizgāju līdz veikaliņam, nopirku čipsus pa 19 centiem. Pēc kāda laika hosts ieradās. Kerina vārdā, 53 gadus veca, 3 suņu īpašniece, veģetāriete un vienkārši ārkārtīgi foršs cilvēks. Viņa iedeva man atsevišķu istabu, mēs diezgan ilgi runājām par mūziku un citām lietām. Viņai pašai pieder ap 2000 albūmu + mūzika, kas atrodas viņas stilīgajā kompī (apmēram metrs x metrs ekrāns). Aizbraucām pastaigāt pa laukiem ar suņiem, dabūju pafotografēt dabu. Vakarā paēdām pusdienas, viņa uzcienāja mani ar vīnu, ehh, vienkārši ideāli. Kerina man pastāstīja par saviem jaunības piedzīvojumiem, kas bija līdzīgi manējiem. Es nekad nespēju iedomāties, ka es tik labi sapratīšos ar cilvēku, kuram ir tik liela vecuma starpība. Viņa pastāstīja, ka jaunībā ir izmēģinājusi gandrīz visas iespējamās narkotikas un vienreiz pat savai draudzenei kēksiņos iecepa halucinogēnās sēnes. LOL. Viņai pat bija vairāki tetovējumi. Vienvārdsakot, jau pirmajā vakarā sapratu, ka ar hostu man ir nenormāli paveicies. Duša un dodos pie miera.

