Fascinējošas atbildes uz "Lielajiem Jautājumiem"45

Tātad – stīgu teorētiķi apgalvo, ka visa mijiedarbība (viss, ko mēs redzam, dzirdam, saožam, pagaršojam) ir vienkārša šo  stīgu vibrēšana. Holagrammas teorētiķi iet mazliet tālāk un apgalvo, ka varbūt – tikai varbūt – viss, ko redzam, saožam, pagaršojam ir tikai trīsdimensionala projekcija, iekodēta uz divdimensionalas virsmas. Gluži kā hologramma, kuru tu redzi uz kredītkartes, vai, jau tu esi tipisks jaunietis – uz šņabja pudeles korķīša. Tikai lielāka, jo tajā ir visa mūsu vēsture un civilizācijas.

Tieši tādēļ tai visā tiek ieguldīti milzu līdzekļi un fiziķis Kreigs Hogans (Craig Hogan) Illinoisas štatā būvē divus holometrus. To uzdevums ir novērot vissīkākās telpas daļiņas un ieraudzīt pikseļus - gluži tāpat, kā monitorā vai mobilajā telefonā. Hogans cer, ka spēs saskatīt izkropļojumus laiktelpā, pamanot Planka vienības (Planck’s units). Respektīvi – fiziķis no Illinoisas mēģinās noskaidrot, vai Visums gadījumā nav viens liels Fotošops.

Heavy metal albūmi perfekti atspoguļo dzīvības rašanos.

Labi, tas bija Visums. Bet kā mēs attapāmies šajā dīvainājā, pašreplicējošajā substancē, ko sauc par dzīvību? Palūkosimies uz metālistu albūmu vāciņiem:

Tiem ļoti patīk zibeņi...                                                ....un vulkāni...

....vai abi

Teorija:

Metālisti, iespējams, pašiem nezinot, atrada atbildi uz vienu no svarīgākajiem eksistences jautajumiem.

Lai veiktu atklājumu, bija nepieciešams gandrīz pusgadsimts. Tas viss sākās 1950. g., kad Stenlijs Millers (Stanley Miller) no Čikāgas Universitātes mēģināja izdomāt, kā no neorganiskām daļiņām varēja rasties organiska dzīvība (un beigu beigās arī Merilinas Monro pēcpuse). Slavenajā Millera-Ureja eksperimentā viņš sterilā kolbā sakombinēja ķīmiskās vielas, kuras eksistēja Zemes pirmsākumos – ūdeņradi, metānu, amonjaku un ūdeni – un tad blieza pa to ar elektrodiem, simulējot zibens iedarbību.

Pēc nedēļu ilgas sprakšķināsanas, dzesēšanas un kondensēšanas Millers bija radījis pāris jaunas aminoskābes – proteīnu un organiskās dzīvības pamatu. Tātad – ne gluži piramīdas, bet pusizceptus ķieģelīsus. Millera teorijā kaut kas acīmredzami trūka. Kaut kas foršs...kā piemēram NIKNS VULKĀNS!!

50 gadus vēlāk viens no Millera studentiem atrada oriģinālās kolbas un nolēma pašrocīgi paeksperimentēt. Izrādās, ka simulācijas ar elektrību bija tikai viens no daudzajiem eksperimentu variantiem. Millers arī bija mēģinājis simulēt apstākļus, kuros ķīmiskie elementi atrastos tuvu aktīvam vulkānam. Un vulkāna eksperimentā viņam izddevās sintezēt veselas 22 aminoskābes, kurām bija vēl lielāka iespēja apvienoties proteīnā.  Ja Millers šīm aminoskābēm būtu iebliezis ar elektrību (kas ir pašsaprotami, jo vulkāni un zibens ir kā zirņi ar burkāniem) varbūt viņš būtu radījis savu Frankenšteinu :)

Cilvēki kļuva par cilvēkiem, pateicoties lielākām smadzenēm un diņķiem bez dzelkšņiem.

Ok, tātad miljons gadus vēlāk, proteīniem un DNS pilnā pasaule ierauga primātus, kuri nolemj atšķelties un radīt savu komēdijseriālu, ko sauc par cilvēci. Bet kā cilvēki kļuva tik radikāli atšķirīgi no pārējiem?! Beigu beigās, ja ticam biologiem, tad mums ar šimpanzēm kopīgi ir 96 - 98% gēnu, bet šie 2 - 4% tik un tā rada milzīgu atšķirību - tie mums ir devuši da Vinči, Galileju, Darvinu, Teslu, Einšteinu utt., savukārt pats attīstītākais šimpanze Čārlijs prot tikai smēķēt...

Lai kļūtu par evolūcijas stūrakmeni, kas esam šodien (izņemot, protams, reliģiskos fundamentalistus), mums pēdējo 5 miljonu gadu laikā nācās zaudēt šādas un tādas genoma daļas. Patiesībā, mūsu cilvēcīgums ir tikai un vienīgi ģenētisks negadījums. Ko mēs zaudējām? Zaudējām mūsu mazās smadzenes un peņus ar ”radzēm” :)

Teorija:

Nesen zinātnieki atkāja ~ 500 gēnu segmentus, kuri ir raksturīgi tikai šimpanzēm, be ne cilvēkiem. Un, tā kā mums ar viņiem pirms 5 miljoniem gadu bija kopīgs sencis, tad tas nozīmē, ka arī mēs kādu laiku nesām sevī šos trūkstošos gēnus. Kad biologiem izdevās izolēt šos segmentus, viņi atklāja divas interesantas lietas. Pirmā – mēs esam zaudējuši gēnu, kas ierobežo smadzeņu augšanu. Un otrā – mēs (ar to domāts mēs, vīrieši) zaudējām dzeloņus uz krāniem. Ak, tu nezināji, ka šimpanzēm tādi ir? Aiz gara laika vari pameklēt Google attēlos :)

Pateicoties radžotajām šlangām šimpanzes var kopoties traki un ātri, kas ir forši, ja tu atrodies sabiedrībā, kur tēviņam ir jāiz*rāž pēc iespējas vairāk mātīšu. Kad mūsu senči zaudēja radzes, tiem nācās kopoties ilgāk, un, jo ilgāk tu kopojies, jo ciešāka saite rodas starp tevi un tavu partneri. Tā dzima monogāmija (un arī orgasmu tēlošana:))

Monogāmija kļuva par labu ziņu gudrajiem mazuļiem, kuri tikko pēc piedzimšanas ir tikpat gudri, cik augi. Mūsu lielo smadzeņu augšana sāka prasīt ilgāku laiku, kas nozīmē ilgāku zīdaiņu bezpalīdzību, un kas nozīmē lielāku atkarību no abiem vecākiem, un vecāku ilgo kopā būšanu. Un tas viss pateicoties gludajiem štruntiem.