Citāti no grāmatām.7

Kurš gan nāves brīdī domā par sevi? Tādu cilvēku es vēl neesmu saticis... /Antuāns se Sent – Ekziperī „Kara lidotājs”/

Gadās arī tā – tevi rauj aiz matiem, bet tu priecājies. Cilvēks ir dīvaina būtne. Tevi rauj aiz matiem pa kalniem un lejām, un, ja kāds vaicā, kas tur notiek, tu neprātīgā sajūsmā atbildi: „Mani rauj aiz matiem!” Un, ja tad kāds jautā: „Vai tev nevajag palīdzēt?” – tu atbildi: „Nē!” –„Bet vai tu izsturēsi? „ – „Jā, izturēšu, jo es mīlu roku, kas mani rauj aiz matiem...” /Knuts Hamsuns „Pāns”/

Cilvēki, kam ir nosliece uz gudrību, visu mūžu veltī tikai šai nosliecei, viņš to lolo un auklē, dzīvo tikai šās noslieces labad.. Dievs lai mani pasargā no gudrības! Līdz savi pēdējai stundai es atkārtošu: Dievs lai mani pasargā no gudrības! /Knuts Hamsuns „Ceļinieks klusi koklē”/

Evolūcija ir ļoti radoša. Tāpēc pasaulē ir žirafes. /Kurts Vonnegūts : „Cilvēks bez valsts”/

Pie mums, piemēram, stāv robežsargs un stingri zina, ka robeža nav fikcija un nav emblēma, jo vienā robežas pusē runā krieviski un vairāk dzer, bet otrā dzer mazāk un runā nekrieviski...Bet tur? Kādas tur var būt robežas, ja visi dzer vienādi un visi runā nekrieviski? /Venedikts Jerofejevs „Maskava – Gailīši”/

Misis Federai, acīm redzot, jau vairākas dienas neliek miera mani vārdi, ko izteicu kādā vakarā pusdienojot, - ka es labprāt vēlētos būt nosprādzis kaķis. (..) Šovakar izstāstīju Mjurielai Dzen sektas budistu leģendu: tajā teikts, ka vienam lidotājam vaicāts, kas pasaulē ir visvērīgākais, un viņš atbildējis – nosprādzis kaķis, jo tam neesot cenas. /Džeroms D. Selindžers „Augstāk spāres, namdari!”/

Galvenais ir padarītais darbs, nevis nepaveiktie labie nodomi. /A.Bels „Būris”/

Man vienmēr liekas, ka man jāstrādā vairāk nekā pienāktos. Tas nav tāpēc, ka man būtu kādi iebildumi pret darbu, taisni otrādi, es to mīlu – darbs mani valdzina. Es varu sēdēt un stundām uz to noskatīties. Man patīk, ka man ir darbs – doma, ka to varētu atņemt, sagādā man rūgtas ciešanas. Man nekad nevar iedot par daudz darba – uzkrāt darbus ir mana kaislība: mans kabinets ir tik pilns ar iesāktiem darbiem, ka tur droši vien neatrastos ne sprīža brīvas vietas vēl kaut kam. Drīz man vajadzēs iekārtot piebūvi. Es ļoti saudzīgi izturos pret savu darbu. Daži darbi man ir jau ilgus gadus, bet jūs neatrastu uz tiem ne pirksta nospieduma. Es lepojos ar savu darbu. Es pārcilāju to un noslauku putekļus. Neviens savu darbu neuzglabā tik labi kā es. /Džeroms K. Džeroms „Trīs vīri laivā”/