Kad cilvēce izdarīs savu lielo lēcienu Visuma kolonizācijā, tie vis nebūs laiku izkropļojošie melnie caurumi vai citplanētieši - izvarotāji, no kā mums būs jāuzmanās. Patiesībā, nākotnes cilvēkiem Visumā būs jāuzmanās no parādībām, kas šeit - uz Zemes liekas smieklīgi nenozīmīgas. Uz vienu kiber-superduper-lāzerkaros bojāgājušo būs simtiem cilvēku kas ies bojā no....
Briesmas kosmosā17
315
4
...putekļiem.Budžeta samazinājumi un recesija var uz kādu laiku atlikt ASV sapņus par Mēness kolonizāciju, bet Krievijas - ne tik ļoti. Klīst baumas, ka Putins ne tikai vēlas uzbūvēt pastāvīgu Mēness bāzi līdz 2030 gadam, bet arī plāno iegūt hēlija rezerves no mūsu tuvākā Visuma kaimiņa . Ambiciozi? Jā. Traki un bīstami? Droši vien. Bet ne to iemeslu dēļ, ko vairums domā. Ja tu atceries, tad Padomju Krievija tā arī nebija pateikusi savu pēdējo vārdu tā saucamjā ”Space Race” un nezina, kādas briesmas viņus tur sagaida : kā, piemēram, Mēness putekļi..
Pālūkojies uz slaveno pēdas nospiedumu, ko uz Mēnes atstāja Bazs Oldrins...izskatās kā dubļi. Bet tā nav, jo uz Mēness nav ūdens un mitruma. Tas, ko tu redzi ir Mēness putekļi ar tādu pašu konsistenci kā milti (vai kokaīns, ja vēlies). Tagad iedomājies, ka šis kokaīns pielīp visam, kam pieskaras, un tas ir tik smalks, ka spēj iekļūt tavā astronauta tērpā, bet tajā pat laikā ir tik rupjš, ka dīrā tavu ādu kā smilšpapīrs. Un iedomājies, ka tas nevis iedod galvā, bet iedod tev pamatīgu siena drudzi, un iedomāsimies, ka tas spēj aizlikt elpceļus un tevi nogalināt.
Jautra padarīšana, ne? Taču ”Apollo” astronautiem pirms 40 gadiem tā vis nelikās.. 1972. gadā Džeks Šmits (Jack Schmitt) un Džīns Sernans (Gene Cernan) bija tik aizņemti ar pēdējo cilvēku uz Mēness būšanu, ka aizmirsa noslaucīt savas pēdas pirms atgriešanās kapsulā, kas, patiesībā, bija pārsteidzoši, jo viņi zināja, kādas problēmas spēj sagādāt putekļi. Misijas laikā putekļi bija nosprostojuši viņu kostīmu locītavas (precīzāk, locītavu krokas)tā, ka viņi praktiski vairs nevarēja pakustēties. Turklāt putekļi bija tik erozīvi, ka tie ”izēdās” cauri trim kevlara slāņiem. Patecoties viņu nolaidībai, tie iekļuva arī kuģī, un astronautiem nācās ar tiem draudzēties visu atlikušo mājupceļu. Pirmā lieta, ko viņi ievēroja – tie vispār nenosēdās un oda pēc šaujampulvera. Viņi vairs nespēja pret tiem cīnieties un tos nācās ieelpot – Šmits pēc zināma laika sūdzējās par simptomiem, ko viņš nodēvēja par ”Mēness siena drudzi”. Par laimi putekļu nebija tik daudz un nākamajā dienā Šmits atkal jutās normāli.
Tas, kādu mācību mēs no tā guvām, nerada īpašas cerības potenciālajiem Mēness ceļotājiem. Zinātnieki vēlāk konstatēja, ka Mēness putekļu īpašības ir aptuveni tādas pašas, kā tikko iegūtam kvarcam un silīcija oksīdam (principā, tās pašas smiltis), turklāt tie ir nāvējoši plaušām. Uz Zemes šī parādība ļoti ietekmē cilvēkus, kuri strādā karjeros un raktuvēs – laika posmā no 1968. Līdz 2002. gadam no silikozes ir nomiruši aptuveni 16’000 cilvēku. Un nemaz nesāksim runāt par Marsu. NASA Sarkanās planētas putekļus sauc par briesmām Nr. 1, ar ko nāksies saskarties Marsa ekspedīcijas personālam. Marsa putekļi esot vēl kodīgāki un graudaināki, turklāt neviens nemāk teikt, vai tie nav arī toksiski. Nākotnes astronautiem nāksies kļūt arī par mājsaimniecēm, jo bāzes staciju nāksies uzturēt pedantiski tīru, ja viņi gribēs izdzīvot.
Atkritumi. Pēdējā lieta, ar ko tu gribētu sastapties kosmosā, ir orbītā riņķojoši atkritumi. Un tie tur ir. Un daudz.
