Eirotrips 2010 (+ foto)109

2. DIENA Cēlāmies agri no rīta, atvadījāmies no tās omes un vilkāmies pāri visām būvēm uz benzīntanku iztīrīt mūsu zobeļus un paēst. Gājām atpakaļ uz to pašu šoseju un jau pēc dažām minūtēm apstājās mašīna ar pensionāru. AWW. Viņš, izrādījās arī bija skolotājs. Daudz, protams mēs nerunājām, jo poļu valoda manām ausīm ir kā krievu valoda, tikai kas nāk no cilvēka, kura galva tiek skalota klozetpodā. Tajā pat mašīnā tika pārkāpts otrs likums - neaizmigt. Abas aizmigām. Ā, vēl viņš mūs cienāja ar zemenēm. Jauks onka. Pa ceļam uz Varšavu izdomājām, ka mums gribas ēst un izkāpām Varšavas centrā. Tā bija liela kļūda. Nonācām līdz veikalam (aizturējām visus cilvēkus jo nesapratām ka ar karti var norēķināties tikai sākot ar 10 zlotiem), nopirkām maizi un sieru, pagremojām un gājām stopēt. Bija kādi 30 grādi, neviens neapstājas. Visi saka, ka vajagot iet ārpus centra un stopēt tur. OK, tikai mums nav skaidras naudas. Un tādas ekstras kā bankomāti, izrādās, Varšavā arī nav. Nu, vismaz tā mums likās jo mēs tādu meklējām veselas fakenas 4 stundas! Atradām, izņēmām naudu un tuntulējāmies līdz autiņam. Bija tik jauki atsēdināt savu dibuā uz relatīvi mīkstā autobusa sēdekļa. Lieki piebilst ka tad jau mēs smirdējām diezgan neforši. Vēl pirms izkāpšanas autobuss strauji pagriezās un es kā valis uzkritu virsū somām un kādas 4 minūtes rēcu un necēlos. Tajā laikā mēs jau zinājām vienu būtisku frāzi - "tani sklep", kas nozīmē lēts veikals. Tāpēc, kad paprasot vietējiem vai tas veikals, pie kura izkāpām ir taņi skļeps, saņēmām jā bijām priecīgas bez gala un sākām mūsu shopping spree. Nopirkām salātus, pupas un devāmies atpakaļ uz šosejas. Ilgi neviens nestājās, bet tad beidzot apstājās kkāds vecis, kurš pats, izrādās ir stopējis. Teica, ka ja gribot "fun", jābrauc uz Nepālu.Pa rāciju paprasīja vai kāds nebrauc Poznaņas virzienā. Nākamais mūs savāca kaut kāds mulatveidīgais Fiat Pandā. Paveda mūs gabaliņu un izmeta atkal nekurienes vidū. Piebrauc kravas mašīna ar smaidīgu, diezgan jaunu poli. Atkal bija jau saulriets, bet mēs vienalga kāpām iekšā. Nedrīkstējām zaudēt laiku, kuru mums tā jau laupīja Varšavas bankomāti, precīzāk, viņu neeksistēšana. Ā, aizmirsu piebilst, ka visiem teicām, ka mums ir 18 un 19 gadu. Anyway, puika pajautāja kur braucam, teicām, ka pēc iespējas tuvāk Poznaņai, šis teica, ka krietnu gabalu pavedīs tikai caur kaut kādām čuhņām apkārt policijai. Mums palika mazliet bail, bet tad atcerējāmies par manu trusty kitchen knive'u somā un tik kratelējāmies viņa netīrajā un pārbāztajā vāģī. Viņam skanēja kaut kāds stulbs poļu pankroks un es visu laiku centos ar guļammaisu neiebraukt milzīgajā šokolādes pleķī uz grīdas. Viņš mūs neizvaroja un nenosita, izkāpām kaut kādā miestiņā pie daudzām privātmājām. Šoreiz gan gājām uz smuku māju. Atvēra kāda laipna sieviete kura uzreiz mūs ieaicināja iekšā, ierādīja vietu viņu sakoptajā (paldies Dievam..) dārziņā un pat uzcienāja ar saldējumu un zemenēm. Apsolīja mums smirdulēm no rīta dušu. Aizgājām uz telti ēst mūsu pupiņas ar salātiem. Protams, bez katastrofām nekas nenotiek un viss pupiņu saturs izlija uz mana jau tā "tīrā" guļammaisa. Ehh, vismaz šoreiz zeme zem pakaļas bija taisna.