9. diena

Šī bija diena, kuru ļoti gaidīju. Šodien, tieši 18. jūnijā man bija jādodas uz Flogging Molly koncertu kaut kādā pilsētā, kas atradās zem Luksemburgas (Luksemburga ir arī Luksemburgas galvaspilsēta). Bija dažas problēmas. Pirmām kārtām, biļeti es pirku internetā, tāpēc man nebija ne jausmas, kā to dabūt, otrām kārtām, Larochette atradās pavisam citā Luksemburgas daļā. Pamodos 12:00, lēnā garā izdušojos, vēlviena jauka pastaiga ar suņiem. Kerina man uzraksta maršrutu, iedod līdzi ēdienu (aww), un piekodina, ka 00:00 man ir autobuss. Iedod vēl līdzi vēja jaku un četros es lidoju uz pieturu. Man nācās trīs reizes pārsēsties no autobusa uz vilcienu un tā tālāk. KNAPI paspēju, bet ap sešiem jau esmu pie Rockhal - vietas, kurā norisināsies grandiozais un gaidītais pasāciens. Eju visiem pēc kārtas prasīt kādā veidā es varu dabūt biļeti, ja es to nopirku internetā. Neviens nezin, tikai min, ka man vajadzētu vienkārši aiziet uz box office'u kolīdz atveras durvis. Pirms manis jau daži cilvēki ir ieradušies - kaut kādi francūži ar zaļiem matiem un divi amerikāņi. Divas stundas stāvēju pie durvīm, mazliet stresoju, jo nebiju pārliecināta par to, vai vispār dabūšu savu biļeti. Durvis atveras. Es fiksi tešos uz box office leti. JĀ! Dabūju savu biļeti un steigšus skrienu pie skatuves. Tieku pašā pašā pašā priekšā. Ehh, miers serdē un dvēselē. <3 Biju tik laimīga, ka man uznāca runājamais un sāku randomā runāt par Čārliju Šīnu ar blakusstāvošajiem jauniešiem (jo vienam bija ČŠ krekls). Izrādās, ka pusē deviņos koncertu sāks iesildītāj grupa - Radio Havanna. Tas nebija labi divu iemeslu dēļ - 00:00 man bija autobuss. Un man nepatīk iesildītāj grupas, ja es viņas nezinu. Njā, īpaši izcila viņa nebija, man personīgi nepatika. Beidzot, beidzot, redzu, ka FM skaņu veči sāk kārtot skatuvi. Tieši 21:00 uz skatuves parādās Flogging Molly. <3 Visi kviec, spiežas uz priekšu, cenšas tikt pirmajā rindā, bet es iekrampējos dzelzs žogā un nemaz nedomāju atdot savu vietu. Koncerts bija, well, vienkārši episks, hands down. Grupa, kura dzīvajā izklausās tik pat labi, ja ne pat labāk kā ierakstā viennozīmīgi ir retums. Man atkal gandrīz salauza ribas, jo mošs bija diezgan spēcīgs. Flogging Molly pirmo reizi uzstājās Luksemburgā un vienu brīdi es redzēju, ka ģitārists teica "Wow, this is amazing". You could read that from his lips. Tātad, visu sīkumos neizklāstīšu, pateikšu tikai to, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad es varēju normāli izlādēties izbaudot foršu mjuziku, ģeniālu performanci un vienkārši labi pavadīt laiku. Bija jau 23:30, bet grupa vēl spēlēja. Man bija izvēle, vai nu braukt mājās vai palikt līdz beigām un palikt pa nakti kaut kur. Un es, protams, izvēlējos otro variantu. Kad tika nospēlēta pēdējā dziesma un nodejota dejiņa pie "Always Look On The Bright Side Of Life", Deivs un Bridžeta pazuda (Solists un viņa sieva - fidla spēlētāja), bet pārējā grupa sāka mest skatītājiem dažādas lietas un beigās nokāpa no skatuves lai pateiktos visiem par to, ka atnāca un paspiest visiem rokas. That's something you don't always get from bands these days. Kad arī tas tika izdarīts, grupa vienkārši palika pie skatītājiem parunāties, pafočēties un tā tālāk. Te nu es izvilku savu didžital kemru un gāju fotogrāfiju medībās. Pirmajam piegāju klāt Metam - akordeona spēlētājam (un arī skeiterim). Paspiedu roku, pateicu ka koncerts bija faking dženiāls.
-...you know, I used to play the accordion for 7 years aswell.
-Hey, don't stop playing, the world needs more accordion players!
Nākamais upuris bija basists - Neitans. Viņu visi aplenca visvairāk, tāpēc neko vairāk par rokas paspiešanu un fotogrāfiju es nedabūju, jo mani vienkārši grūda ārā no pūļa. Tad es pamanīju, ka ģitārists - Deniss, ir ticis vaļā no daudziem faniem, so I approached him. Viņš visiem dalīja mediatorus ar grupas logo. Es dabūju divus, khe. Un vienu, ar kuru viņš pats ir spēlējis. <3 The usual - paspiedu roku, pateicu, ka koncis bija episks un vēl piebildu, ka es atstopējos no Latvijas, lai viņus redzētu.
