Drusciņ uzspiežot fantāziju, izdomāju, ko varētu domāt cilvēks zārkā, kad viņš jau ir miris. Nu tad aiziet.
Čau, Imant... Nu tev i sejiņa. Pilnīgi tā kā tam rotveilerim. Laikam vakar bija normāls kodiens, ne? He-he... Pirmo reizi tu līdz manīm ar savu sievu aizgāji. Es pat aizmirsu, kā Liene izskatās.
Opā, Andri! Atvilcies, vecais mēsls. Puķītes, bļa, pat atnesis. Nepažēloji piķi, spriežot pēc buķetes. Un vēl nedēļu atpakaļ, kad es tev zvanīju, cerot aizņemties piecīti, tu mani pieklājīgi pasūtīji dirst. Nepatīkami gan. Nu labi, Andri, pohuj. Es tevi saproti, īpaši tagad – kad tu manai sievai ausī muldi, kāds es afigennijs draugs biju un ūberlabs pacans.
Inga Mauriņa. A jūs te ko darāt? Manuprāt, ka es jau divdesmit pieci gadi kā pabeidzu skolu un jūs ne reizi pat neesmu atcerējies. Droši vien, ka „draugos” ar Alisi Būveri pačatojāt... Pie tam, par „draugiem”... Kur ir mans noutbuks?
Man liekas, ka es atķeksēju to sūdaino izvēli „saglabāt manu paroli šajā datorā”. Vot būs ahujenna, kad kāds ielīdīs palasīt manu e-pastu. Viss tur bija, pieraksti, paroles... Vēstules no čata maukām. Un ko man tagad darīt? Bļa, kaut kā neērti sanāk...
Oho, ko es redzu. Miervaldis, Tālivaldis un Žeņa. Bļa, veči, vot jūs man redzēt ir prieks. Miervaldi, nu jopcik... Ko tu tik saīdzis? Atceries, kā es tevi nesen biljardā saliku? Kā kucēnu! hi... Da labi, nomierinies, draņķi. Viss normāli.
Tāli, tev ne sūda nepiestāv tas krekls. Tu mani čakarēji par manu rozā – tagad mana kārta kaut tev pateikt, ko es domāju par tavu stulbo kreklu, kurš ir līdzīgs manas tantes blūzei. Kaut gan pofig... Tagad nav tā situācija, kad dēļ kaut kādiem sīkumiem jāieciklējās. A vot Žeņa vispār kaut kāds uzpampis. Veču, jūs ko? Vakar tomēr piepisāties?
Nežēlīgi gribas pīpēt. Nekad dzīvē neesmu domājis, kas ir Elle. Re kur ir Elle. Te, bļa. Gribi pīpēt, bet nevari. Vot, veči aizgāja uz balkoniņu uzpīpēt. Piegāju pie viņiem, mēģinu ievilkt sevī dūmus, a ņihuja – nesanāk. Atceros, ka toreiz, pāris gadus atpakaļ, saslimu ar nežēlīgi smagu gripu. Točna tāda pati sajūta ir tagad. Pīpē un nesaproti, kas notiek – ne garšas, ne smaržas... Paldies Dievam, ka krāsas vēl atšķiru un dzirdu vārdus. Kā suns. Visu dzirdu. Visu saprotu, tikai pateikt neko nevaru.
Esmu atgriezies mājās. Mammu. Mammucīt... Piedod, māt. Man vienkārši plīst sirds. Kaut gan kāda te sirds. Man vairs nav sirds. Ir viss. Atmiņas. Sajūtas. Drīzāk atmiņas par to, kā tas viss ir. Nomierinu sevi ar to, ka vienalga ne sūda nevaru izdarīt. Kaut kā neticās pat.
Atcerējos vienu sapni. Sen man viņš nebija sapņojies, bet atcerējos tikai tagad. Kaut kādi nepareizie cilvēki man bija tajā. Kaut kādas vienas problēmas tajā sapnī bija. Sanāca tā, ka es gribēju kādam nepatīkamam cilvēkam iepist pa purnu par viņa neadekvāto domāšanas veidu, bet iepist nekā nevaru. Bakstu uz viņa pusi ar kulaku, bļa, nekā – bezpalīdzīgi vicinos ar rokām.