3. DIENA Piecēlāmies, izdušojāmies, mūs pabaroja un mēs atkal devāmies uz mūsu mājām - šoseju. Nepagāja ne pāris minūtes, kad apstājās evakuators. Jauks cilvēks, tikai ne īpaši runīgs, bet tā jau nekad nav problēma. Pabraucām kādu gabalu, tad mūs savāca divi jauni poļu džeki. Uzcienāja ar kkādu lēto poļu vīnu. Izlaida mūs galīgi kakainā vietā - tieši lielā, neforšā smilšu pleķī būvdarbu vidū. Man vēl šļopenes, so jūs varat iedomāties kas tas bija par skatu vēlāk. Tad vēl traktorists kas visu laiku brauca gar mūsu mantām rēca par mums. Stāvējām kādu stundu - neviens neapstājas. Uzrakstam uz kartona "Prosze!" (Lūdzu!) un jau pēc pāris minūtēm apstājas džipiņš, izlien ārā resnis - biezais. Iekāpjam iekšā, šis tāds runīgs, prasa no kurienes esam, uz kurieni braucam, utt, izrādās viņš pats 19 gadu vecumā ir stopējis pa Eiropu. Jauks vecis, tikai visu laiku lamājās. "O, jūs spēlējat ģitāru." "Jā" "Kādas grupas patīk?" "Bītli, Stones, Led Zep..." "....ou, Led Zeppelin! SMOKE ON THE WATER!" Paveda mūs kādus 20 km tālāk, kas bija ļoti jauki no viņa puses. Nostopējām nekurienes vidū vēlvienu kravas mašīnu. Braucot es vienmēr skatos pa logu un izvairos vērot šoferi. Ieva dara pretējo. Pēc nostāstiem tas esot bijis aizdomīgs, bet vienīgais ko es ievēroju bija "Illuminati" tetovējums uz rokas. LOLEZ. Izlaida gandrīz pie Vācijas robežas. Aizgājām uz veikalu, WC (kuras izlietnē man nācās mazgāt kājas dēļ ilgās stāvēšanas sūdu bedrē ), gājām stopēt tālāk. Es zināju, ka vācieši mums stāstīs par savām mašīnām. Tā arī bija, nostopējām smaidīgu resnu vācieti. Atkal sākām dzejolīti skaitīt...mums ir 18,19 gadi, esam no Letlandes utt. Viņš ne tikai Ievu garlaikoja ar to, kāds motors bija viņa mašīnā bet arī visu laiku spļaudījās. Btw, gandrīz NEVIENS nezināja par Latviju. Visi zināja Lietuvu, though. Izlaida pie Burger Kinga. Tā bija slikta vieta jo visi mūs apbrauca un gāja gremot, tāpēc uzrakstījām "Burger King - Nein, Berlin - JA!" uz šilts. Tāpat neviens neapstājas. Pedantie kakuļi. Neviens pat NEPASMAIDĪJA. Visi tik nopietni. Pagājām tālāk uz nekurieni, tur kādu stundu sēdējām, vērojām kā mežacūkas šķērso ielu. Apstājas sieviete. OMGOMGOMGOMG, SIEVIETE! Ļoti jauka, aizved mūs līdz uzpildes stacijai. Tad piestāja kāds gandrīz melnādains vīrietis. Bet mēs iekāpām. Trešais likums pārkāpts. Bet viņš izrādījās pilnīgi oukei. Riktīgs Berlīnietis. So you can imagine where he took us. Uz Berlīni, beidzot! Izkāpām un uzreiz sākām prasīt kur ir tuvākais klosteris. Tas izrādījās 5 min gājienā no tās vietas. Vuhū! Mums paveicās sarunāt (zīmju valodā) naktsmājas - liela banketa zāle ar virtuvi un bāru iekšā klosterī. Mums pat atslēgas iedeva! Tad gājām pastaigāt pa to rajonu un iepirkt paiku. Mēs atradāmies kaut kādā geto veidīgā rajonā, nevar teikt na neomulīgi, bet diezgan netīrs, visi dzer uz ielām, suņi kakā kur grib. Veikalos nevar norēķināties ar karti, pff. Uz sieriem Twatlight uzlīmes. Nopirkām ņammu un devāmies atpakaļ izlūkot mūsu naktsmājas. Nu stilīgi, ko lai saka, pilna virtuve ar ēdienu, bārā kādas 92385 pudeles alkohola (kuru mēs nedzērām, protams. Tik nekaunīgas jau neesam.) Dīvaini. Paēdām, pirms gulētiešanas vēl pacīnījāmies ar milzīgu naktstauriņu un tad jau aizmigām.

