Latvijas pirmie aktieri21

Viļums Vēveris (1881—1910) bija latviešu aktieris un režisors Jaunajā Latviešu teātrī un dažādos Vācijas teātros. Viņš ir viens no 20. gadsimta sākuma latviešu teātra modernizētājiem. Vēveris dzimis un uzaudzis, domājams, Rīgā, trūcīgā ģimenē, kas spējusi nodrošināt viņam tikai pieticīgu izglītību. Taču pašizglītojoties Vēveris realizēja savu mīlestību uz teātri, daudz lasīdams sava laika modernos autorus. Ap gadsimtu miju viņš kļūst par Rīgas Latviešu biedrības teātra koristu, vēlāk par Pilsētas vācu teātra koristu. 1902. gadā, kad nodibinās Jaunais Latviešu teātris, Vēveris kļūst par tā aktieri un atveido vairākas nozīmīgas lomas. 1905. gadā Vēveris aizbrauca uz Berlīni un iestājas Emanuēla Reihera dramatiskās mākslas augstskolā. Viņš studijas beidza 1907. gadā un kļūst par Ķelnes teātra aktieri. Viņš pamet Ķelnes teātri, spēlē Kudovas kūrorta vasaras teātra trupā, rudenī kļūst par Pozenes (Poznaņas) provinces teātra aktieri, kurā viņam uztic nozīmīgas lomas. Brīvajā laikā Vēveris regulāri viesojas Latvijā un iestudē modernās dramaturģijas darbus kopā ar saviem draugiem un domubiedriem Birutu Skujenieci, Pāvilu Gruznu un Nadju Gruznu. Viņš pirmoreiz latviešu teātra vēsturē atteicās no sufliera klātbūtnes izrādē un pievērsa lielu uzmanību visu izrādes elementu saskaņotībai, lai nekas netraucētu aktieriem iedzīvināt savus tēlus. Viņa nozīmīgākais sasniegums režijā ir S. Pšibiševska lugas "Laime" iestudējums. Tomēr Vēveris nesaskatīja savu nākotni ne trūcīgajās iespējās, ko piedāvāja Latvijas teātri, ne arī uz Vācijas skatuvēm, kur viņš bija tikai nelielu lomu tēlotājs, un kur viņam nebija iespēju realizēt savas ieceres. Viņš nevienā teātrī nepalika ilgu laiku, viņa trauksmainais, nestabilais raksturs nespēja samierināties ar dzīves realitāti. 1910. gada 27. martā Vēveris atrasts nošāvies Berlīnes Tiergartenā, zooloģiskajā dārzā.

Tija Banga, īstajā vārdā Tija Kopštāle (1882 – 1957) bija latviešu aktrise un arī literāte. Tēlojusi daudzos iestudējumos, no kuriem vairāki ir būtiski Latvijas kultūras vēsturē. Piemēram, tēloja Spīdolu Raiņa lugas "Uguns un Nakts" pirmiestudējumā 1911. gadā, Āriju Raiņa lugas "Indulis un Ārija" pirmiestudējumā 1912. gadā, kā arī Zani Raiņa lugas "Pūt vējiņi" pirmiestudējumā 1914. gadā. Dzimusi strādnieku ģimenē. Mācījās Luterbaznīcas skolā. Aktrises gaitas sākusi XIX gadsimta beigās. No 1908. līdz 1915. gadam strādāja Jaunajā Rīgas teātrī. Strādājusi arī Padomju Latvijas Strādnieku teātrī, Liepājas, Ceļojošajā Jelgavas un Dailes teātrī. 1947. gadā aktrisei piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. Publicējusi arī dzejoļus, stāstus, lugas un memuārus.

