Šodien ir otrdiena, un pēdējo dienu laikā gandrīz nekas īpašs nav noticis. Visu laiku mani moka domas par to, ka es nevaru parunāt/iepazīties ar jebkuru cilvēku, kurš man iepatikās (pārsvarā, protams, ar meitenēm). Katru reizi, kad es kādu redzu, galvā parādās dažādas interesantas atrunas – un ko viņa par mani padomās?; ko par mani padomās cilvēki, kuri ir apkārt?; kāpēc tev to vajag?; viņa ir pārāk gara, pārāk vecā, un tā tālāk... Bet tad, kad iespēja palaista, tu saproti, cik stulbas bija tavas atrunas un problēma esi tu pats, jo tu vienkārši nobijies.
Agrāk es par to nekad nebiju aizdomājies un mani nemulsināja fakts, ka es nevaru iepazīties ar to, ar ko vēlos, tāpat nedomāju par to, cik grūts process ir jāiziet, lai veidotu attiecības. Randiņš jau ir domāts tam, lai cilvēki iepazītu viens otru tuvāk un saprastu, vai patīk viens otram, bet to taču var uzzināt arī stundas laikā – kāpēc mēs novilcinam šo procesu? Runājam par to, par ko abiem nav interesanti (radiniekiem, seriāliem, laikapstākļiem...) tikai tāpēc, lai uzturētu sarunu un neizrādītos neērtā situācija. Sanāk tā, ka mēs mānām, mokam paši sevi. Bet jā – mūs tā izaudzināja – tā darīja mūsu vecāki, tā dara visi apkārt, tāpēc tas arī ir pareizi, pat neprasi - kāpēc!
Pēdējā laikā tikai tādas domas ir manā galvā – es pamanu, cik stulbi apkārt lūkojas cilvēki, kuriem nepietiek attiecību ar sievietēm no malas. Viņi mēģina izcelties ar apģērbu, uzvedību, naudu, bet es redzu viņam cauri – es redzu, kāds viņš ir patiesībā. Laikam tāpēc, ka pats tāds esmu. Un es domāju, ka tādus cilvēkus nevar vainot, viņš vienkārši seko bara instinktam.
Vēl viena interesanta doma, par kuru es nesen domāju: par sievietēm un seksu. Principā viņas to grib tik pat ļoti kā vīrieši, bet ne vieniem, ne otriem tā nav pietiekoši, lielākoties tieši tās problēmas dēļ, ko es aprakstīju augstāk. Var teikt, ka sievietes dalās divās grupās: vienas piekrīt seksam tad, kad tu par viņu rūpējies ilgus mēnešus, tērē laiku, naudu, dāvini dāvanas, saki, ka tev patīk viņas draudzenes, vecāki. Kāpēc tā? Tāpēc ka, ja viņa ātrāk iedos, tad viņu sauks par mauku. Tieši tāpēc tikai pēc tam, kad tu būsi izdarījis visu, ko es minēju augstāk, viņa pateiks – „Labi, esi pelnījis”. Tādas meitenes principā var nosaukt par prostitūtām (nedusmojaties tikai, tas ir mans skatpunkts), jo viņas maina seksu pret kaut ko, bet jā, atkal – viņas nav vainīgas, vienkārši negrib, lai viņas uzskata par ielenēm u.t.t.
Otrā grupa ir tās, kuras piekrīt seksam vienkārši tāpat – viņām to vienkārši gribas, viņas sevi nemāna un dara to ar cilvēku, ar kuru grib. Cik un kad – viņas pašas izlemj. Šo meiteņu grupu var nosaukt par brīvājām.
Piekrist tādai idejai nav viegli, tas vienkārši neliekas loģiski, jo mēs visu dzīvi esam dzirdējuši pretējo . Cilvēki mēģina attālināt sievietes no vīriešiem, seksu pārvērš par kaut kādu elku, par mērķi. Sievietēm saka, lai viņas nav maukas, bet vīriešiem – lai viņi dabūtu seksu, no sākuma vajag kļūt par veci krutā mašīnā, dārgās drēbēs, bet lai būtu kruts, tev vajag naudu, bet te uzreiz – „Dēliņ, ja tu dzīvē gribi kaut ko sasniegt, tad tev ir labi jāmācās, lai iegūtu darbu prestižā kompānijā un saņemtu labu algu.”. Mums jau bērnībā iedveš to, ka mums jāizvēlas nevis tas, kas mums patīk, bet tas, kas tev atnesīs naudu un tas, kam piekritīs apkārtējie. Lūk tā strādā šī iekārta, ja mūsu publiku, pakārtesošos, sociumu tā var salīdzināt. Tagad mašīnā notiek izmaiņas, cilvēki beidzot sāk saprast, ka notiek.