4.,5. DIENA Ar ģeniālo taktiku, proti, tā randomā pajautāt priesterim kur tuvumā ir kāda maksas duša, es dabūju dušu for free. Stilīgajā priestera dzīvoklī. (Ak, es, riskētāja, khe khe) Ejot prom zeķe iekrita krūmā, but haz no fearz, Ieva is herez! Tad beidzot gājām uz centru. Ļoti skaista pilsēta, tiešām. Operatīvi atradām Brandenburgas (?) vārtus, nolikām ģitāras čeholu un sākām baskot. Viņiem tur bija kaut kāds koncis tāpēc cilvēku bija daudz. Uzrakstījām "Hungry buskers from Latvia" un visi domāja ka mēs esam no Ungārijas. Trīs stundas cepāmies saulē, bet nopelnījām 23 eiro (viens biznesmenis uzreiz ceineri iemeta), cepumu paku, divus banānus un 3 burgerus un sieriņus, kurus diemžēl atdevām kkādai čigānietei. Cilvēki mūs fočēja, filmēja, viena meitene pat apstājās un klausījās un teica, ka man esot skaista balss. AWWWWWWWWWWW. Tas bija pats foršākais. Apmēram uz to laiku kad mēs grasījāmies beigt atvilkās kkāds riktīgais ģitāras griezējs so mēs paņēmām panckas un devāmies tālāk. Meklējām bibliotēku, bet tur mums atteica pieeju internetam. Nu, neko. Gājām meklēt bāņus. Kādas 20 reizes izbraucām pa zaķi (viņiem tur kontrole nekad vispār nekāpj iekšā, laikam) līdz beidzot tikām līdz Potsdamai. Vispār, Vācijā nav tā kā pie mums - visi civilizēti, pieklājīgi, kārtīgi. Bija tik ļoti vienalga ka nolikām mūsu dibuā turpat uz zemes pie veikala un ēdām. Nostopējām vienu fūri (par laimi, jo mums sāka uzbrukt kaut kādi resni lidojoši kukaiņi) kura gribēja braukt pa nakti. Ehh, nu, tika pārkāpts ceturtais likums. Vācietis teica, ka pabrauks kādu gabaliņu, tad 2 stundas gulēs un tad mūs varēs atkal vest. Nu mums tas der. Viņš tāds runātīgs, baigi uzjautrinās par Ievu, ka viņa visu laiku mieg ciet, a es par to, ka viņam uz portatīvā stāvēja atvērts "Free Porno Gratis" un "Free Pornos" gūglē. Izmaksāja mums kafiju. Viņam bija ģeniāli smiekli, tādi kā trīsskanis. Piebraucām pieturas vietā un šis piedāvāja gulēt fūrē, mēs atteicāmies, izgājām pie benzīntanka, izklājām guļammaisu zālītē un vērojām zvaigznes. Pa starpu piebrauca kkāds bariņš jauniešu kas gribēja taisīt mambu vambu turpat krūmos, so mēs tēlojam, ka guļam. Uz mums, protams lūrēja kā uz dīvaiņiem, but whatever. Pagāja divas stundas, bet šoferis neceļas. Mēs jau sakrāmējušas mantas vienkārši sēžam uz somām pie benzīntanka. Par mums vēl ierēc kaut kādi divi čaļi. Trešā stunda paiet, viņš vēljoprojām guļ. Mums paliek auksti, tāpēc uzģērbjam trenuškas, sabāžam bikses villenēs un guļam turpat uz somām. Uz asfalta. Viens no džekiem pienāk uzprasīt no kurienes esam. No