Šī ir 2. un vismaz pagaidām pēdējā daļa.
Jāgaida, kad sakrāsies vēl izgāšanās. 
Visi gadījumi ir no manas dzīves. Cilvēks, ar kuru garlaicīgi nav. :D
1. daļa http://www.spoki.lv/joki/daziem-vienkarsi-neveicas/328538
dažiem vienkārši neveicas 215
202
6
Gāju 1. klasē. Tā kā pie skolas ir peldbaseins, tad obligātas bija arī peldēšanas nodarbības. Kad pirmo reizi gājām uz baseinu, mums visu skaidroja kas un kā. Bijām iegājuši iekšā garderobē, lai noliktu virsdrēbes, mums vēl skaidroja [kā jau standarta ne pārāk apķērīgajiem pirmklasnieciņiem], ka šeit liek mēteļus, zābaksu un visu pārējo. Bet man sazin kas bija aizgājis ciet, un es domāju, ka tur ir jāpārģērbjas. Skolotājs mani apsauca, kad jau grasījos novilkt krekliņu. [totāls kauns :D]
Bioloģijas stunda, jau 20 minūtes no stundas pagājušas, pēkšņi tuvāksēdošā klasesbiedrene paskatās uz mani un sāk smieties. Nu neko, sēžu tālāk. Viņa rāda ar pirkstiem uz manu galdu. Dēem, izrādījās, ka visas tās 20 minūtes biju sēdējusi ar otrādi apgrieztu solu, bet kaut kā nebiju piefiksējusi, ka kājas nav kur likt. Stundas vidū gribēju tā klusi solu apgriezt pareizi, bet, protams, ka ar pamatīgu būkšķi vēl atsitu to galdu pret kaut kurieni. Tad manu darbošanās pamanīja arī citi klasesbiedri un skatījās, kā es cenšos iegrozīt galdu, kā vajag.
Man bija 17 gadi, viena klasesbiedrene svinēja savu 17. dzimšanas dienu pirtī. Kad gājām pirtī, tad vienkārši aptinām dvieļus apkārt. Nu pēc pirts visa pasēdēšana pie galda un tādā garā. BET - mans dvielis bija ļoti īss, un apakšā nekā nebija. Tikai vēlāk, skatoties bildes, sapratu, kāpēc pretī sēdošie puiši skatījās uz mani un smējās.
Nav fail, bet vienkārši smieklīgi. Kad biju mazāka, man bija bail no zobārstiem. Kad vienu dienu bija nolemts, ka nu ir jābrauc pie zobārsta, es noslēpos suņu būdā, un vecāki mani neatrada. Tā es izbēgu no zobārsta. :D
Man bija kādi 13 vai 14 gadi. Bija pilsētas svētki, un es ar draugiem staigāju pa veikalu. Sanāca tā, ka es gāju pa priekšu un, skatījos uz aizmuguri, jo runāju ar viņiem. Neredzēju, kur eju, un tieši ar seju ietriecos kāda nepazīstama puiša sejā.
Bija fizikas stunda. Tā kā daudzu nebija tajā dienā skolā, es izdomāju pārsēsties blakus citai klasesbiedrenei. Mani stundā izsauca pie tāfeles. Zinot, kā man padodas fizika [sarkasms], protams, ka kaut ko ne tā tur sarakstīju, tāpēc, pabeidzot rakstīt, ātri vien sakaunējusies metos uz savu vietu. Apsēdos, visi tuvāksēdošie uz mani blenž un smīn. Izrādījās, ka esmu apsēdusies nevis vietā, kur man būtu bijis jāsēž, bet citā, vienu solu iepriekš.
Arī ap gadiem 14 vai 15, izdomājām ar draudzeni paākstīties un piezvanīt kaut kādam puisim [neatceros kādam], un pateikt, ka viņš ir maita. Es nejauši piezvanīju savai mātei.
Tā bija 10. klase. No rīta, pirmās stundas laikā, redzēju, ka nav skolā viena klasesbiedra. Gribēju aizsūtīt viņam īsziņu ar tekstu: ''Aizgulējies?'' Es to nejauši aizsūtīju savas klasesbiedrenes tētim.
Kaut ko svinējām. Pie galda sēdēja mana ģimene un klasesbiedrenes ģimene. Zināju, ka zem galda ir suns, kaut ko zem galda braukājos ar kāju, un sajutu kaut ko, kas likās, ka varētu būt suns. Nu neko, ja suns, tad domāju ar kāju paglaudīt. Kādu laiciņu biju glaudījusi, izdomāju paskatīties uz suni. Paskatoties zem galda, ieraudzīju, ka visu šo laiku biju glaudījusi klasesbiedrenes tēta kāju. [to pašu, kas 8. atgadījumā]
Tev patiks šie raksti
