Hey, hey - te nu būs arī otrā daļa . :) Pirmā daļa apskatāma profilā un vēl gribētājiem ir iespēja iesūtīt savus stāstus. :) Ceru, ka patiks.
Lai labi lasās! 
Spoki ceļo ar autostopiem 27
177
1
misbur
. Apceļojot Latviju ar draudzeni bijām Kurzemē, kur auktsu rudens nakti pārlaidām Kuldīgā, pilsētā pie kādas skolas, no rīta, kas nebija nemaz tik agrs - pēc astoņiem cēlāmies un devāmies meklēt šoseju, lai dotos mājup - uz Rīgu. Uzgājām kādu vientuļu ceļu, nezinājām, vai tā ir šoseja vai kāds apvadceļš, nolēmām stopēt uz labu laimi izvēlētu pusi un pie reizes arī pajautāt, uz kuru pusi tad Rīga. Tikai ceļš galīgi tukšs, bonusā kārtīga migla, tik pārdesmit metrus uz priekšu labi ja varēja redzēt, ceļš likās nebeidzams un izmiris, bet vienalga turējām paceltu roku un lēnā garā čāpojām virzienā uz labu laimi. Pretī brauca kāda mašīna, kas arī apstājās. Diemžēl mašīnā jau sēdēja 6 - 7 cilvēki, viens otram pa virsu, šie vēl tādi jautrā prātā, pateica, ka ejam nepareizā virzienā. Labojām situāciju un turpinājām čāpošanu. Pēc kāda laika dzirdējām tuvojamies vēl vienu mašīnu mums nepieciešamajā virzienā, pilnīgi sapriecājāmies. Policija. Piebrauc un izprasa no mums mūsu datus, raksta dzeltenu lapu. Mēs neizpratnē, izrādās, ka ejam ceļa nepareizajā pusē (t.i. jāiet pa to malu, kas ir pretēji automašīnu kustības virzienam), saņēmām savas dzeltenās lapeles un tā arī palikām uz ceļa, šoreiz jau stāvot. Pēc kāda laika brauca vēl viena mašīna ar dāmu pie stūres. Par laimi, viņa devās uz Rīgu, tikai caur citu pilsētu. Dāma pie stūres paguva tuvējā benzīntankā pastrīdēties ar policistiem, kas mums mūsu papīrīšus izrakstījuši, devāmies tālāk ar mierinošo domo visas 3, ka tas ir tikai brīdinājums. Pa ceļam dāma ar visām emocijām (asarām, smiekliem..) izstāstīja teju visu savu dzīvesstāstu, kas bija visai interesants. Tā tikām līdz tai citai pilsētai, kur jaukā dāma mūs pacienāja ar siermaizītēm un pašu spiestu ābolu sulu, tā nu viņa uzstāja, ka mums obligāti ir jāēd (laikam izskatījāmies visai nožēlojami, kaut gan man jau šķiet, ka nē). Iedeva pat pudeli līdz. Dāma bija māksliniece, ceļā no pilsētas uz Rīgu skatījām un apjūsmojām viņas radītās skices, vēlāk arī draudzene ar dāmu apmainījās kontaktiem, jo tā mana draudzene arī ir topošā māksliniece.
Vēl reizi gadījās, kad ar citu draudzeni stopējot trāpījās automašīna, kuras nummura zīme ir lietuviešu, šoferis un blakussēdētājs runā krievu mēlē, bet dodas uz Igauniju, kur esot viņu mājas. Reiz bija arī kāda paveca kundzīte, kas šķita kā no pasakas izkāpusi - gaiša, puķaina kleita, platmale ar banti, mīlīgi patīkama seja un mašīna piekrauta ar spoži sarkanu ābolu groziem.
