Latvija 1991. gads 15

29 1

Pirms piecpadsmit gadiem sākās notikumi, par kuriem tagad vēsta viena no spilgtākajām lappusēm mūsu tautas neatkarības cīņu vēsturē. 1991.gada barikādes pastāstīja cilvēkiem daudz ko tādu, ko varbūt viņi paši par sevi nemaz nezināja.Tobrīd mēs jau bijām pieredzējuši vienotības un garīgā pacēluma mirkļus Daugavmalā un Mežaparkā. Baltijas tautas bija sadevušās rokās, izveidojot kopīgu brīvības un solidaritātes ceļu. Latvijai bija sava 4.maija Neatkarības deklarācija. Un gadu gaitā, lai arī kādus laikus nācās pārdzīvot, mūs aizvien uzrunāja senču atstātās pagātnes liecības. Mēs mācījāmies un krājām pieredzi. Līdz jutām: mūs vieno varens spēks, ko sauc par brīvības alkām. Spēks, kas neļauj domāt par bailēm un izšķirīgajos mirkļos liek būt kopā ar savu tautu. Vārda vistiešākajā nozīmē – stāvēt brīvības un neatkarīgas Latvijas sardzē.Toreiz, ieņemot aizsardzības pozīcijas pie nozīmīgākajiem stratēģiskajiem objektiem, neviens nezināja, kas notiks. Bet nebija jautājumu. Toties bija apņēmības pilna rīcība, kas pierādīja mūsu cilvēku uzdrīkstēšanos un pašaizliedzību.Šo notikumu laikā piedzīvotā unikālā saliedētības sajūta, to dienu gaišā cerība un pacilātība ir vērtības, kuras mēs glabājam dziļi sirdī – kā kaut ko īpašu, ko nedrīkst apbružāt vai pazaudēt nereti sūrajās ikdienas gaitās. Gan klātienē, gan neklātienē toreiz mēs visi patiešām bijām kopā – lauksaimnieki, mediķi, šoferi, rakstnieki, mākslinieki, valsts pārvaldes darbinieki, skolotāji, vārdu sakot, visi, visi, visi...Esmu pārliecināts: ja rastos tāda nepieciešamība, mēs noteikti apvienotos atkal. Patiesībā barikādes – kā brīvības mīlestības simbols – mūsu cilvēkos nekad nav zudušas. Un uz tām mēs esam ik brīdi, godīgi darot savu darbu un cenšoties piepildīt savus sapņus. Neviens nav aizmirsts, ikviens dalībnieks ir devis savu artavu kopējā cīņā par tautas ideāliem. Pateicību ir pelnījušas arī mātes, sievas, māsas, kas savus piederīgos pavadīja uz barikādēm

P.S. video arī redzams kā nošauj G.Zvaigzni !! emotion