Šīs operācijas ieies medicīnas vēsturē, jo tā operācijas parasti nenotiek. Tajās burtiski tika izmantots viss, kas pa rokai. Un tieši ar to tās arī ir tik īpašas.
Neiedomājami ekstrēmas operācijas46
715
6
Smadzeņu operācija pilnīgi noteikti ir viena no lietām, kurām ķirurgi vēlētos savā rīcībā labāko aparatūru un darba apstākļus. Diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams, bet ārsta pienākums ir un paliek pienākums. Tieši tas notika ar neiroķirurgu Henriju Māršu. Viņš bieži ceļoja pa Austrumeiropu un kādu dienu kādai ukraiņu sievietei palika ļoti slikti. Izrādījās, ka viņai galvā ir izveidojies audzējs, kuru neizoperējot, sieviete ātri vien nomirtu.
Protams, ceļojot apkārt ķirurgi nevadā līdzi visus operācijām nepieciešamos rīkus, bet Ukrainā tobrīd valdīja tāda nekārtība, ka nepieciešamā aparatūra tik ātri nebija pieejama. Bija iespējama tikai vietējā anestēzija. Māršam nekas cits neatlika kā galvaskausa atvēršanai izmantot to, kas bija pa rokai, proti, elektrisko urbi. Ar vietējo anestēziju pacients atrodas pie samaņas. Droši vien ukraiņu sievietei nebija jauki dzirdēt kā viņas galvaskausā urbjas ar ne to pašu piemērotāko priekšmetu. Neticami, bet audzējs tika izņemts un sieviete izdzīvoja. Un tas viss ar priekšmetiem, ar kuriem mēs parasti taisītu putnu būrīšus.
Ķirurgs Leonīds Rogozovs savā mūžā ir saņēmis neskaitāmus augstus apbalvojumus, bet visievērojamākais, ko viņš ir veicis ir 1961. gada operācija, kad viņš izoperēja aklo zarnu... pats sev. Viņam nebija citas izejas, jo tobrīd viņš atradās bāzē Antarktikā, no kurienes evakuācija nebija iespējama biežo un spēcīgo sniega vētru dēļ, bet neviens cits no komandas nebija spējīgs veikt operāciju.
Tā nu viņš ar vietējās anestēzijas palīdzību atgrieza sev vaļā vēderu un ņēmās ap savām iekšām, kamēr viņa biedri pilnīgā šokā spēja tikai noskatīties uz notiekošo. Rogozovs visu paveica nevainojami bez kļūdām un pavisam drīz atkal bija gatavs strādāt.
Pediatrs Malkolms Kulthards saskārās ar nepatīkamu problēmu. Nieka dažas nedēļas veca meitenīte Millija bija piedzimusi ar defektu, kuru sauc par gastroshīzi, kad piedzimstot iekšas atrodas un sāk attīstīties ārpus ķermeņa. Tas gan parasti ir izlabojams ar vienu vienkāršu operāciju. Diemžēl no šīs operācijas komplikācijām mazajai meitenītei atteicās aknas. Arī to varētu labot, ja ārstēšana notiktu labi aprīkotā slimnīcā. Diemžēl šoreiz slimnīca tāda nebija, jo visas asinspārliešanas ierīces bija paredzētas tikai pieaugušajiem un vecākiem bērniem. Ārsts saprata, ka meitene mirst, bet dialīzes aparāts, kurš turētu tik maza bērna aknas pie dzīvības, neeksistē.
Pēc dažām stundām Kulthards atgriezās slimnīcā ar dīvainu aparātu, kurš veica tās pašas dialīzes aparāta funkcijas. Kad meitenītes dzīvība bija izglābta un pārējie ārsti pajautāja, no kurienes viņš dabūjis ierīci, jo nekad iepriekš tāda nekur neesot redzēta. Ārsts atbildēja, ka uzmeistarojis to pie sevis garāžā no pie rokas esošajiem metāllūžņiem un dzelžiem. Par šo glābšanas operāciju vēlāk viņš saņēma vairākus apbalvojumus.
Dzirdot par dzimuma maiņas operāciju, prātā nāk stundām garas un smalkas operācijas, kuras nav iespējams paveikt mājas apstākļos. Bijušais armijas cilvēks no ASV Rolands Meri pierādīja, ka ir iespējams. Visu mūžu viņš bija dzīvojis ar domu, ka viņš vēlas būt sieviete, bet naudas profesionālai operācijai viņam nebija.
Kādu dienu 61 gada vecumā viņš nolēma to veikt pats. Viņš ieslēdzās tualetē, izdzēra dažas pretsāpju tabletes un sāka graizīt savu džoniju. Kad viss liekais jau bija nogriezts, viņš sāka zaudēt asinis, bet viņa sieva laicīgi izsauca mediķus un vīrieti nogādāja uz slimnīcu. Pats interesantākais, ka slimnīcas ķirurgi, apskatot rētu, atzina, ka amatiera „operācija” tikusi veikta teju pilnīgi pareizi un viņi nespētu to paveikt daudz labāk. Normāls vecis :D
Kalējs Jans de Doots jau vienreiz bija gūlies zem skalpeļa, lai tiktu izoperēts nierakmens. Bet ar laiku viņam atkal izauga jauns un viņš saprata, ka ir neizbēgama vēl viena operācija. Vai nu viņam šķita, ka iepriekšējā reizē ķirurgs nav darbojies pietiekami profesionāli vai nu bija iedomājies, ka kalējam nierakmeņa operācija jau nu noteikti padosies labāk nekā kaut kādam ķirurgam, bet de Doots nolēma operāciju veikt pats.
Jāpiebilst, ka tas notika 1651. gadā, kad higiēna nebija modē. Viņam asistēja tikai brālis, kurš tik vien palīdzēja kā turēt vaļā atgriezto vēdera brūci, kamēr Jans pats rakās pa savu vēderu, meklēdams vainīgo nierakmeni. Beigās tas izrādījās olas lielumā un tik viegli nenāca ārā, tāpēc Janam nācās nedaudz pacīkstēties ar savām iekšām. Tik tālu viss izdevās, jo nierakmens tika izrauts ārā. Kas ar drosmīgo kalēju notika tālāk un cik ilgi viņš vēl izdzīvoja, nav skaidri zināms, bet jau fakts, ka viņš to izdarīja, ir neticams.
Tev patiks šie raksti
.+