Nerātnā
Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad vēl biju jauna un skaista (tagad esmu tikai skaista :D) nevilšus ar draugiem aizkavējos Jelgavā (pati esmu no pavisam citas pilsētas) un bija nepieciešams nokļūt līdz Dobelei. Tā bija viena no skaitām vasaras naktīm, laikrādis jau sita divpadsmitus. Raitā solī mēs trīs cilvēki devāmies uz šosejas pusi (man šķiet, ka šosejas, iespējams, laika ritējuma dēļ, manas atmiņas ir izplēnējušas nebūtībā). Plāns jau šķita gaužām vienkāršs, kas tur, nostopēt mašīnu un nokļūt 26 km tālākajā pilsētā, taču viss neritēja tik raiti. Kādam neģēlim, tur augšā, šķita, ka šo nakti neesam pelnījuši gulēt gultā. Paceltā roka māja ikvienai automašīnai, taču tās, kā sazvērējušās, mūs ignorēja. Pārmaiņus čučējām uz putekļu klātā soliņa, līdz pašā rīta agrumā apstājās taksometrs, kura vadītājs bija ar mieru pārsalušos zaļknābjus nogādāt vajadzīgā vietā. Kopš šī atgadījuma, nepaļaujos uz stopēšanu, guvu mācību, ka laiks ir jāplāno un laicīgi jāizvēlas drošākas pārvietošanās metodes.
parazitiblje
Mana vienīgā reize stopējot...Braucu pēc treniņa mājās, pirms kādiem 6-7gadiem, biju sīks knēvelis(9-10gadi), ļoti bieži tā izlikos treniņā, ka aizsnaudos autobusā. Dažas reizes bija veiksmīgas(atbrauca uz manu pieturu, tikai uz centru nevis mājām, un tad tieši pamodos), bet vienā reizē ar 4z autobusu braucot, aizmigu un aizbraucu līdz Vārnukrogam, kad pamodos panikā ieraudzīju pieturu, un izlecu ārā, no busa. Tā, kā biju tik mazs, telefons nebija(ja bija, bij izlādējies, tā bieži gadijās), pārkāpu pāri barjerai ceļa vidū, sniegā biju lūdz vēderam(barjeras bij galīgi ieputinātas) un gāju uz autobusa pieturu otrā ceļa pusē. Nezināju cik ir pulkstenis, tpc izdomāju kādu apturēt un uzprasīt(I'm a genius ;DD), apstājās mašīna, džeks viens pats bij. Prasīju cik pulkstens, viņš uzreiz atbildēja ar pretjautājumu - Cik gadi, kur dzīvoju, vai varu aizvest - viņš bij krievs, bet kkā krieviski pēkšņi sapratu, pateicu vecumu, un kur dzīvoju. Aizbraucu līdz mājām, izkāpu ārā iegāju mājās. Mamma uzreiz zvanīja tēvam, ka esmu mājās(bij aizgājis mani meklēt), un tad es izstāstiju visu kas bij noticis.
Skarbākais, šajā stāstā neatklātais. Pēc vairākām reizēm, kad biju aizmidzis, vecāki teica lai stāvu kājās. Šajā reizē, kad pamodos biju pie konduktorus krēsla, blakus pie stieņa turējies(btw, tad vēl bija konduktori). Mājās uzzināju, ka pulkstenis, kad aizbraucu bija 23+, so es laikam braucu ar pēdējo autobusu. Bet, pēc treniņiem busā biju ap 19-20, so...Tiešām no visiem, kas bija autobusā, nelikās dīvaini, ka mazs puika stāv kādas 3h? Vismaz, man paveicās, ka pirmā, un pagaidām pēdējā stopēšanas reize ir bijusi veiksmīga.
Playboys
Nekad neesmu stopējis ,bet ir gadijies paņemt mašīnā stopētāju
Tā bija vasara.Saulains laiks.Braucām ar drugiem uz positivus devīto.
Bijām gandrīz izbraukuši cauri lielaijai Rīgai cauri, bet ceļā gadijās sķērslis
- stopētāja.Kaut gan viņa sēdēja ceļa malā.Tas bij sķērslis ,jo viņas balās ačteles vien mudināja
"Ja napaņemsi mani - nožēlosi".
Pēc šī gadījuma vēl ilgi dusmojos uz saviem draugiem , jo redz mūsu dāmītei (stopētājai) ceļa vīdu palika slikti un ziniet ko viņa pievēma? Manu mašīnu.
Tev patiks šie raksti
Stopējot nekad nebūs garlaicīgi :)