Parasti, kad mēs kaut ko veiksmīgi palaižam kosmosā, mēs tur šo to arī veiksmīgi atstājam. Reizēm tas var būt kāds uzgrieznis, reizēm kāds krāsas pikucis. Taču citreiz tas var būt arī vesels kuģis, kurš vairs nefunkcionē, kā, piemēram, satelīts ”Vanguard I” (mazais palaidnis riņķo ap Zemi jau 50 gadu un, droši vien, riņķos vēl kādus 240, kamēr nokļūs planētas atmosfērā). Vēl tur ir arī izlietoti raķešu posmi, citi beigti satelīti, sprādzienu fragmenti un pat adatas, kas mums lieku reizi atgādina, ka esam ne tikai veiksmīgi Visuma iekarotāji, bet arī izcili piedrazotāji..
Es domāju, ka tu spētj iztēloties, kā ietriekšanās vecā satelītā spētu nodarīt kaitējumu kosmosa ceļiniekam. Satelīti mēdz būt palieli un, šad tad, arī smagi - ar to viss skaidrs. Bet krāsas pleķi? Uzgriežņi?
Tu droši vien iztēlojies, ka visi pārpalikumi tur lidinās brīvi – kā astronauti. Ja tā, tad tu domā nepareizi. Tā vietā tev vajadzētu iztēloties, ka tā visa draza lido ap Zemi ar ātrumu 10’000 km/h, un sīkās skrūvītes un uzgriežņi izsit no ierindas vidēja izmēra kosmosa kuģus. Un tādas lietas tik tiešām notiek.
Pašlaik virs mūsu galvām atrodas aptuveni 5’500 tonu atkritumu, jeb apmēram 600’000 objektu, kas ir lielāki par 1 cm. Un šobrīd tiek novērota tikai pavisam neliela daļa no tiem. Mūsdienu šatlu (jeb, kā tagad latviski pareizi jāsaka – atspoļkuģu) bruņas spēj atvairīt tikai tos objektus, kuri ir mazāki par vienu kvadrātcentimetru, un vienīgais veids, kā izvairīties no pārējiem, ir ar manevrēšanu. Bet manevrēšana, kā jau tu noproti, der tikai gadījumos, kad tu zini, ja kāds vēlas tevi apciemot (ko tu tāpat diez vai zinātu). Turklāt, kad objekti satiekas (tā kā to izdarīja divi satelīti 2009. g.), tiem ir tendence radīt simtiem jaunu pēcnācēju, kuri pārņem tos pašus instinktus un sāk savu ceļojumu pretī Visuma transportlīdzekļu iznīcināšanai. [Bildē redzams nu jau nelaķa ”Challenger” ”vējstikls” pēc sadursmes ar sasalušu krāsas pleķi]
Taču Visums spētu iztikt arī bez cilvēku palīdzības, jo tajā pastāv arī ”dabīgi” atkritumi, kā, piemēram, vecie labie putekļi. Tie ir tikpat sīki, kā putekļi tavās mājās, bet atšķirībā no kaķu matiem un čipsu paliekām, tās ir asteroīdu paliekas- turklāt sīkas un grūti pamanāmas. Un tām ir vēl viens mīnuss...
Putekļiem ir tendence apvienoties superātros putekļu mākoņos, kas ir spējīgi neitralizēt kuģus. 1967. g. NASA Visuma zonde ”Mariner 4” ielidoja vienā šādā mākonī. Daļa izolācijas tika norauta, un trieciens bija tik spēcīgs, ka tas izmainīja sākotnējo kursu. Vārdusakot, mazie, sīkie pretekļi ir spējīgi novirzīt no kursa jebkuru transportlīdzekli, un no tiem nāksies izvairīties nākamajiem astronautiem – citādi viņu miljardus vērtais mājupceļš var beigties kaut kur Koipera joslā.
Statiskā elektrība. Lielākajai daļai no mums statiskā elektrība dzīvē ir tikai neliels traucēklis. Turklāt tiem, kuriem patīk izklaidēt bērnus un bērnišķīgus pieaugušos, paberzējot pret galvu balonu un pieliekot to pie griestiem, statiskā elektrība ir īsta svētība (mammu, kā viņš to dara?!). Taču cilvēkiem kosmosā statiskā elektrība ir slepkavniecisks zibens, kurš to vien gaida, kā nonest no kātiem ikvienu, kas tam tuvumā.
Neliels pārskats visiem, kas ir aizmirsuši (vai nekad nav zinājuši), kā rodas statiskā elektrība – jebkura virsma sastāv no atomiem, un ikkatrs atoms nes sevī elektrisko lādiņu. Parasti lādiņš ir neitrāls, bet, kad divi objekti nonāk kontaktā viens ar otru, elektroni no viena objekta pārceļo uz otru, tādējādi izmainot elektrisko līdzsvaru abos objektos. Kad ir uzkrājies pietiekoši daudz elektronu, starp virsmām notiek izlāde (potenciālu starpība izlīdzinās). Mitros laika apstākļos ūdens palīdz novadīt lādiņu no mūsu ķermeņiem, tāpēc mēs strāvas ”triecienus” izjūtam krietni mazāk, bet, kad ir sauss, tad pat pāriešana ar plikām kājām pāri paklājam var beigties ar sitienu pa ”knaģiem” no tava durvju roktura (vai kā man visbiežāk gadās – no t/c eskalatoriem).
Tev patiks šie raksti
