Kad es ieskatos Tavās acīs, es redzu visu, kā man pietrūcis, visu, kas man vajadzīgs, visu, ko cilvēks grib vairāk nekā to vispār iespējams jelkad iegūt. Pienāk tādi brīži, kad šīs alkas kļūst par dzīves pamatu un saturu, elpu, uguni un dzīves brīnumu. Tik skaidri to iespējams apjaust varbūt tikai dažas minūtes vai sekundes, bet šajos brīžos dzīve sastingst un pasaule negriežas. Tā pārdzimst. Vai varbūt beidzot piedzimst. Mīlestība ir tas, ko nekad nevar piepildīt. Nekad. Tāpēc tā nekad nebeidzas. ( Laura Tabūna)
Mīlestību gribas salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem - bailīga vērošana no malas, kas mijas ar skaudību par uzdrošināšanos, izšķiršanās iekāpt, galvu reibinoša, bailīga un aizrautīga ļaušanās pacelties, tad kritiens, kur sajūsma mijas ar izbīli, tad vēl un vēl, līdz līkne augšup lejup apstājas un tu izkāp drebošām kājām, lai atrastos horizontālā plaknē, viss beidzies, tu nezini, vai nožēlot vai atviegloti uzelpot, vai iekāpt vēlreiz... Tā pati ģeometriskā figūra...( Frančeska Kirke)
Mīlestība - eksistences Centrālā Aparāta radīta sajūtu kopa. Sapratne par šo kopu līdzīga kā sapratne par garšu. Iedomājieties svaigu lauku pienu - nedaudz silts, saldens, mazliet līp pie mēles un pēc norīšanas atstāj neskaidru pēcgaršu mēles dziļumā; cik daudz sajūtu, ko slēpt vārdā garša. Mīlestība - analogu sajūtu kopa. Daudz interesantāk - kāpēc tās rodas? Manuprāt, no cilvēku iedomām par savu spēju robežām, vājuma, spējas pierast. Cilvēka dabā, kā jau dabas būtnei, nav pašdestrukcijas: jums jāizvēlas starp komfortu un diskomfortu, ko jūs izvēlēsities? Jautājums, cik tas ir nepieciešams un cik mēs tā esam baudījuši, lai gribētos pie tā atgriezties. ( Ansis Auziņš)
par rakstu :)