Vot tagad tāda pati šņaga. It īpaši, kad skatos uz sevi no malas. Purns man, protams, nav no skaistākajiem. Un tik gludi noskūts nekad dzīvē nebija noskūts... Te visu var pamanīt. Līķa purns tā uzpampis, ka mati nostiepušies. Un vēl... Mammu. Ja es tev varētu pateikt, kā mani kretinē tas papīrīts uz manas pieres ar baznīcas hujņu. Jā... Ja būtu Dievs, tad es par to laikam tagad jau zinātu! Bet te taču kaut kāds pizģec notiek! Es it kā esmu... Domāju, atceros. Sēžu un dzirdu, bet manis vienalga ņihuja nav. Ķipa es tagad esmu dvēsele vai vienkārši – spoks. Pat smieklīgi paliek pašam...
Pats jobnutākais šajā visā padarīšanā, kuru apraksta ar vārdu – „nāve” ir tas, ka es nevaru pats no sevis atiet, precīzāk – no sava ķermeņa – vairāk par divdesmit, trīsdesmit metriem. Es jau morgā mēģināju tikt ārā pastaigāt, jo tur jau vispār bija pizģec cik neomulīgi. It kā ateju, izeju uz ielu... un hujak! Viss paliek tumšs, mirgo un es atkal izrādos sev blakus. Jā. Ziniet, jūs pat nevarat iedomāties, kāds tas ir marazms, kad tu skaties uz sevi no malas, kad tu esi kails. Kaut kāda paveca peža gumijas cimdos griež tev vēderu un visas tavas zarnas liek emaljētā traukā. Kaut kāds sūds! Pretīgs skats... Sagriezts vēders. Sarāvies pimpis, kurš ir pārdrāzis kaut kādu šīs planētas iedzīvotāju skaitu... Un te tev sāk griezt galvaskausu. Nahuj? Tāpat ir skaidrs, ka bija insults. Č etrdesmit četros gados vienkārši tāpat nemirst... Interesanti, kā jūtas tie, kuri drāžās ar patalogoanatomiem? Nekad sev neesmu uzdevis šādu jautājumu, a te pēkšņi iedomājis... Atnāk tjolka mājās no darba, un ar tām pašām rokām, ar kurām pārvietojusi pustonnu vecu, mirušu tantīšu zarnas, sāk tevi aiztikt aiz olām...Brrr... Kaut kāda huiņa!
Da bļa... Nu man ņihuja negribās pavadīs mūžību kapā, kur mani rīt aizraks. Tur taču traks var palikt! Kam pastāstīsi – nenoticēs. A varbūt mani tiešām šī doma neliek mierā tāpēc, ka Elle ir tieši šī lieta?
Elle! Šitā simtpunktu ir Elle! Kā suns pie saites. Visu atcerās, visu saprot. Suka! Neredzams, bļe... Un tālāk par divdesmit metriem no kapa neatiesi. Vasara, rudens, ziema... Atkal vasara, atkal rudens... Gads. Divi... Desmit... Simts... Tūkstots. Tātad sanāk, ka Paradīze ir tad, kad dzīvo? Vai arī tomēr rīt vai parīt atnāks kaut kāds tur eņģelis vai velns ar ragiem un pateiks man: „Ei, čali, a ķip, ejam tagad uz elli vai paradīzi”. Tikai mani māc šaubas. Jau daudzus gadus. Reinkarnācija, manuprāt, arī ir pilnīga huiņa. Būtu forši uzzināt, kas gariem jādara. Nebūtu tik garlaicīgi... Es jau tagad gatavojos pašam ļaunākajam. Pie tam, nafig man, bļe, tūkstots gadus staigāt ap savu kapu un izdomāt sev izklaides?
Da bļe, pilnīgi apmīzties var! Paradīze, bļe. Vot stāvu vai sēžu... skatos uz draugiem. Uz sievu. Uz māti. Uz sevi, tajā nolādētajā zārkā. Un ņihuja nesaprotu, kas man tagad jādara? Labi, nomiru. Labi, priekšā kaut kāda velns viņu zina laža. Bet mani atkal uztrauc doma par to, ka es neiztīriju cookies datorā un mapē „Dažādi” man ir gigabaiti 150 ar novilktu porno! Riktīgs kauns būs, ja kāds atradīs... Ko par mani padomās?
Jā, un vēl – pizģec kā gribas pīpēt!
http://kapeika.id.lv < Izveido pats savu draugu testu!