Letlandes. Atskan "ā..." un viņš aiziet. Pēc ceturtās stundas viņu pamodināja garām braucošais vistu karavāns un mēs mērkaķa ātrumā vienkārši ģērbām nost visas trenuškas (jūs nespējat iedomāties kā tie divi rēca) un gājām uz fūri. No rīta viņš bija īgns. Anyway, viņš mūs aizved un mēs atkal esam uz ceļa ar paceltu īkšķi. Apstājās viena fūre ar riktīgi foršo veci, kurš Ievai ļāva gulēt mums piedāvāja visādas ņammas un ļāva man izvēlēties mūziku. Kura starp citu viņam nebija kakaina ka VISIEM iepriekšējiem šoferiem. Ahh, mans papā garā bija ar mani. Paveda mūs gabaliņu, mēs atvadījāmies (nespēju nepateikt, ka viņam ir laba mūzikas gaume) un gaidījām nākamo fūri. Apstājās vēlviens foršs vācietis kas mums pastāstīja kā labāk braukt lai tiktu līdz Parīzei. Tad mums bija abām baigais miegulis un mēs visu laiku mašīnās aizmigām, respektīvi, neko daudz neatceros līdz vienam brīdim, kad gandrīz pie Beļģijas robežas nostopējam vienu veci. Viņš perfekti runāja angliski tāpēc pajautāju, vai viņš nav no GB, šis teica ka nē, bet dzīvojis esot. Māk franču, vācu, angļu valodas.Arī jaunībā stopējis. Apsolījās pavest līdz Luksemburgai, tā esot labāk līdz Parīzei tikt, ok. Iekāpjam iekšā, atlūztam ar mutēm vaļā, runājamies. -Mēs smirdam. -Es gribu dziedāt. -Viņš ir tik mīlīgs, kad viņš atvainojas (jā, viņš bija ļoti kārtīgs un visu laiku par visu atvainojās, which was kinda cute.) -Nabaga cilvēks, viņam jābrauc ar divām smirdulenēm... -Es tev pateiktu kaut ko rupju, bet es nevaru to atļauties.... -Ak dievs, cik debīli atlūzt ar muti vaļā.. -Ko viņš dzer? (Ieva, kad viņš palūdza padot pudeli no aizmugures.) -Kā lai es to zinu? -Nu tur uz pudeles nav rakstīts? -Tā ir kaut kāda stilīgā pudele. Es braucu, atlūztu, pieceļos, atkal atlūztu. Viņš paziņo, ka var mūs līdz Francijai aizvest. Juhū! Ideāli. Pēc kāda laika iebraucām Francijā, es atcerējos par savām derībām ar omu, ka tiksim līdz francijai un Ievai teicu "mēs to izdarījām". Un VIŅŠ piebalsoja. That was weird, bet nepievērsu tam uzmanību. Pēc kāda laika Ieva kaut ko man teica un viņš atkal piebalsoja. Kādu laiku braucām nesarunājāmies. Tad es Ievai skaļi paziņoju "man liekas, viņš prot Latviski.." Neko, klusums. Pēc kāda laika viņš jau atplaukst pavisam, paziņo, ka var mūs aizvest gandrīz līdz Parīzei. Ahh, vienkārši fantastiski. Piebraucam benzīntankā kādus 20 km no Parīzes, mēs kāpjam ārā, šis riktīgi smaida, es viņam paspiežu roku (kā nekā, cilvēks 5 stundas smaržoja mūsu "uzvaras smaku";), viņš vēl piedāvā pieiet pie mašīnām paprasīt vai kāds nebrauc uz Parīzi. Ok. Ieva pienāk