Ko darīt, ja ir viens divlatnieks, bet gribas divus?
Mēdz teikt, ka nav slikta viltojuma, ir tikai attiecīgais klients - pensionārs tirgū, pircējs sliktā apgaismojumā vai burzmā, kāds iereibis pilsonis vai steidzīgs jaunietis. Apskatot cilvēkiem "iesmērētās" naudaszīmes un monētas, jāsecina, ka izdomas krāpniekiem netrūkst. Naudu var sadalīt uz pusēm, no desmit latiem var uzmeistarot simtnieku, bet piecīšus var pacietīgi izzīmēt ar zaļu lodīšū pildspalvu.
Par viltošanu iemērc verdošā eļļā
Starp senākajām liecībām par naudas viltojumiem ir aptuveni 2500-3000 gadu veci teksti, kuros minēts - nāvessods būs tam, kuru pieķers šajā noziegumā. Cik vien ilgi pastāv nauda, tik cilvēkam ir bijusi kāre pie tās tik vieglākā ceļā. Monētas viltoja gan senie grieķi un romieši, gan citas tautas vēl krietni pirms Kristus dzimšanas. Senajā Grieķijā viltotāji veikli tika pie valsts zeltā kalto monētu atdarinājuma - krāpnieki monētu izgatavoja no vara un pārklāja to ar plānu zelta kārtiņu. Tirgotāji un augļotāji monētas īstumu pārbaudīja, liekot to uz zoba vai iegriežot. Sodi viltotājiem bija bargi. Piemēram, viduslaikos vieglas naudas tīkotājiem varēja piespriest iemērkšanu verdošā eļļā. Zobu spēku nesmādēja arī tirgus ļaudis un bodnieku starpkaru Latvijā - lauku tirgus dienas un ciemu bodes bija izplatīts viltotāju noieta tirgus. Savukārt šķēres viltojuma noteikšanai dažkārt izmanto arī mūsdienās, un pat pieredzējis naudas mijējs te var kļūdīties. Pirms pāris gadiem kādas Latvijas komercbankas kasieris klienta atnestos divlatniekus noturēja par viltotiem un ar asajām drēbnieka šķērēm aptuveni līdz trešdaļai sagrieza. Apmulsušais klients sabojāto naudu nodeva centrālajā bankā ekspertīzei, kura atzina to par īstu un apmainīja. Latvijas naudas viltojumi parādījās drīz pēc tam, kad bija izgatavotas neatkarīgās valsts pirmās naudaszīmes - Latvijas rubļi. Tos steigā drukāja 1919. gadā, zemā kvalitātē. Lielākoties viltotāji uzdarbojas Padomju Krievijā, lielos daudzumos drukājot 500 rubļu naudaszīmes, kas kvalitātes ziņā padevās itin tuvu īstajām. Pašmāju noziedzniekiem resursi bija par knapu, lai drukātu lielā skaitā, tāpēc nācās likt lietā izdomu. Īsto rubļu aversu un reversu drukāja uz divām atsevišķām loksnēm, kuras pē tam ar īpašu tehnoloģiju saspieda kopā. Krāpnieki abas puses atkal atplēsa vaļā, līmēja virsū zīdpapīru un laida apgrozībā. Citi saviem primitīvajiem darinājumiem izmantoja arī senseno triku ar paburzīšanu un nosmērēšanu, lai panāktu vecuma efektu un defekti nebūtu tik uzkrītoši. Noziedznieki negulēja arī 1922. gadā, kad rubļu rūpalam pienāca gals un par Latvijas nacionālo valūtu kļuva lats. Viens no krāšņākajiem jau vēlāko gadu stāstiem ir par kādu Voldemāru Baranņikovu, kurš ar savu rūpīgi zīmēto divdesmilatnieku par 79 santīmiem kādā lauku bodītē pirka dūmdesu. 20. gadus jauno grāmatsējēju, kuram "prāts nesoties uz zīmēšanu" noķēra un sodīja ar 2,8 gadiem spaidu darbos. Veiklā vīra banknotes no īstajām atšķīra kāds interesants apsekts. Uz īstajām bija uzraksts: "Pret šo naudaszīmi LAtvijas Banka izsniedz 5,80645 gramus zelta." Bet uz Baranņikova: "Par šo naudaszīmi Latvijas Banka neizsniedz zeltu."
Pats labākais viltojums - superdolārs
Starptautiskajā atbildīgo institūciju sabiedrībā šo viltoto simt dolāru banknoti sauc par superdolāru. No īstā to viesbiežāk atšķir tikai ar sarežģītu iekārtu palīdzību. Atšķirībā no lielākās daļas viltojumu tas ir drukāts ar naudaszīmju drukāšanas tehniku, izmantojot īstās izejvielas. Tapat kā īstās naudaszīmes, arī superdolārs ir izgatavots no izturīga kokvilnas un linu maisījuma papīra, kurā drošības pazīmes ir iestrādātas jau ražošanas procesā, piemēram, ūdenszīme un metāliskais diegs. Tas ir drukāts ar dobspiedi jeb intagliodruku, ko izmanto naudas un vērtspapīru drukāšanai. Īpaši rūpīgi pētot izgatavoto naudaszīmi, viltošanas eksperti var tajā pamanīt sīkas tipogrāfiski pieļautas kļūdas, piemēram, kāds ķeksītis ir aizpildīts ar kŗasu tur, kur īstajam dolāram nav. Turklāt šīs kļudas starp viltojumu sērijam atšķiras. Eksperti pieļauj, ka noziedznieki tās apzināti pieļāvuši, lai norēķinoties atpazītu paši savu produkciju. Superdolāri apgrozībā parādījās 90. gados, un pēdējā laikā to skaits sarūk.