Marija Leiko (1887 – 1938). 1910. un 1920. gados dzīvojusi Austroungārijā un Vācijā, kur bijusi veiksmīga aktrises karjera (teātrī un kino). Leiko un Lia Mara ir vienīgās starptautisku slavu un atzinību guvušās latviešu mēmā kino zvaigznes. Filmējusies arī pie vācu kinoekspresionisma klasiķa Frīdriha Vilhelma Mūrnava. Visvairāk kinolomu Leiko ir Johanesa Gutera (Johannes Guter) filmās. Vēl pirms došanās uz ārzemēm, Rīgā 20. gadsimta pašā sākumā spēlējusi "Apollo" teātrī Grīziņkalnā. Jau izveidojusi veiksmīgu karjeru Vācijā, bieži mēdza piedalīties izrādēs Latvijā, pamatā spēlējot Nacionālajā teātrī. Pārceļoties uz dzīvi Maskavā, pievienojās turienes latviešu teātra "Skatuve" trupai. 1937. gadā, sākoties padomju režīma represijām arestēta. Leģenda vēstī — Marija Leiko pakārās Butirku cietuma kamerā. Arhīvu materiāli uzstāj — viņu kopā ar pārējiem latviešu teātra «Skatuve» aktieriem nošāva 1938. gada 3. februārī netālu no Maskavas Butovā NKVD šaušanas poligonā.

Anta Klints (īstajā vārdā Anna Emīlija Jekste, 1893 – 1970) bija latviešu teātra aktrise. Anta dzimusi Liepājā, tēvs Jānis bija Liepājas ostas krāvējs un namsaimnieks. Pusbrālis Alberts Jekste vēlāk kļuva par ievērojamu inženieri un filmu producentu. Skatuves gaitas uzsākusi Liepājas "Liepas" teātrī 1912. gadā. Liepājas Latviešu teātra, Jaunā Pēterpils latviešu teātra, Drāmas teātra, Dailes teātra aktrise. Atveidojusi komiskas, satīriskas, dramatiskas un traģiskas lomas. Plašu popularitāti iemantojusi bērniem domātos radioraidījumos. Filmējusies Rīgas kinostudijas filmās "Pēc vētras" (1956), "Kārkli pelēkie zied" (1961), "Mērnieku laiki" (1968). No 1926. līdz 1939. gadam bija precējusies ar aktieri un režisoru Alfredu Amtmani-Briedīti. 1951. gadā saņēmusi PSRS Valsts prēmiju.

Ēvalds Valters (1894 – 1994) bija latviešu strēlnieks, aktieris un literāts, Latviešu strēlnieku apvienības goda priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Dzimis mežsarga Miķeļa un Annas (dzim. Valters) Šēnbergu ģimenē. 1897. gadā pēc tēva nāves ģimene (māte un 6 bērni) pārcēlās uz Kuldīgu. Pēc pamatskolas absolvēšanas Valters strādāja par melnstrādnieku sērkociņu fabrikā "Vulkāns". 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas sociāldemokrātu izveidotajos kursos strādniekiem "Valodnieks". Sākoties 1. Pasaules karam, iestājās latviešu strēlniekos, 5. Zemgales pulkā. Teātra aktiera karjeru uzsācis 1917. gadā 1. Pasaules kara frontē, strēlnieku pašdarbības teātra trupā. 1920. gadā Maskavā iestājās teātra studijā "Творчество - te filmējies savā pirmajā kinofilmā "Sargeņģelis" - bet 1923. gadā kā aktieris darbojās Maskavas latviešu teātrī "Skatuve". Atgriezies Latvijā 1923. gadā, uzsāka darbu Liepājas teātrī, lasīja aktiermākslas kursu Tautas Akadēmijā. Aktieris Daugavpils teātrī. 1932. gadā Ēvalds Valters kopā ar citiem izveidoja bezdarbā esošo profesionālo aktieru ansambli "Tautas Teātris", kas darbojās Rīgā. Pēc teātra slēgšanas, darbu atrada Liepājas teātrī. Dailes teātrī kopš. Filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās. Ilgu laiku bija vecākais darbojošais aktieris pasaulē. Saņēmis "Tautas aktiera" goda nosaukumu. 1939. gadā nopirka zemes gabalu Rīgas pievārtē Bieriņos. Burātājs - ar savu jahtu "Ragana" burāja pa Lielupi un Rīgas jūras līci līdz pat 50. gadu vidum. Pēc Latvijas okupācijas iecelts par Jelgavas tautas teātra direktoru. Daudz tulkoja no franču valodas, rakstīja dzeju (1990. gadā Zviedrijā ar pseidonīmu "Ints Baltarājs" publicēja dzejoļu krājumu "Rusiāde"), piedalījās literārajos vakaros ar priekšlasījumiem par franču literatūru. 1988. gada 1. novembrī Rīgas pils tornī pacēlis (kopā ar rakstnieku Albertu Belu) pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. Ar savu uzrunu 8. oktobrī atklāja LTF dibināšanas kongresu. Viens no pirmajiem 1992. gada jūnijā saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi.