un saka "mums ir divas problēmas..." "kādas? Kas? Man ir netīras bikses?" "Nē." "Viņam uz mobilā opcijas ir latviešu valodā". Mēs sākam rēkt vēderus turēdamas. Runājot par EPISKIEM FEILIEM. (Mēs smirdam...viņš ir tik mīlīgs...) Šis atnāk atpakaļ tikpat smaidīgs, mēs beidzam smieties, paņemam somas, paejam tālāk un atkal sākam rēkt kā trakas, redzam šis lēnām brauc, mēs atkal savaldamies, šis riktīgi smaida un māj, kaka tāds, mēs pamājam pretī un atkal sākam zviegt. Ahh. "Tagad mums jāprasa ne tikai dūjūspīkingliš, bet arī dūjūspīklettiš". Tieši tā, Iev. Anyways, bija jau kādi 22:00 un mēs gājām atkal stopēt. Viņiem benzīntankos ir mazu zaķīšu famīlijas kas vienkārši skraida apkārt. ICSOKJŪT! Nostopējam divus francūžus busiņā. Kādus 30 gadus veci, klausās Rihannu un dzied līdz. Riktīgi foršie, though, pieklājīgi n stuff. Paveda mūs gabaliņu, novēlēja jauki pavadīt laiku Parīzē un aizbrauca. Nostopējām vienu baigi fērlīgo francūzi kurš ne vārda angliski neprot. Kaut ko stāstīja, kamēr braucām cauri melno rajonam šis tik vīzdegunīgi tirināja plaukstas un skandināja "arabia, africa, bardak, bardak!". No tā mēs sapratām, ka tas rajons nav īpaši foršs. Viņš tāds arī izskatījās. Izlaida mūs centrā. Bija jau kādi pus divpadsmit, visur staigāja žūpas, draudīga paskata melnie utt. Pagājām garām Mūlenrūžai, bet Ievai negribējās stāvēt, so es nedabūju viņu nopikčerot. Domājām sameklēt hosteli. Paprasījām vienam francūzim un viņš mūs sāka vest. Viņš bija vienkārši viens no tiem cilvēkiem kurus es nevarētu paciest ilgāk par 4 minūtēm. Ja es nezinātu, ka daudzi francūži ir tādi, es domātu ka viņš ir pēdīgais gejs. Aizveda mūs uz kaut kādu pritonu kurš maksāja 40 eiro. Ieva sabesījās, mums piegāja klāt viens maziņš resns francūzis, uzlika savu labāko "whatchasaid?" sejas izteiksmi un rokas izplezdams Ievai paziņoja "čil uimin" un kādas 2 min tā vienkārši stāvēja. Tas bija smieklīgi. Izdomājām, ka labāk sameklēt klosteri. Paprasījām garāmejošam džekam vai viņš nevar mums pateikt kur ir tuvākais klosteris, šis pilnīgi savu Makbuku iznesa for us. <3 AWWEH. Tirinājāmies līdz metro, kur mums savukārt palīdzēja kāds jaunietis no ēģiptes. Vispār, viņi visi ir tik laipni, liekas, ka viņiem ir viss pasaules laiks. Viņi tev ne tikai paskaidro, bet arī aizved. Aizvilkāmies līdz klosterim nogurušas, netīras un mums neviens neatvēra. Mums bija tāds besis ka mēs nolēmām rīt vienkārši pirkt biļetes uz LV. Zvanījāmies kādu pusstundu tad vienkārši atmetām cerības, nolikām zem pakaļām šiltis un aizmigām turpat pie klostera. Uz asfalta. Atkal!

