Viņas nākamajai saimniecei no Gulbenes bija bail bāzt roku miskastē – ja nu tā ir žurka, kas tur čīkst? Viņa izvilka 10 dienu vecu, plastmasas maisiņā ievīstītu kucēnu. Tagad mazais ir izaudzis par skaistu, rudu „lapsiņu” Lolu. http://www.spoki.lv/aktuali/Laimigais-stasts-Bello/215659
Laimīgais stāsts: Lola Dzirkstīte3
59
0
Mistiskais atradums miskastē
Bija salts novembra vakars. Darbdiena tuvojās beigām. Ārā bija tumšs. Kāds izmeta suni pilsētas centra miskastē, jo nespēja nogalināt. Varbūt gribēja, lai atrod. Pēc tālruņa zvana Gulbenes avīzes "Dzirkstele" redakcijai, kur strādāju, ka centrālajā skvērā atkritumu tvertnē brēcot izmests bērns, redakcijas uzdevumā devos uz notikuma vietu. Kopā ar mani - gulbenietis Kaspars un viņa radiniece Margarita, kas atbraukusi ciemos no ASV un iedama pa ielu, bija sadzirdējusi raudāšanu misenē un sacēlusi trauksmi.
Tā kā pārējie baidījās bāzt roku miskastē, to nācās darīt man. Izvilku kaut ko... ietītu divos plānos polietilēna maisiņos. Tas bija dzīvs, mazs (žurkas lielumā), brēca un locījās. Bija bail, jo nesapratām, kas tas ir. Radījums izslīdēja man no rokām un iekrita atpakaļ tvertnē. Likās - varbūt eksotisks radījums? Un tad Kaspars ar vīrieša loģiku skaļi pateica: „Tā nav žurka, tas ir sunītis.” Bailes uzreiz mitējās. Aši iztinu radījumu no maisa. Tas bija dažas dienas vecs kucēns, kas vēl neprata atvērt actiņas. Uzreiz iebāzu sava mēteļa azotē, tuvāk sirdij, bet šis pa piedurkni aši rausās uz priekšu, siltumā, drošībā. Sasila un pieklusa.
Teicu: aši jāiet visiem uz veterināro klīniku pie dakteres Elitas Lesiņas. Pēc mirkļa bijām jau tur. Dakterīte apskatīja zvēriņu un teica: „Sunītis (meitene) ir vesels, ne vairāk kā 10 dienas vecs, viņam vajag siltumu un speciālu barošanu vai arī... jāiemidzina.”
Redakcijas audžubērns
Tā kā nebija neviena cita, kas pieteiktos par sunīti rūpēties, un tā kā tieši man bija jāizšķiras, vai viņš dzīvos, vai tiks iemidzināts, es sapratu. Patiesībā sapratu jau tad, ka izvilku viņu no miskastes. Sapratu, ka - kurš gan cits, pārfrāzējot šobrīd Latvijā populāro izteicienu.
Aiznesu sunīti uz darbu, kur visa redakcija metās viņu auklēt - no vienām rokām nākamajās. Pati skrēju uz aptieku, kur nopirku speciālu sauso piena maisījumu zīdaiņu - kucēnu barošanai un mazu bērnu pudelīti. Atkal visa redakcija metās gatavot suņukam pienu, sildījām ūdeni, maisījām, barojām. Viņš negribēja sūkt. Nācās sākumā vai ar varu mutē ieslaukt pienu no pudelītes. Drīz iemācījās sūkt pieniņu no knupja.
Tā katru rītu liku suņuku aitādas cepurē un nesu līdzi uz darbu, kur viņam bija sava bērnu istaba. Visas kolēģes gāja viņu barot, sakopt. Dzīvojās kastītē. Taisījām viņam siltu midziņu no šallēm. Visbeidzot viņš iemanījās gulēt tieši aitādas cepurē, kur bija tik silti. Pa nakti sunītis dzīvoja pie manis. Un tā - kamēr sāka skriet uz visām četrām. Tad bērniņš nāca un joprojām nāk uz redakciju ciemos, bet dzīvo manā ģimenē.
Lola – Ļoļiks – Lolita!
Sunītim ir divi vārdi. Pirmo viņam deva atradēja - meitene Margarita. Viņa padomāja un teica: „Ja man kādreiz būs suns, es saukšu viņu par Lolu.” Tā nu atradenīša pirmais vārds ir Lola. Otru vārdu viņai deva redakcijas darbinieces. Tā kā mūsu avīzi sauc „Dzirkstele”, suņuka otrais vārds ir Dzirkstīte. Taču ikdienā visi viņu sauc par Ļoļiku. Oi, un kad esmu dusmīga uz Lolu, tad saucu viņu stingri nopietnā vārdā: Lolita!
Tā kā man pašai nekad nav bijis suņa, lāgā nepratu audzināt. Bija diezgan šerpa. Spēlējoties koda rokās, bet tikai man. Smejos, ka tādi jau tie bērni ir, ka mammu (audžumāti!) respektē vismazāk. Liels palīgs man bija Agra Riekstiņa, kura izveidojusi Gulbenē klubiņu suņu draugiem. Mēs svētdienās sanākam kopā un Agra mūs apmāca, kā disciplinēt un socializēt suņus.
Taču vislielākais palīgs, skolotājs un tagad arī īstais saimnieks šim sunītim ir mans tētis Jāzeps, kurš ikdienā visvairāk ir kopā ar Ļoļiku, biezi ved viņu staigāt uz parku, pagalmā. Turklāt viņu suns perfekti klausa, pat tā, ka var vest staigāt bez pavadas. Mani viņa atļaujas, kā saka, neņemt galvā, un šad tad aprej garāmgājējus. Taču ļauna Lola nav. Drīzāk bailīga. No bailēm arī rej.
Sunītis, kuru izvilku no misenes, bija maziņš, pelēks, bet izauga liela, ruda „lapsa”! Nesen man viena veca kundzīte (kaimiņiene) jautāja, kāpēc man vajag to suni, kas prasa tik daudz rūpju? Teicu: „Tā ir mīlestība”. Suns vai kaķis mājās - tas ir ģimenes loceklis. Šie mājdzīvnieki līdzās cilvēkam ir bijuši teju vai no pasaules radīšanas brīža. Tas arī viss. Mums vienkārši jābūt atbildīgiem. Mēs nedrīkstam viņus nodot. Viņi taču mūs nenodod. Viņi vienmēr ir gatavi būt blakus un apliecināt savu mīlestību.
Tev patiks šie raksti
