Bērnībā allaž ticējām visādām vecāku izdomātām vai citām pasaciņām, protams, mūsu domas bija daudz savādākas nekā gudrajiem pieaugušajiem Nu, tad es nolēmu izveidot rakstu par savu bērnību, kā es agrāk domāju par dažādām lietām.
Kā es bērnībā domāju...22
415
1
Es agrāk domāju, ka cilvēkiem apprecoties uzreiz pēc tam dzimst bērni. Ne no šā un ne no tā. Pietiek vien apprecēties. Tāpēc pasakās izdzirdot: „Vīrs un sieva bija pavisam veci un viņiem nebija bērnu.”, domāju, kā var nebūt bērnu, ja viņi ir apprecējušies?
Nākot Līgo svētkiem visi nepārtraukti runāja par papardēm un papardes ziedu. Es domāju, ka papardes zieds ir liela rozā puķe, tāpēc piegāju pie mammas un prasīju: „Mammu, es arī drīkstu iet meklēt papardes ziedu?” Diemžēl neatceros mammas sejas izteiksmi vai reakciju, bet varu garantēt tie bija skaļi smiekli.
Atceros, kā reiz bērnu dārzā audzinātāja rājās:
”Kurš puika atstājis podā tik lielu ka*u, ka ūdeni nevar nolaist?”
Tajā momentā es pie sevis nodomāju: „Kā pa tik mazu kr***ņu var dabūt laukā tik lielu ka*u?”
[šeit, kā redziet, dažus vārdus cenzēju, jo negribējās rakstīt tā vienkārši. ;D]
Es domāju, ka izkritušo zobu varēšu palikt zem spilvena un no rīta tur atrast Zobu Fejas atstāto lelli. Diemžēl [vai arī protams? :D] piedzīvoju vilšanos.
Domāju, ka dažas dienas pirms Ziemassvētkiem jāsēž pie loga un skaļi jārunā, ko gribi dāvanā zem eglītes, jo tad Ziemassvētku vecītis mani sadzirdēs.
Agrā bērnībā, meksikāņu seriālu iespaidā, domāju, ka bučojas tikai ārzemnieki, mūsu valstī tā nedara.
Agrāk domāju, ka brilles nēsā tikai nūģi. Un droši vien tas viss pateicoties multenēm.
Bērnībā man šķita, ka katram bērnam ir savi vecvecāki. Diemžēl nebiju priecīga, ka nācās dalīties ar brāli un māsām.
Paldies visiem, kas lasīja! Vai patika? Ko sakāt par 2. daļu ar jūsu iesūtītajiem stāstiem? :)
Tev patiks šie raksti