6. DIENA Agri no rīta piecēlāmies aizpampušas, izsalkušas, nogurušas, netīras. Vilkāmies līdz vietējam līderpraisam. Pa ceļam aizvilkāmies līdz Eifelim un Elizejas laukiem. Es biju diezgan vīlusies jo tur nav nemaz tik skaisti + viss netīrs. Atradām līderpraisu, nopirkām salātus, vīnu un līderpraisa Twixa versiju, grasījāmies iet baskot kad pēkšņi viss satumsa un sāka gāzt. Uzvilkām savus pončo, kas, starpcitu, lika mums izskatīties pēc Spančbobiem. Spončobobiem, that is. Jaukie cilvēki mūs nedzena ārā no līderpraisa tāpēc tur arī tusējām kamēr nepārgāja lietus. Baskot pārdomājām un centāmies tikt ārā no Parīzes. Izskatījāmies pēc kaut kādiem čupačupiem ar pončo pārvilktiem pār somām, bet who cares. Pa ceļam no Parīzes centra man piesējās kaut kāds čurka. That was disturbing. Atradām vietu un nosēdējām trīs stundas kamēr kāds apstājās. Nu labi, apstājas daudzi, tikai visi brauca uz citu pusi. Iekāpām pie viena francūža kurš mums pārmeta, ka mums vajadzētu maksāt par to, ka braucam ar autostopiem. Pff! Viņš brauca pie draudzenes un viņa mums piemeklēja foršu kempingu viņu miestiņā. Labākais bija tas, ka mums nebija ne jausmas kur atrodamies. Bet kempings bija burvelīgs. Tikai 9 eiro un mēs varējām nomazgāties, izmazgāt drēbes, baudīt mūsu lēto vīnu un smirdīgo sieru pie ezeriņa un gulēt uz TAISNA mauriņa. Ko mēs arī darījām. It was paradise. Tad vēl jaukā vadītāja mūs ar mašīnu aizveda līdz veikalam un atpakaļ. Ahh, visi cilvēki tur ir tik laipni...Izkarinājām mūsu drēbes un pantalonus pie telts un gājām gulēt. Tīras. <3

7. DIENA Piecēlāmies 15:00 jo es nevarēju piecelties no tik jauka miega. Izdzērām lētā vīna atliekas un gājām stopēt atkal. Pa ceļam atlūzu tāpēc neatceros daudzas mašīnas. Atceros tikai to, ka mūs kaut kur pie Beļģijas paņēma viens resns vecis. Domājām, ka kaut kāds dzērāj-izvarotājs. Angliski nerunāja. Braucam, braucam, tad viņš paziņo, ka viņam jāiebrauc uz mājām. Un tiešām, gandrīz pie Briseles viņš piebrauca pie mājām, iziet ārā smaidīga sieva un dēls. Viņi mums piedāvā palikt pie viņiem pa nakti. Bingo! Viņi abi izskatījās pēc Onslova un Margrietas, no kidding! Tas bija mīlīgi. Viņi bija ļoti jauki, mūs pabaroja, 22:00 ar mašīnu aizveda parādīt Briseli (nereāli skaista pilsēta) un iedeva istabu. Dabūjām arī pārlikt bildes flešā, tikai nelielas kļūmes dēļ es nezināmā vietā iekopēju visas apkaunojošās bildes viņam datorā. Bijām tik laimīgais aizmigt mīkstā gultiņā. Pa nakti kaut kādos 3:00 es piecēlos un domāju ka mēs esam fūres piekabē. LOL.