-Really? You came all the way from Latvia? How old are you? What did your parents say?
-Yeah. I'm 18. Well, they were quite nervous, but they'll get over it.
Tad viņš iedeva roku un teica, lai viņam sekoju. (Everyone was jelly, muhahā). Piegājām pie stenda, kur pārdeva dažādas FM lietas - kreklus, albūmus, plakātus utt.
-Choose anything you want. Got the new album?
-Yeah, I got the album..soo, I'll get the shirt.
Viņš piegāja pie letes un pārdevējam (kas bija viens no viņu komandas locekļiem) teica, ka "lūk, šī meitene atstopējās no Latvijas un lai viņš padod to kreklu". Ak dievs, tajā brīdī man likās, ka vakars nevar izvērsties labāk. Iedevu viņam hagu.
-Why do you guys like us so much? We were in England and they didn't really like us.
-Pfff, how can we not appreciate a band that is this good?
Es viņam paprasīju, vai viņi nedomā kaut kad atbraukt uz Latviju, uz ko viņš man atbildēja, ka viņi to bija apsvēruši, tāpat arī ideju par Krieviju, bet tas ir atkarīgs nevis no viņiem, bet no festivālu/konču organizatoriem, kas grib viņus redzēt.
-Hey, do you have any ideas if there are any bars somewhere around here?
-I have no idea, unfortunately.
Vēlreiz pateicos par visu un tesos uz tualeti. Biju laimīga. Tad apskatījos pulkstenī, bija jau pusviens. Upsi. Izgāju ārā ievilkt dūmu, redzu, viņi visi lēnām dodas uz blakus esošo bāru. So I thought, es tāpat te palikšu visu nakti, so kāpēc gan neieiet? Redzu, Deniss, Neitans, Mets un Bobs (ar kuru bildi es dabūju nedaudz vēlāk) visi sēž, runājas ar faniem un tā tālāk. Un var redzēt, ka viņi to dara no sirds nevis aiz pieklājības. Pienāk klāt kaut kāds amerikānis, sākam runāties, šis dienā armijā. Jauks džeks. Abi nospriežam, ka būtu baigi forši, ja Deivs un Bridžeta arī kaut kad parādītos.Kamēr sēžu bārā, Neitans randomā saka "it's funny that this song (par Bobu Mārliju) became his biggest hit only a year after his death". Vēl mēs parunājāmies par tetovējumiem. Ahh, jauki. Izeju ārā ievilkt dūmu, mani uzrunā kāds džeks, kuru, man vismaz tā likās, esmu redzējusi iepriekš. Stāda sevi priekšā - Kriss. Flogging Molly skaņu vecis. Paprasa, kā man patika koncis, teicu, ka bija vienreizējs. Kaut kā aizgāja saruna and the next thing you know is, mēs abi esam tajā bārā, runājam par random lietām. Viņš visu laiku apbrīnoja manu apņēmību vienai pašai stopēt un tā tālāk. Pastāstīja nedaudz par sevi, teica, ka Mērija Džeina pie viņa nāk ciemos katru dienu, un ka viņš grasās to saukt tūlīt un vai es nevēlos pievienoties. Es atteicu, jo pie manis jau bija viesojušies Giness un Korona. (ak dievs, medaļa tiem, kas iebrauks šitajos murgojumos xD). Teicu viņam, ka sākumā gribēju redzēt FM Atēnās, bet diemžēl man bija problēmas ar biļetes iegādi, tāpēc esmu šeit - Luksemburgā.
-If you want to, I can get you a ticket to our last gig. Athens will be the final destination and then our tour ends.
Tajā brīdī man prātā radās dilemma. Grieķija vai Anglija? Fuck it, es padomāju.
-Great! I have more than 10 days, surely I can make it to Athens.
Viņš man iedeva savu e-pastu un teica, lai atrakstu viņam. Gājām atpakaļ bārā. Tur mums pievienojies kāds galīgi piedzēries vācu jaunietis. Viņš bija draudzīgs, bet, njā, galīgi piedzēries. Teica, ka baigi gribētu kādreiz atbraukt uz Latviju un ka mums noteikti jāsakontaktējas kaut kad un bla bla bla. Vēlreiz Krisam pajautāju, vai tiešām ir tā, ka no viņiem nav atkarīgs tas, kur viņi tūrēs. Viņš teica, ka lielākā vai mazākā mērā tā ir. Es pastāstīju viņam par LV festiem un viņš teica, ka ja kāds no organizatoriem gribētu viņus redzēt, viņi noteikti neatteiktos.
-Listen, you have my e-mail, if you want, you can arrange something.
Turu parā. Tas nozīmē, ka, iespējams, es spēšu atvilkt FM uz LV! Anyway, ap diviem viņiem nācās doties prom, es atvadījos, viņš teica, ka gaidīs manu meilu. Vācietis piedāvāja ar viņu un draugiem braukt uz centru kaut ko darīt, bet, diemžēl, taksists atteicās ņemt piecus cilvēkus. Ehh, nu neko. Gāju atpakaļ uz pieturu. Paldies dievam, tur bija kupola jumts, jo lija. Un bija arī tualete. Kaut kādā brīdī es apsēdos un aizmigu. Nejau tualetē, bet uz soliņa.