Lilita Bērziņa (īstajā vārdā Lilija Priede-Bērziņa, 1903 – 1983) Grīziņkalna šuvējas Zelmas un mūrnieka Dāvja Bērziņu ģimenē piedzima meita Lilija. Skolas gadus viņa pavadīja Rīgas 3.vidusskolā, un jau pēdējās vidusskolas klasēs paralēli mācījās Jaunatnes savienības dramatiskajos kursos, viņas pirmā loma bija Trīne Rūdolfa Blaumaņa „Trīnes grēkos”. No 1922. gada un gandrīz līdz mūža beigām darbojusies Dailes teātrī. Kinodebija 1920. gadā filmā "Psihe" (nav saglabājusies). Slavenākā kinoloma ir Mirta Saknīte Rīgas kinostudijas filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981). Šo filmu Latvijas skatītāji 1995. gadā atzina par visu laiku labāko latviešu filmu. Sirsnīgās Mirtas tantes tēlā pirms filmēšanās nolikts uz grimētavas galdiņa kopā ar liekajiem zobiem un parūku. “Es izskatos pēc savas mammītes!”, pie spoguļa teica mazā večiņa ar sirmajām peļastītēm un izmisīgi strīdējās ar režisoru, kurš gribēja viņai filmas finālā uztiept milzīgus zābakus un netīru vīriešu žaketi. Lilita Bērziņa zināja, ka tas ir viņas pēdējais kinokadrs, un gribēja tautas atmiņā palikt citāda. Kad to saprata arī Jānis Streičs, viņš vēlā rudenī speciāli ar visu grupu brauca pārfilmēt pēdējo kadru, lai Mirttantes lakatā pāri kalnam aizietu nevis jau uzfilmētā dublante, bet gan pati Lilita Bērziņa. Lilitas Bērziņas vārdā nosaukta balva, kuru kopš 1987. gada piešķir Latvijas aktrisēm par izcili spilgtu aktierdarbu iepriekšējās sezonas laikā.

Kārlis Sebris (1914 – 2009). Kopš 1938. gada darbojās Latvijas Nacionālajā teātrī. Filmējies daudzās Rīgas kinostudijas un citu PSRS kinostudiju filmās. Kārlis Sebris bija latviešu studentu korporācijas Lettgallia biedrs. Dažādu paaudžu teātra skatītāji Kārli Sebri atceras kā Vīskreli no Blaumaņa "Ugunī", Bernardu Šovu no Kiltija "Mīļā meļa", seru Tobiju no Šekspīra "Divpadsmitās nakts", Kihnu Jenu no Smūla "Mežonīgā kapteiņa Kihnu Jena", Kolā Briņonu no Romēna Rolāna romāna dramatizējuma. Kinoskatītāji atceras Sebri no filmām "Kapteinis Nulle", "Pie bagātās kundzes", "Nāves ēnā", "Karalis Līrs", "Uzbrukums slepenpolicijai". Kārlim Sebrim ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un par mūža ieguldījumu teātra mākslā pasniegta Latvijas Teātra darbinieku savienības balva.

Elza Radziņa (īstajā vārdā Elza Šalkone, 1917 – 2005). Aktrise, kurai ir veltīti dzejas krājumi, radīta filma, viņa ir gleznota un apdziedāta, viņa ir Zinātņu akadēmijas goda locekle, un Kembridžas biogrāfiskais centrs E.Radziņu atzinis par gada Aktrisi. Skatuves gaitas uzsākusi 1936. gadā Jelgavas teātrī, mācījusies Jelgavas teātra studijā (1942). Jelgavas Drāmas teātra (1945.-1953.), Valmieras Drāmas teātra (1953.-1954.) un Drāmas teātra (kopš 1954. gada) aktrise. Filmējusies kopš 1949. gada. Grigorija Kozinceva filma "Hamlets" (1964, nominēta Zelta Globusa balvai kā labākā ārzemju filma), kurā aktrise atveidoja Ģertrūdes lomu, Elzu Radziņu padarīja pazīstamu arī ārpus Latvijas un Padomju Savienības.