8. DIENA No rīta es atkal tiku dušā (WOOTYAY!), paēdām un Margrieta...err, tas ir jaukā sieviete mūs aizveda uz vietu, kur varot vislabāk stopēt. Mūs uz stundu aizturēja turpat notiekošais Tour De France (iespējams vienīgā reize, kad mēs bijām tik tuvu Robinam Viljamsam), bet tākā tā nav Latvija kur "Beidzas 13:00" nozīmētu, ka viņi sāktu domāt par barjeru novākšanu tikai ap četriem, tāpēc viss vienos tika operatīvi novākts un satiksme atjaunojās. Mūs paņēma biznesmenis, tad viens izskatīgs, jauns mulats fūrē, no kuras gandrīz izkritu, tad divi turki (mm, double menace) kuri izrādījās baigi foršie. Teica, ka varot mūs ar atlaidēm rezervēt Hilton viesnīcā. LOL. Nujā. Tad jau Nīderlandē pēdējais kas mūs veda taisni līdz Amsterdamai bija baigi draudzīgs nīderlandietis. Ar sevi iepazīstināja un uzreiz, pirmais ko teica bija, ka ja mēs domājam pirkt Mēriju Džeinu to labāk ir darīt Kafijas veikaliņos. Okz. Izkāpām Amsterdamas centrā. Ua ua fucking ui ua, nereāli skaista pilsēta un VISUR riteņi. Nolēmām, ka pa hosteli negribam maksāt 40 eiro, tāpēc dodamies uz staciju, noliekam mantas un ejam čekot pilsētu. Ejot uz staciju gājām cauri parkam kur kaut kāds smaidīgs hipijs man lūdza "vienu mūziku". Bet mēs steidzāmies. Iegājām Hempshop'ā. Iespaidīgi! Ejot ārā pārdevēja prasa "You guys interested in mushrooms?", mēs ar Ievu saskatamies "no thanks, maybe next time", pārdevēja uzsmaida un mēs ejam tālāk. Nenoturamies, ieejam pirmajā kafijas šopā un iegādājamies mēriju bez nekādām problēmām. Lēti arī. Lētākais bija 4 eiro, bet mēs jutāmies krutas tāpēc nepirkām galīgo lētuci. Nopirkām maizi, sieru, lētos čipsus un kolu un gājām uz parku. Pēc kāda laika palika jautri un par katru debīlāko sīkumu bija jāsmejas. Garām brauca policija ar ieslēgtām sirēnām un mums ar Ievu tas izklausījās pēc eņģeļu kora. Un lētie čipsi garšoja tā, it kā pats Dievs būtu nokāpis no mākoņa un pagatavojis tos tieši mums. Kādu laiciņu tur sēdējām un nemaz nepamanījām, ka satumsa. Tālumā redzējām divus streipuļojošus siluetus. Protams, apstājās pie mums. Repuļka un mulats. "O, jūs spēlējat ģitāru?", "Jā." "Nospēlē Tupaku." LOLEZ. Sāka mums sist kanti un bāzties virsū. Teica, ka vedīšot uz kino un prasīja numurus utt. Kad tas kļuva piedauzīgi mēs metāmies bēgt. Tikām ārā no parka un fiksi gājām uz staciju. Likās, ka gājām apļiem. Bet tad beidzot atradām staciju un varējām atsēdināt mūsu dibuā. Ieva atlūza bet es baudīju mūzikas burvību līdz viņa izdomāja vilkties lejā un rēcošs policistu bars mūs izdzina. Nu neko, gājām vazāties pa centru. Ieva vairākas reizes vienkārši apsēdās pie kaut kādiem siltiem ventilatoriem uz ielas. Strādnieki kas laboja ceļu par mums ierēca. Apsēdāmies uz soliņa, gandrīz aizmigām bet mūs nobiedēja viens melnais kas ar tādu entuziasmu ar mums sāka runāties, ka mēs salecāmies. Viņš tikai pateica, ka varam iet uz kaut kādu youth hosteli, bet viņš bija pārāk tālu, tāpēc mēs iekārtojāmies krēsliņos pie kādas vasaras kafejnīcas un baudījām mieru.