10. diena

7:00 no rīta, nogurusi, nosalusi, vilkos uz pirmo vilcienu. Drīz vien esmu Luksemburgas stacijā. Diemžēl, trīs stundas jāgaida līdz pirmajam autiņam. Nopērku ēdienu, kafiju (bulciņa tur maksāja 2 eiro!!!!!), sēžu, sildos un piepildu kuņģi. Aizgāju uz uzgaidāmo telpu. Apsēžos un vēroju tautu - dažādas rases, nacionalitātes un tā tālāk. Ievēroju kaut kādu veci rozā džemperī ar v-griezumu, kurš uz mani skatījās. Es biju tik miegaina, ka man negribējās celties un iet prom, tāpēc bija vienalga. Pēc kāda laika izgāju ārā, atnācu atpakaļ, skatos, šis staigā apkārt un ik pa laikam noglūn. Pēc tam šis apsēžas man pretējā krēslu rindā. Manā prātā, domu burbulī lidinās liels "WTF", bet mani tas savā ziņā uzjautrina. Pēc kāda laika izeju ievilkt dūmu, skatos, šis arī iziet ārā. Pagriežu galvu un redzu acu pāri, kas skatās uz mani. Viņš bija paslēpies aiz staba. Knapi noturējos nesmiedamās. Nulol. Eju atpakaļ uz uzgaidāmo telpu. Šis pēc kāda laika apsēžas man TIEŠI pretī. Vēlos precizēt, viņš galīgi neizskatījās draudīgs un visa situācija mani pamatīgi uzjautrināja. Kādu laiku sēdēju un centos nesmieties. Blakus man sēdēja kaut kāds vecs onka kurš VISU LAIKU runāja. Bez apstājas. V-griezums arī vienubrīd iesaistījās sarunā. Tad viņš sāka runāt ar kaut kādu meiteni, iedeva viņai savu sim karti. Tas viss likās faking dīvaini. It sevišķi, ja esi knapi nomodā. Kādu laiku V-griezums (īstenībā viņš izskatījās pēc Stīva Karela un uzvedās kā Maikls Skots. Kas ir tēls no Ofisa kuru spēlē Stīvs Karels. OMG!) nelika par sevi manīt. Un tad vienkārši WTF - viņš sāka staipīties. Tajā brīdī es gandrīz sāku skaļi lolot.Paskatījos pulkstenī - pusstunda līdz manam autiņam. Sāku biežāk mest acis uz V-griezumu un ievēroju, ka ik reizi, kad mūsu skatieni sastapās viņš vai nu pacēla uzacis vai ar galvu pamāja uz izeju. NULOOOOOOL. Es zinu, tas viss izklausās dīvaini, bet tajā brīdī, 11:00 no rīta, cilvēku pilnā uzgaidāmajā telpā man tas likās uzjautrinoši. Pēc 15 minūtēm devos uz peronu un man interesēja, vai viņš vilksies man pakaļ. Jā, viņš izgāja ārā, pārgāja pāri ielai, stāvēja vienā vietā un māja, lai sekoju viņam. Man bija 10 minūtes līdz autiņam. Noraidoši pamāju. Un ar roku parādīju, lai šis pats nāk šurp ja viņam kaut ko vajag. Un viņš tā arī izdarīja.
-Why do you randomly hang out at the station?
Uz ko šis gļumi paraustīja plecus. Sauca viņu Žuzeppe vai kaut kā tā. Angliski viņš neprata, tikai kaut ko ļurkstēja kaut kādā nezināmā valodā. Atbrauca mans autiņš, es viņam paziņoju, ka man jābrauc prom un iekāpu iekšā. Ehh, vismaz 3 stundas, kamēr gaidīju, man bija izklaide.
Drīz vien biju Larochettē. Kerina uztaisīja nenormāli gardas veģetāriešu vakariņas, vīns, jauka saruna. Vakarā mēs izbraucām ar riteņiem (un suņiem) gar mežu. Vakarā uzrakstīju Krisam epastu. Ja godīgi, man likās, ka viņš neatbildēs. Duša un beidzot miegs.

11. diena

Pieceļos 12:00. Kerinai darbs līdz astoņiem, tāpēc visu dienu faktiski esmu mājās, spēlēju ģitāru, atpūšos,izeju pastaigāt, paskatos filmu. Vakarā paskatījāmies Almost Famous un devāmies pie miera.

12. diena
Kerinai atkal darbs. Pieceļos 15:00, paēdu baigi garšīgos paštaisītos musli un riekstu sviestu sendvičus. Pabraukāju ar riteni un paspēlēju ģitāru. Vispār, es labprāt dzīvotu Luksemburgā - cilvēki ir jauki un laimīgi, daba ir neiedomājami skaista. Vienīgi cenas ir mazliet par traku. But then again, it is the richest country in the EU. Vēlāk noskatos dokumentālo filmu par Džo Strammeru, sagaidu Kerinu, vakariņas, vīns, miegs.

«‹ 1 2 3 »›

1366 16 155 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0