Vīrieši, piekrītiet, ka mēs visi periodiski cenšamies būt džentlmeņi. Tas izpaužās dažādās vietās un visādi, bet pārsvarā, protams, mēs vienkārši pārtraucam skaļi pirst un šņaukāties tikai dāmu klātbūtnē. Nu, protams, ka iedot roku, izejot no maršrutnieka, vai arī ar kaut kādu čupa-čupsu uzcienāt. Dažādi. Manā gadījumā viss bija daudz smagāk. Gāja smagais, otrais universitātes kurss.
Otrajā kursā, kā jau visiem ir zināms, jau visi, kurus var nosaukt vārdā, drāžas pa kreisi un pa labi. Kā teica mans tālaika draugs Uģis Osītis: „A es ta eju pa universitātei un ar rīku pa la-a-abi, pēc tam pa kre-e-eisi, pa labi, pa kreisi.” Protams, ka viņš dirsa, viņam iedeva tikai trešajā kursā. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka visus, kurus neizdrāza pirmajā kursā, piebeidz drāzt otrajā, dažus, kuriem nedaudz nepaveicās, pirmo reizi drāž trešajā, bet tikai paši neglītākie nav dabūjuši līdz ceturtajam kursam, kamēr kāds piedzēries students vai lektors neiežēlosies par nelaimes čupiņu un uztaisīs viņu par īstu studentu. Protams, ka ir nostāsti par to, ka kāds iziet no universitātes neizdrāzts, bet tādu ir ļoti maz un par viņiem parasti internetā taisa fotošopētas bildītes, jums viņu sejas jau ir jāzina.
Nu lūk, man paveicās kļūt par mīlestības objektu tai, kurai vajadzēja dabūt drāzienu tikai ceturtajā kursā. Es it kā sapratu, ka kurs vēl ir tikai otrais, nogrūzties ar viņu tā kā būtu par agru, bet sejā pateikt, ka viņa ir pizģec cik šausmīga, es nevarēju. Ne tā audzināja. Un jā, tiešām bija bailīgi. No sirds. Uz visiem viņas mājieniem es reaģēju stulbi, un tēloju, ka esmu daunis. Centos naturāli tecināt siekalas un šķielēju acis. Domāju, ka viņai tāds es nepatikšu, un viņa atkratīsies, bet nē – viņa uzskatīja, ka ar mani tā notiek tāpēc, ka es viņu tik ļoti mīlu un zaudēju kontroli pār ķermeni. Protams, ka es zaudēju kontroli, bet ne jau tāpēc, ka viņu mīlēju.
Viņa mani visu laiku izsekoja, man jau tas sāka kretinēt ārā. Viņa izlasīja megalielu daudzumu informāciju no sieviešu žurnāliem par to, kā apburt vīrieti un to arī lietoja. Apsveica mani ar visādu hujņu, aicināja uz kojām uz randiņiem, taisīja man pikniku lekciju laikā un vēl citu pizģetu, no kura par mani rēca visa plūsma. Kamēr es ar nodurtām acīm skatījos grīdā un kautrējos pateikt „atpisies”.
Par kulmināciju šai vienpusīgajai izsekošanai, vai kā viņa teica savām draudzenēm – „romānam ar turpinājumu”, kļuva viņas vēlme zaudēt nevainību ar mani. Šīs ziņas deklamēšana notika semināra laikā, kad viņa lasīja savu darbu. Šī, atļaujiet pateikt, ahujenna gudrā meitene izlasīja savu darbu un uz visu auditoriju – tā paskaļāk – ar stulbu smaidu uz lūpām pateica: „Gunti, es tevi mīlu un gribu ar tevi zaudēt nevainību”.
Ziniet, kā ir kino, kad iestājas nāves klusums un kamera nokļūst līdz galvenajam varonim, vienlaicīgi pietuvojot attāluma fokusu, lai viss, kas ir aizmugurē galvenajam varonim, paliek neredzams? Ar mani bija pilnīgi tas pats, es sēdēju pašā pēdējā rindā. Lektors no sākuma nesaprotoši caur savām milzīgajām brillēm apskatījās uz meiteni, bet pēc tam koncentrēja savu skatienu uz mani.
Vai zināt, kā jūtās otrkursnieks, kurš sēž aizmugurējā rindā, kad uz tevi skatās pāris desmitu acu pāru, kad viņam piedāvā nodrāzties pati drausmīgākā meitene universitātē un, kā es sapratu, turpināt visu šito hujņu ar kopīgu dzīvi? Šis cilvēks nejūt neko. Viņam vienkārši ir iestājies morālais šoks, kad tu sastingsti uz vietas un nevari kustēties.
Ja es tā sēdētu, un ja ne mans draugs Uģis Osītis, kurš man uzkliedza: „Gunti! Skrien! Es viņu aizturēšu!” un skrēja aizturēt meiteni. Es uzreiz metos uz otru pusi, uz logu. Visi studenti krita gar zemi, smejoties. Situācija priekš manis bija tik traģiska un nopietna, ka es, sasitot stiklu, izlecu no otrā stāva loga. Tikai tad, kad es biju aizskrējis līdz mežam (mūsu korpuss bija aiz pilsētas) un atelsies, es nokliedzos:
-Ej dirst, pretīgā kuce!
Loģiski, ka es pēc tam norāvos pa purnu un mani gandrīz neizslēdza no universitātes. Par laimi mūsu dekāns izrādījās riktīgs mužiks un piedeva man, kad pastāstīju viņam visu stāstu. Es visu atlikušo otro kursu un nedaudz no trešā slēpos no tās meitenes. Draugi tagad mani uzskatīja par īstu varoni, bet Uģi Osīti par īstu draugu. Es arī tā uzskatīju. Draudzējāmies mēs līdz ceturtajam kursam, pēc tam aizbraucām katrs uz savu pilsētu. Tā meitene, kā jau bija paredzēts, dabūja tikai ceturtajā kursā no nāvīgi piedzēruša botāniķa-pirmkursnieka no matemātikas grupas.
http://kapeika.id.lv < Uztaisi savu draugu tekstu.
Pārpublicējot rakstu, obligāti norādīt atsauci ar linku uz šo rakstu.