9. DIENA Ap sešiem gājām uz veikalu pēc ēdiena un satikām vēlvienu melnādainu džeku kas arī bija mūziķis un mums iedeva infu par kādu atvērtā mikrofona klubu Amsterdamā. Viņš bija foršs. Vēl mums pievienojās kaut kāds piedzēries ķēms kas žonglēja ar tupelēm un prasīja naudu. Paēdām un izdomājām pabaskot. Nekas nesanāca, neviens neko nemeta. Iemeta tikai viens emoveidīgs čalis. Paldies viņam par to. Mēs laikam galīgi kakaini izklausījāmies. Nu neko, izdomājām ko citu. Nedaudz Džeinas drosmei, izgriezām no kartona ģitāras un gājām pie stacijas "spēlēt". Kādas 15 min ākstījāmies, vairāk neizturējām saulē. Paņēmām somas un gājām tālāk. Aizmirsu pieminēt, ka Holande, tāpat kā Francija un Vācija ir patriotu pilnas zemes. Visur karodziņi. Tajā dienā, vispār, viņiem bija futbola mačs un uz ielām nebija gandrīz nevienas mašīnas. Par laimi mūs paņēma kāda jauka sieviete, kas brauca pie sava drauga. Viņa, izrādās, arī stopē. Palūdza draugam, vai nevaram palikt pa nakti pie viņa. Viņas draugu, starp citu, sauca Bē. Nu, grūti paskaidrot, bet izklausās pēc vemjoša cilvēka. Viņš mums atvēlēja savu īpašo piekabi ar matraci. Stilīgi. Izlietojām pēdējo Mēriju Džeinu un aizmigām kaut kur Nīderlandes laukos.

10. DIENA No rīta smaidīgā sieviete mūs pamodināja lai aizvestu uz autobāni. Jauki, tikai viņa mūs izmeta bāņa vidū. Toutalī nāt kūl. Stopējam , pēc kāda laiciņa apstājas mašīna un vadītājs brauc tieši tur kur mums vajag. Burtiski pēc vienas minūtes piebrauc Nīderlandes policai. "Jūs zināt, ka nedrīkst šeit stopēt?", "nē.....", "Vai tas šoferis gaida uz jums?", "nē...." (atā atā ideālais maršruts....). Policisti mūs tikai pabrīdināja un aizveda līdz benzīntankam. Izkravājām somas, apsēdāmies lai apspriestu ko darīt tālāk un burtiski pēc 4 min piebrauc Doičlandas menti. Pārbaudīt pasītes. Man jau sirds sāka pukstēt straujāk, domāju, nedod dievs ja izdomās vēl somas pārbaudīt. Bet nē. Paņēma pases. Oho, nepilngadīgās, domāja, ka tūlīt būs fun fun fun, bet tad pārbaudīja mūsu atļaujas, aprāvās, novēlēja jauku dienu un aizbrauca. HAHAHĒ! Ejam stopēt uz saliņu pie benzīntanka un pēc kādām 10 min ATKAL apstājas citi policisti un saka, ka mums jāiet uz benzīntanka beigām. Tā arī darām. Pastāvam kādas 10 min and what do you know? The fairy godmother came for a visit! NĀĀĀT! CETURTO REIZI polizei. Mēs viņus domās pasūtam trīs mājas tālāk un tik stopējam. Nostopējam nerunīgu veci kas mūs aizveda nevis līdz Hamburgai bet Hārburgai. Fail! Ar bāni pa zaķi atkal kratījāmies līdz Hamburgai. Visi skatās futbolu. Pfff. Aizgājām līdz veikala, apskatījāmies centru un gājām uz klosteri. Tur mūs nelaipna mūķene atšuva tāpēc ieriktējāmies turpat uz bruģa pie baznīcas. Izklājām guļammaisu, paēdām un aizmigām. A ko? Bija ērti, starp citu. Pa nakti pie mums piestreipuļoja kāds vīrietis vārdā Toast. Grauzdiņš teica, ka viņš mēdza pārnakšņot baznīcā, kad iedzēra lai nav jāiet tālu līdz mājām, bet tagad baznīca esot ciet. Nu neko. Novēlēja mums laimīgu ceļojumu un aizvilkās. Mēs jau ar Ievu runājām, ka ja tā būtu LV, tevi apzagtu, piekautu, izvarotu, nosistu un neviens pat nepienāktu klāt.